Foto: LETA

Kādā nākamā 2018. gada (visticamāk) oktobra vakarā pēc ilgas diskusijas Eiropas Padomē Latvijas ārlietu ministrs tiek deleģēts sabiedrībai atklāt pusotru gadu ilgušo sarunu iznākumu par Lielbritānijas izstāšanos no ES. Pēc uzmundrinoša sitiena pa plecu no galvenā Eiropas Komisijas "Brexit vīra" Barnjē kunga, tobrīd jau pārvēlētās Latvijas Saeimas apstiprinātais jaunais (vai vēl iepriekšējais) ārlietu ministrs sabiedrību varētu informēt sekojoši: "Tā sliktā ziņa, dāmas un kungi, ir tāda, ka tomēr kompromisa apstākļos brīvā personu kustība nākotnē ar Lielbritāniju vairs nebūs; tā kā briti atteicās turpmāk veikt nepieciešamās budžeta iemaksas, tad Komisija nolēma likvidēt arī Kohēzijas un struktūrfondu maksājumus, bet "labā ziņa" ir tā, ka no Londonas tomēr izdevās pārcelt finanšu centru uz Frankfurti un Parīzi."

Minot šo sarkastisko, taču relatīvi iespējamo piemēru, es vēlos norādīt, ka mēs nevaram rēķināties ar to, ka visu 27 ES dalībvalstu un valstu grupu intereses saistībā ar brexit būs vienādas. Ir būtiski definēt precīzas un detalizētas Latvijas intereses, vienlaicīgi meklējot partnerus šo interešu aizstāvēšanā. Britu premjere Terēza Meja pavisam nesen oficiāli Eiropas Padomei nosūtījusi vēstuli par izstāšanos no ES, iedarbinot Eiropas līguma 50. pantu un sarunu hronometru, kurā ir jāpanāk visu pušu interesēs apmierinošs rezultāts. Divu gadu laikā tas ir dalībvalstīm jāratificē ar t.s. pastiprināto kvalificēto vairākumu (vismaz 72 % Padomes locekļu balso "par" un tie pārstāv vismaz 65 % no kopējā ES iedzīvotāju skaita).

Sarūgtinājums vēl pirms sarunām

Nebeidzamās runas par 60 (nu jau arī 50) miljardu eiro "rēķinu", kuru Lielbritānijai būs jāmaksā, sarūgtina kopējo noskaņojumu pirms vēl sarunas ir sākušās. Nenoliedzami tas pilsoņiem liek domāt, ka galvenais uzsvars ir tikai nauda. Turklāt vēl Vācijas finanšu ministram Šoiblem sagatavots nopludinātais brīdinājums par Hāgas tiesu, ja briti nepiekritīs "šķiršanās rēķinam" - tas padarītu sarunas novirzāmas strupceļā jau pašā sākumā. Un kura interesēs tas varētu būt?

Iepriekš minētais kvalificētais vairākums pretstatā vienbalsībai vārētu būt viens no iemesliem, kādēļ Barnjē uzstāj uz, pirmkārt, līdzšinējo attiecību nokārtošanu, pirms ķerties klāt nākotnes sadarbībai, tostarp, jaunam tirdzniecības līgumam. Tad jau tirdzniecības līgums ar t.s. trešo valsti būs jāapstiprina absolūti visām ES dalībvalstīm un manevru iespējas saruktu. Līdzīgi kā tas nesen bija ar valoņu parlamenta veto, īslaicīgi uzsēdinot uz sēkļa kā Kanādas tirdzniecības līgumu, tā visu ES kopumā). Britu diplomātijas veterāna lorda Kera (ES līguma 50. panta autora) viedoklis nepārprotami uzsvar, ka izstāšanās sarunu gaitā ir jābūt nākotnes sadarbības ietvaram. Lai kā arī sarunas nevirzītos, tomēr ir svarīgi atcerieties, ka Lielbritānija ir neaizvietojams partneris un tā paliks Eiropas valsts, lai arī intereses par nākotnes sadarbību grūti nosaukt par vienojošām.

