"Kas tu vispār tāds esi, lai mani te sāktu tiesāt un vērtēt?" Tādu zārka naglu divus dienas (līdz tam daudzskaitļa otrajā personā) ilgušajai publiskajai diskusijai manā Facebook profilā iedzina LTV jaunais raidījuma "100.panta preses klubs" vadītājs Otto Ozols. Šāds sarunas pavērsiens tikai šķietami nāca negaidīti. Patiesībā tas skaudri parāda LTV redakcionālā darba problēmas būtību: cieņas trūkumu pret savu skatītāju un patieso medija īpašnieku – Latvijas sabiedrību. Kombinācijā ar redakcionālās kompetences vājumu LTV kā akla vista lēkā pa Latvijas ēteru, katru nejauši paķerto graudu pārdefinējot par spožu pērli.
Dzīvojot Vācijā, nodokļus Latvijā nemaksāju. Attiecīgi nevaru piesaukt "savu naudu", kas tiktu tērēta LTV darbam. Tomēr man šķita, ka ietilpstu LTV mērķauditorijā. Vismaz publiski sabiedriskais medijs kopā ar NEPLP ir apgalvojuši, ka ārvalstīs dzīvojošā diaspora ir aicināta veidot atgriezenisko saikni ar LTV. Izejot no šāda pieņēmuma un ar rūpēm par norisēm Latvijā, paudu savu kritiku par Otto Ozola manā izpratnē gan nevietā, gan bez racionāla pamata paustajiem komentāriem 11.janvāra raidījumā.
Otto Ozols tiešraidi par redakcionālajām pārmaiņām laikrakstā Diena sāka ar savu paziņojumu par NEPLP it kā veikto cenzūru LTV. Komentārs bija ultimatīvu un kategorisku apgalvojumu formā. Sabiedriski politiskais konteksts šādam paziņojumam bija valsts iestāžu vienotais "krīzes komunikācijas plāns" saistībā ar eiro ieviešanu. Šo plānu todien parlamentārā opozīcija bija izplatījusi medijiem, sniedzot par to savu vērtējumu kā par "valdības eiro propagandu". Vairums mediju šo retoriku tiešā veidā pārņēma. Ar to arī apsveicam opozīciju. Izrādās, ka arī "100.panta" veidošanai caur NEPLP papildus tika piešķirti līdzekļi diskusiju veikšanai par eiro ieviešanu. Kā apgalvo NEPLP – sabiedriskā pasūtījuma ietvaros. Iespēja to paskaidrot raidījuma ietvaros NEPLP gan netika dota vispār.
Tik tālu pliki fakti. Cenzūra sabiedriskajā medijā? Šāds paša medija apgalvojums Vācijā būtu ar līdzīgu svaru kā Francijas kara pieteikums šai valstij. Pirms pāris mēnešiem Bavārijas valdošās konservatīvo partijas preses sekretārs bija spiests atkāpties no amata par to vien, ka telefona sarunā Vācijas sabiedriskās TV redaktoriem bija radījis iespaidu par potenciālām vēlmēm ietekmēt medija saturu. Skandāls burbuļoja nedēļām. Ko es kā LTV skatītājs sagaidītu? Vismaz ziņu Panorāmā ar sīkām detaļām par notikušo, NEPLP priekšsēdi Aināru Dimantu starmešu gaismā, skaidrojoties par notikušo. Kas bija tā vietā? Otto Ozola sašutuma pilna deklarācija. Un punkts - "plūstoša pāreja" uz sarunām par norisēm laikrakstā Diena!
Un tieši par to bija mana kritika. Pirmkārt, Otto Ozols vada tādu sabiedriskā medija diskusiju raidījumu, kurš jau savā nosaukumā iekļauj augstāko principialitāti vārda brīvības ziņā! Nevietā un bez pamatojuma piesaucot cenzūru, Otto Ozols faktiski devalvē šīs augstās brīvības vērtību. LTV budžets gadiem ir stiķēts kā lupatu deķis. Viens pēc otra ētera stundas aizpilda raidījumi, kuru saturu tiešā veidā ietekmē gan valsts, gan privātie pasūtītāji, gan reklāmdevēji. LTV saviem skatītājiem faktiski ir nojaukusi robežas par to, kas ir un kas nav pirkts un pārdots. Kā skatītājs no profesionāla žurnālista sagaidu, ka katrs vārds ēterā tiek izsvērts un ielikts loģiski pamatotā kontekstā. Tādu kontekstu pilnīgi noteikti veidotu LTV budžeta veidošanas un redakcionālās autonomijas principiem veltīts raidījums, nevis fragmentēti moderatora komentāri ārpus konteksta.
