Atliek tikai pajautāt tikai vienu – kāpēc? Kāpēc gan Zemessardzei, kas šķietami ir tikai vēl viena nodokļu maksātāju naudas uzturēta institūcija, būtu publiski jāsvin sava jubileja?
Atbildi sniegt nav nemaz tik vienkārši. Pēdējo gadu laikā organizācija ir piedzīvojusi būtiskas organizatoriskas pārmaiņas – lai arī cilvēku skaits dienestā ievērojami nav pieaudzis, ir notikusi kadru atjaunošanās, palielinot to cilvēku daļu, kuri reāli nes varu, ko tiem piešķīra pērn izsludinātās izmaiņas Nacionālās drošības likumā.
Pašlaik likuma 25. panta pirmā daļa skan šādi:
"(1)Negaidīta militāra iebrukuma gadījumā, ja valstī vai tās daļā iepriekš nav izsludināts izņēmuma stāvoklis: 1) katras Nacionālo bruņoto spēku vienības komandieris saskaņā ar Valsts aizsardzības operatīvo plānu uzsāk militārās aizsardzības pasākumus, negaidot atsevišķu lēmumu par to".
Ja citātu papildina ar tā paša panta otro daļu "Kara laikā nedrīkst aizliegt izrādīt bruņotu pretestību", jāsaprot, ka tagad pēkšņas agresijas gadījumā pastāv iespēja, ka atsevišķu vienību komandieriem varētu būt jāpieņem sarežģīts lēmums par patstāvīgu rīcību. 1940. gada scenārijs likumīgi vairs nav iespējams.
Ar lielām tiesībām nāk arī liela atbildība. Pēdējo dekāžu laikā armijas apolitizācija bija princips, kas vadīja Rietumu civili militārās attiecības. Notikumi Ukrainā parādīja, ka tā nav gluži neapšaubāma aksioma. Lai armijas vienības spētu pieņemt lēmumu par pretošanos, tās miera laikā nevar pastāvēt bez integrācijas sabiedrībā. Armija nav nekāds metroloģijas centrs, par kura darbību sabiedrība gan maksā, bet tajā pašā laikā īpaši par to nesatraucas. Armijas efektivitāte ir tieši saistīta ar tās integrācijas līmeni sabiedrībā: armija nedrīkst būt "valsts armija", tai jābūt "tautas armijai".
Tas nav vienvirziena process. Starp citu, tā paša likuma 3. pantā ir teikts, ka nelikumīgas valsts pārvaldes sistēmas likvidēšanas gadījumā "pilsoņi un sabiedrība vērš iespējamos pretošanās pasākumus pret nelikumīgajām pārvaldes institūcijām". Tieši tāpēc Zemessardzes esamība ir tik būtiska sabiedrībai. Zemessargi atrodas kaut kur pa vidu starp regulārās armijas vienībām, kuru ikdienā gatavo pretoties un sabiedrību, kurai būtu jāpretojas "iespējamajā" veidā. Zemessardze ir šo iespēju paplašinājums.
Ko tas viss liek aizdomāties? Viss ir itin vienkārši – lai Latvijas Armija būtu efektīva institūcija, kurai var uzticēties, sabiedrībai ir jārāda sava uzticība armijai. Tik tikko noslēgusies akcija zemessargam.lv, kura tika vākti ziedojumi Zemessardzes ekipējuma iegādei. Saziedoti ir 60 000 eiro. Maz vai daudz – par to spriest katram, taču žests ir neizsakāmi svarīgs.
Tieši tāpēc arī sabiedrībai būtu iziet ielās 20. augustā – dienā, kad Zemessardze svin savu ceturtdaļgadsimtu ilgo mūžu. Šī būs tā retā diena, kad zemessargiem ir atļauts iziet ielās formastērpā un pavadīt dienu kopā ar tiem, kuru dēļ tiek braukts uz mācībām. Pavadītu šo dienu kopā ar tiem, kuriem zemessargi ziedo savu brīvo laiku stundai "x", vienalga: karam, plūdiem vai pazudušam bērnam kaut kur mežā. Jo mazo Saulkrastos arī atrada karavīri. Viss sākās brīdī, kad 19. bataljona izlūkvada zemessargi atrada trīs pēdas, kas veda virzienā, kur neviens mazo Rūdolfu nebija aizdomājies meklēt. Ir patīkami par to lasīt, ir vēl patīkamāk dzirdēt labus vārdus par to.