Latvijas iedzīvotājiem bieži izdodas vienreizējas un operatīvas ziedojumu kampaņas, kas, tiesa, parasti ir saistītas ar medicīniskajiem izdevumiem. Taču ne šoreiz. Pašlaik no nepieciešamajiem 133 000 eiro ir saziedoti divdesmit trīs tūkstoši, tas ir, aptuveni 17%.
Varabungas.lv blogā šī akcija tika nosaukta par "Tautas uzticības balsojumu Zemessardzei", un tam varētu piekrist. Vispirms tomēr vajadzētu atbildēt uz dažiem jautājumiem, no kuriem, iespējams, pats svarīgākais ir: Kāpēc lai tautai būtu jāziedo nauda Zemessardzei, ja tā maksā nodokļus, kas nonāk arī Aizsardzības budžetā?
Pirms atbildēt uz šo jautājumu, ir jāuztaisa neliela vēsturiska atkāpe. Pirmkārt, šādas akcijas nav nekas jauns. Paciņas Latviešu Strēlniekiem, tautas ziedojumi apģērba un zelta veidā Latvijas Brīvības cīņu laikā bija būtisks ieguldījums latviešu karavīru atbalstam. Protams, varētu teikt, ka kara laika apstākļi ir kara laika apstākļi, taču tas nav pats iespaidīgākais piemērs. 1937./1938. gadā Latvijas Armija iegādās 30 Gloster Gladiator iznīcinātājlidmašīnas, katru par 120 000Ls gabalā, t.i. kopā 3,6 miljonu Ls vērtībā (salīdzinājumam, Aizsardzības gada budžets šajā laikā bija aptuveni 2 miljoni Ls[1]). Lielu daļu šīs summas sedza plaši tautas ziedojumi armijai.
Ziedojumi kādai sfērai parāda sabiedrības vērtību skalu un izpratni par valdošajiem notikumiem. Jā, valsts uzdevums ir par nodokļu maksātāju iemaksām uzturēt Aizsardzības resoru, taču par to pašu naudu ir jāuztur veselība, izglītība, kultūra un tā tālāk. Ja pēkšņi palielinātu izdevumus vienai no struktūrām, ciestu citas. Tieši tādēļ jau pastāv šīs ziedojumu akcijas: iedzīvotāji tā vietā, lai maksātu vēl lielākus nodokļus, paši pārdala savus resursus un, pilienu pa pilienam, savāc nepieciešamās summas. Vienalga - lai glābtu bērnus, atjaunotu nodegušas ēkas vai, kā šajā gadījumā, palīdzētu nodrošināt Zemessardzi.
Jā, Zemessardze nav bērni un katastrofu piedzīvojušas ģimenes, tas gan. Akcijas mājaslapā ir rakstīts "Bet kampaņa nebūs tikai par naudu. Katrs ziedojums, liels vai mazs, kalpos kā balss un būs kā atbilde jautājumam - "vai man ir svarīga Latvijas drošība?". Mūsu mērķis ir panākt, lai mēs visi padomājam, vai mēs katrs esam izdarījuši pietiekami, lai mēs savās mājās varētu justies droši." Tomēr, lai arī kara gadījumā šīs iekārtas glābs dzīvības, varbūt mēs varam pagaidīt, jo brīdī, kad tiešām vajadzēs, nauda gan jau atradīsies. Būs vai nebūs par vēlu, tas ir cits jautājums.
Pagaidiet - vai tiešām?
Atcerēsimies gadījumu vēl visai nesenā pagātnē, kad visa Latvija trīsēja par Engures novadā pazudušo divgadīgo puisēnu, kuru meklēja brīvprātīgie, zemessargi, kinologi un vēl daudzi citi. Jā, puisēnu atrada, viņš bija patiesi brašs un pārdzīvoja auksto augusta nakti, bet varēja būt arī citādāk.
Puisēns varēja iekrist kāda bedrē, paklupt, sasisties vai vienkārši aizmigt. Un varbūt kāda karavīra vai brīvprātīgā soļi paietu puisēna ķermenītim garām metra attālumā. Tumsā nepamanītu. Līdz rītam, kad no meža jau varētu iznest ārā mazu līķīti. Bet šajā brīdī tā naktsredzes iekārta, kam tiek vākti ziedojumi, varbūt notvertu vienīgo, kas naktī var atrast mazo ķermenīti - siltuma starojumu. Jā, šis ir ļoti emocionāls scenārijs, taču katru gadu zemessargi meklē mežā pazudušās mammas, tētus, vecmāmiņas un, kā izrādās, - arī bērnus.
Un tādos gadījums šīs iekārtas palīdzētu atrast kāda mammu, tēvu vai bērnu. Tāpēc tas ir uzticības balsojums ne tikai Zemessardzei, tas ir uzticības balsojums arī pašiem sev.
P.S. Kā liecina akcijas dati, ziedojuši ir aptuveni pieci simti cilvēku, savukārt atverot sadabū "uzņēmumu tops", parādās tukša aile. Bez komentāriem.
[1] Skat. Andersons Edgars "Latvijas Bruņotie spēki un to priekšvēsture"