Vairākas pazīmes liecina, ka Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera posms ES vēsturē tuvojas noslēgumam. Lielbritānijas referenduma rezultāts kā viņa vadītās Komisijas neelastīgās politikas sekas, favorītisms pret atsevišķām ES lielvalstīm, īpaši Franciju un Itāliju, haotiskā un nediplomātiskā rīcība bēgļu krīzes risināšanā, personiskās saskarsmes īpatnības – visi šie faktori ir summējušies aizvien lielākā ES dalībvalstu neapmierinātībā ar viņa darbu.
Ir jāatzīst, ka Eiropas Komisijas (EK) nevajadzīgā politizācija, sākot jau ar Eiropas politisko partiju "spitzenkandidātu" it kā leģitīmo sacensību Eiropas vēlētāju vidū, pēc kuras iznāk, ka Junkers 2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanas ieguva teju pusi no Latvijas pilsoņu balsīm, Komisijas pretnostatīšana Eiropadomei, spēles ar dalībvalstīm, dalot tās pēc "svarīguma" grupām, ir novedusi strupceļā. Fakts, ka savas vadības 19 mēnešos Junkers tikai vienu reizi ir apmeklējis Austrumu un Centrālās Eiropas dalībvalstis (Latviju Austrumu partnerības samita laikā; pēc šīs vizītes viņam gan Baltijas valstis juka ar Balkānu valstīm), liecina par konceptu, kam, pēc EK prezidenta domām, patiesībā pieder ES.
Un, lai arī pagājušonedēļ Junkera un Martina Šulca (Eiropas Parlamenta prezidenta) duets Strasbūrā pie vakariņām kārtējo reizi kala plānus, kā abiem saglabāt amatus, tad, kad Eiropas Parlamenta sēdē EK pirmais viceprezidents Franss Timermans teica kaismīgu runu, liela daļa deputātu piecēlās kājās, jūsmīgi aplaudējot potenciālajam jaunajam EK vadītājam.
No Latvijas interešu viedokļa Junkera atkāpšanās visdrīzāk būtu vēlams solis, lai gan politikā vienmēr ir riskanti prognozēt gala iznākumu. Viņa īpašā pretimnākšana gluži citam ES reģionam un vēlme "draudzēties" ar Krieviju (Junkera nesenā vizīte Sanktpēterburgā neapšaubāmi bija Krievijas panākums), neskatoties uz Krimas okupāciju un tā arī nenorimušo karadarbību Ukrainas austrumos, ir pretrunā ar Latvijas ekonomiskajām un drošības interesēm. Tāpat kā Junkera vadītās Eiropas Komisijas politika dažos citos jautājumos.
Paanalizēsim kādu zīmīgu piemēru. Kā viens no galvenajiem Junkera politikas sasniegumiem, ar ko notiek lielīšanās visas ES mērogā, tiek minēts tā dēvētais Junkera investīciju plāns ES ekonomikas atdzīvināšanai, kam nupat apritēja gads kopš ieviešanas. Jūnija sākumā plāna līdzšinējie rezultāti ar lielu pompu tika prezentēti Eiropas Parlamentā.
No kvantitatīvā viedokļa tik tiešām viss šķiet kārtībā – no laikā līdz 2018. gadam paredzētajām 315 miljardu eiro investīcijām jau pirmajā plāna darbības gadā Eiropas Investīciju bankas (EIB) paspārnē nodibinātajam īpašajam fondam ir izdevies piesaistīt 100 miljardus eiro, 85% no kuriem veido privātā un publiskā sektora investoru papildus ieguldītā nauda. Plāna ietvaros 26 dalībvalstīs ir apstiprināti 250 projekti, pārsvarā enerģētikas un transporta sektorā.
Diemžēl, kā jau es to prognozēju plāna tapšanas gaitā, no ģeogrāfiskās proporcionalitātes viedokļa finansējums sadalās ārkārtīgi nevienmērīgi. EK ziņojums par plāna pirmā gada rezultātiem skaidri rāda, ka apstiprināto projektu skaita ziņā ar lielu izrāvienu priekšā pārējām dalībvalstīm ir Itālija un Francija (katrai pa 36 apstiprinātajiem projektiem), "otrajā sarakstā" figurē Vācija, Lielbritānija un Spānija, savukārt vairāku dalībvalstu apvienoto projektu ziņā – Ziemeļvalstis. Vissliktākajā situācijā, kā jau bija gaidāms, ir Centrālās un Austrumeiropas valstis – pat Polijai ar tās gandrīz 40 miljoniem iedzīvotāju ir tikai 6 apstiprinātie projekti.