Austrumeiropas un Centrāleiropas intereses - sadarbības turpināšana

Šajā valstu grupā, tajā ietilpstot arī Latvijai, interešu stūrakmeņus veido kohēzija politikas saglabāšana līdzšinējā apmērā; brīvs vienotais (tostarp pakalpojumu un digitālais) tirgus; cieša sadarbība ar Lielbritāniju arī nākotnē, kuras pamatā ir drošības nodrošināšana kā lielākajam Eiropas militārajam spēkam.

Intereses gan neaprobežojas ar ģeopolitisko nozīmi. Jāpiemin arī praktiskais bizness: ciešas sadarbības turpinājums saistībā ar pētniecību, start-up uzņēmumu sadarbības turpināšana informāciju tehnoloģiju jomā un citi. Taču vienlaikus ar vēsu prātu būtu jāpārdomā, cik svarīgi būtu par katru cenu iestāties par tiesībām citiem ES pilsoņiem dzīvot un strādāt Lielbritānijā, kas to būs izdomājuši darīt jau pēc brexit. Diez vai tā būtu Latvijas prioritāte. Vēl jo vairāk - nevajadzētu pieļaut, ka kāds cits to proponē par mūsu prioritāti, mēģinot panākt sev lielāku izdevīgumu. Migrācijas nākotne drīzāk būs pašu britu problēma tādās nozarēs, kā veselības, apkalpošanas jomās. To kvalitāte lielā mērā balstās uz iebraukušo darbaspēku.

Rietumeiropas intereses - jauns "savējo" kodols jaunā finanšu centrā

Brīva darbaspēka kustība arī nākotnē uz Lielbritāniju; finanšu tirgus pārvilināšana; mazāks ES (tostarp kohēzijas) budžets; jauns kodols "vairāku ātrumu" Eiropā. Tās ir (pamatā) ES dibinātājvalstu intereses. Rodas sajūta, ka Rietumeiropas valstis brīvu darbaspēku kustību varētu drīzāk izmantot kā ieganstu citām vajadzībām, vienlaikus aizbildinoties, ka iestājas par perifēro valstu pilsoņu interesēm turpināt izbraukt no savām mazāk attīstītajām valstīm. Kā jau minēju, ir svarīgi saprast, vai tas tiešām ir mūsu interesēs.

"Savējo" kodola veidošana, balstoties tostarp arī uz vienu no Junkera ES vīzijas plāniem, kļūst aizvien ticamāka, aizejot galvenajam "ciešākas Eiropas" pretiniekam Lielbritānijai. Ja kodols tiek veidots ap eirozonas valstīm, tad gluži pretēji - Latvijai ģeopolitikas, ekoloģijas, ekonomikas jomās ir daudz ciešākas intereses ar Baltijas jūras reģiona valstīm (kas pārskatāmā nākotnē neieviesīs eiro), nevis Grieķiju un Portugāli. Iepriekšējais un vienīgais mēģinājums caur citām šķautnēm veidot "ciešāku Eiropu", balstoties uz jau esošajā ES līgumā minēto ciešākas sadarbības procedūru, buksē jau daudzus gadus. Proti, brīvprātīga vienota finanšu transakciju nodokļa ieviešana, no kura nesen izstājās arī Igaunija, tā arī nav pavirzījusies uz priekšu, lai arī pagājuši četri gadi.

Līdztekus šajā jautājumā aplamam uzskatam par eiro zonu, arī Šengenas zona, kā citi mēģina proponēt, nav veidota uz ciešākas sadarbības principa pamatiem. Tas ir cits stāsts. Lai arī par vairāku ātrumu Eiropu pielaidīgi izteikušies daži austrumu un Centrāleiropas valstu politiķi, ir tālredzīgi jāsaprot vai spēsim "ielikt" vēlamajā ātrumā arī tad, kad Rietumeiropa piedāvās vienādot, piemēram, sociālās izmaksas. Citiem vārdiem sakot - durvis ir vaļā, bet vai spējat samaksāt?