Otrkārt, TV raidījuma uztveramības bāze ir žanriskā tīrība. LTV faktiski nepastāv televīzijas publicistika ar komentāriem par aktualitātēm. Otto Ozola bažas par cenzūru LTV šādā komentāru formātā būtu i vietā, i respektējamas. Diskusiju raidījuma formātā tas ir nevietā, skatītāju maldinoši un tam būtu jābūt LTV redakcionālo kvalitātes standartu pārkāpumam.
Treškārt, es sagaidu, ka sabiedriskā medija kritika ir racionāli un loģiski pamatota. Otto Ozols ar saviem paziņojumiem man kā skatītājam radīja iespaidu, ka "ļaunā, lielā Eiropas Savienība" ar savu naudu nu tagad "mums visiem skalos smadzenes" par labu eiro ieviešanai. Kāds tam būtu racionāls pamats? LTV tiek tiešā veidā finansēta no budžeta. Ar ko atšķiras ES avotu publiskie līdzekļi no valsts naudas? Tikai ar to, ka tos vācieši, francūži un citi eiropieši ar savu smagu darbu sarūpējuši un solidaritātes vārdā atdevuši Latvijai. Faktiski tā pati valsts nauda vien ir. Turklāt sabiedriskā pasūtījuma formālās procedūras arī ir ievērotas. Vai tomēr kādi jauni kontroles instrumenti? Par to raidījumā netika pateikts ne vārda. Vai ES ir kāds ļoti noteikts viedoklis eiro jautājumā? Arī nē! Eiropas Savienība apvieno 27 dalībvalstis, no kurām 17 ir eirozonā, bet kurām pieder arī tādas aktīvas eiro pretinieces kā Lielbritānija. Ja Otto Ozols nerunā plašāk, tad tāda pēkšņa bļaušana LTV ēterā faktiski ir tikai personiskā profilēšanās (burtiski: "kamēr es te sēžu..." un pārfrāzējot: "...tikmēr es te garantēju patiesību").
Ceturtkārt, Otto Ozols raidījuma turpinājumā pats šo savu "patiesības garanta" lozungu nepārtraukti diskreditēja ar vienkāršu žurnālistikas iemaņu trūkumu. Būdams kāda interneta portāla komentētājs ar pamatīgu stāžu, viņš tomēr acīmredzami nepārvaldīja gadiem ilgi publiskajā telpā notikušo diskusiju par mediju īpašniekiem, mediju tirgus kropļošanu, galvenajiem spēlētājiem utt. Viņš klupa vārdā raidījuma dalībniekiem tieši tad, kad viņi sāka paust sabiedrībai nozīmīgu un pirmreizēju informāciju. Raidījuma faktiskā vadība stafetes formā tika nodota no viena raidījuma dalībnieka pie nākamā, kuri moderatoram veltīja te nožēlas pilnu, te līdzjūtīgu skatienu vai vaibstu.
Gulošos nesitot. Raidījums bija profesionāla izgāšanās. Tas arī ir pliks fakts. No otras puses tas bija tikai otrais Otto Ozola vadītais raidījums. LTV prakse diemžēl ir tāda, ka žurnālistu kvalifikācijas celšana notiek skatītāju acu priekšā ēterā, ne pirms tam. Un tieši par to ir šis stāsts: mums ir tiesības uz labāku televīziju, uz augstiem profesionāliem standartiem un kvalitatīvu produktu. Raidījuma vadītājs un LTV redakcija kopumā varētu būt paši pēdējie, kas šādas tiesības apšauba. Mazāk zvaigžņu slimības, vairāk pazemības un cieņas pret savu skatītāju un īpašnieku, sabiedriskais medij!