Iemesls tam ir acīmredzams – EIB pārvaldītajam fondam nav noteikti nekādi specifiski ģeogrāfiskie, ekonomiskie vai sociālie kritēriji, pēc kuriem piešķirt finansējumu. Līdz ar to, automātiski priekšrocība ir bagātākajām valstīm ar turīgiem privātajiem un publiskajiem investoriem papildus naudas piesaistei un daudz lielākām investīciju atpelnīšanas iespējām. Citiem vārdiem – Junkera investīciju plāns ir pilnībā veidots pēc principa, lai nauda plūstu tur, kur tā jau ir.
Zīmīgi, protams, ir tas, ka šāds investīciju plāna modelis tika apstiprināts tieši Latvijas ES prezidentūras laikā, turklāt, tas tika novērtēts kā izcils panākums. Taču bīstamākais slēpjas arvien vairāk dzirdamajā argumentācijā, ka šis Junkera plāna finansēšanas modelis ir labāks par tradicionālo kohēzijas politiku, un šāda pieeja būtu piemērojama ES finanšu plānošanā nākotnē. Ja tā, tad rezultāts būs acīmredzams – jau tā lielās dzīves līmeņa atšķirības starp ES dalībvalstīm padziļināšanās.
Otrs iemesls apstiprināto projektu ģeogrāfiskajai nelīdzsvarotībai – necaurspīdīga projektu apstiprināšana šaura EIB ekspertu loka ietvaros, vairums no kuriem nāk no ES "vecajām" dalībvalstīm. Tā kā, iztrūkstot kritērijiem ārkārtīgi pieaug lobēšanas nozīme, ES lielvalstis un "vecās" dalībvalstis ieguva vēl vienu būtisku priekšrocību konkurencē par investīciju fonda naudu. Līdz ar to, mēs kārtējo reizi varējām vērot viltus solidaritāti Eiropas lielvalstu un EK izpildījumā.
Pozitīvi, protams, ka vismaz viens Latvijas projekts pēc valsts finanšu atbalsta institūcijas "Altum" (kas koordinē Latvijas projektu iesniegšanu EIB) publiski sniegtās informācijas, ir pietuvojies līguma slēgšanai – četru joslu Ķekavas apvedceļš 14 kilometru garumā, kas varētu būtiski uzlabot transporta kustību "Via Baltica" posmā starp Iecavu un Rīgu. Cits jautājums – kas par šīm ērtībām maksās? Projektam nepieciešamais kopējais finansējums sasniedz 160 miljonus eiro.
Ir dzirdēta versija, ka projekta finansēšanā tiks izmantoti arī Latvijas valsts budžeta jeb, citiem vārdiem, nodokļu maksātāju līdzekļi. Tā kā šīs projekts top uz publiskās privātās partnerības pamatiem, uzskatu, ka jāmaksā būtu šī ceļa lietotājiem. Atrunas par to, ka paralēli ir jābūt kaut sliktam, bet bezmaksas ceļam, vai arī, ka ceļa maksas iekasēšanai būtu jābūvē caurbrauktuves ar kasēm vai maksas automātiem, kas aizkavētu transporta plūsmu, mūsdienās vairs nav aktuālas, jo tehnoloģijas atļauj veikt samaksu par maksas ceļu lietošanu dažādos un ērtos veidos.
Atgriežoties pie Junkera plāna novērtējuma kopumā, diemžēl ir jāatzīst, ka pilnīgi pretēji vairākas desmitgades piekoptajai ES kohēzijas jeb izlīdzināšanas politikai, tas rada iespēju pagriezt ES publiskos resursus turīgāko ES valstu virzienā. Tas neapšaubāmi veicinātu atšķirību palielināšanos dalībvalstu starpā ar visām no tā izrietošām sekām - tai skaitā jaunās paaudzes eiropiešu migrāciju. Tāpēc, nebēdāsimies par iespējamo Junkera atkāpšanos, bet drīzāk cerēsim, ka dažas no viņa idejām tomēr nebūs "mūžam dzīvas"!