Katrā ziņā mums Baltijai, kas pārsvarā saistīta ar Skandināvijas banku finanšu instrumentiem, nav tik būtiski, kurā no kontinenta pilsētām Parīzē vai Frankfurtē piezemēsies Londonas, vēl pagaidām lielākā pasaules finanšu centra, baņķieri. Arī brīvā tirdzniecība starp Vāciju un Lielbritāniju ir izveidota tik sinerģiska, ka nebūs grūti atrast vēlētājiem saprotamus politiskus argumentus un gribu saglabāt savstarpēju tirdzniecības sadarbību, kaut vai to nodalot pa nozarēm, piemēram, auto būve vai aviācija, utt. Eiropas lielvalstu dzirnavas būtu jāturpina nodarbināt.

Latvijas intereses starp "dzirnakmeņiem" nedrīkst tikt samaltas

Citāda situācija var izveidoties attiecībā uz nākotnes Kohēzijas politikas finansējuma saglabāšanu, un Latvija ar jau priekšlaicīgu sakāvniecisko pozīciju šo jautājumu noteikti neatvieglo. Ir svarīgi norādīt, ka briti allaž iestājušies arī finansiāli par palīdzību mazāk attīstītiem ES reģioniem. Tas, ko viņi nelabprāt grib turpināt finansēt, drīzāk būtu Francijas vīnkopji vai Itālijas olīvju audzētāji. Taču sociālā un ekonomiskā dzīves līmeņa izlīdzināšanās vēl joprojām ir viens no svarīgākajiem ES pīlāriem.

Ja Lielbritānija atbalsta vēlmi finansēt Kohēzijas politiku, mēs nevaram ļaut šo naudu iepludināt vispārējā ES budžeta katlā ar aizbildinājumiem, ka Brexit dēļ ES vairs nevar finansēt Kohēzijas politiku. Junkeram vai citiem atklāti iestāties pret Kohēzijas kā prioritātes saglabāšanu būs politiski grūti tikai tad, ja mēs paši spēsim pārliecinoši argumentēt pretējo.

Galu galā Kohēzijas finansējums ir 0,3% no ES valstu IKP. Kā tas ir salīdzināms ar Francijas prezidenta kandidāta Makrona teikto, ka viņš plāno valsts budžeta pārdali samazināt no 55% līdz 52%? Matemātika izsaka visu.

Mums īpaši svarīgi iestāties arī par Lielbritānijas kā lielākā Eiropas militārā spēka klātesamības un iesaistes saglabāšanu. Ja palūkojamies, tad jau šobrīd NATO papildus spēku iesaiste Baltijas valstīs un Polijā drīzāk balstās uz atlantiskajiem NATO sabiedrotajiem, nevis ES valstu armijām. Britu ģeopolitisko nozīmi un ilūziju nelološanu attiecībā pret Krieviju nedrīkst novērtēt par zemu.

Treškārt, Latvijai ir būtiski aizstāvēt līdz šim Lielbritānijā dzīvojošu un strādājošo tiesības, līdzvērtīgi aizstāvot ES valstīs jau dzīvojošo Lielbritānijas pilsoņu tiesības.

Nobeigumā šis viss rezultēsies kādā summā. Eiropas politiķu aizrautīgi piesauktie 60 miljardi eiro britu rēķinā patiesībā ir pesimistiskais scenārijs. Saprātīgi raugoties, summa varētu būt vairāk, kā divas reizes mazāka. Turklāt, ja rēķins izveidots kā tāme, tad Lielbritānija var mēģināt pamatot, ka tā ir gatava maksāt par Kohēzijas politiku, bet ne par Kopējo lauksaimniecības politiku. Šis gan netiek sadzirdēts, jo astronomisko skaitļu piesaukšana vietā un nevietā šķiet ir kļuvusi par ES politiķu pēdējo salmiņu, vai drīzāk brīdinājuma pātagu citiem.

Ja izstāšanās vienošanās tiek apzināti padarīta tāda, lai atbaidītu citas valstis no līdzīga lēmuma pieņemšanas, un tādējādi tiek radīta Savienība, kurā vienīgais, kas attur no izstāšanās, ir bailes, tad šāda Savienība ir nolemta iznīcībai. ES nākotnes vārdā svarīgāk par jēdzieniem "vairāk" un "ātrāk" ir darīt labāk.

Mana un ACRE organizēta konference "ES nākotne pēc Brexit" notiks piektdien 31. martā Eiropas Savienības mājā. Tiešsaistes video vērojams Roberta Zīles facebook lapā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!