"Vai jau tek?" atverot durvis izdzirdēju augšējā, penthausa dzīvokļa īpašnieces, sauktas par mammu, enerģētisko balsi jautājam.
"Tek gan," es atbildēju. "Vai nevajadzētu ar steigu ķerties pie jumta labošanas?" "Nē, tikai ne to! Jūs taču zināt - pats tikko bijāt 'rotējošās' nama padomes priekšsēdētājs," mamma piemiedza ar aci. "Jums jālaiž ūdeni lejā arī uz apakšējiem, mazajiem dzīvokļiem - solidaritāte un vērtības ir tas, kas mūs vieno," mamma turpināja.
Jutos mazliet samulsis. Tagad arī lejas stāvos kņada sāka pieņemties spēkā, jo nu jau ūdens bija sasniedzis arī viņus. Dzirdēju kādu sakām, ka līdz ar lietus ūdeni, iespējams, ieplūst arī tīrais ūdens. Tā pārvads bija izvietots mājas bēniņos. "Tā kā nav tik traki," piebilda šī persona.
"Hei!" dzirdēju pazīstamu balsi uzsaucam. Nama pārvaldnieka balsi nevarēja sajaukt. "Redz kur arī diktators ieradies!" Pārvaldnieks mīļi papliķēja kāpņu telpas kaimiņa kaklu. "Turpmāk vai nu visiem applūduši griesti, vai arī kāpņu telpā ieviesīsim pārvietošanās kontroli," noskaldīja nama pārvaldnieks. Par viņa nupat pateikto nevienam īsti nebija skaidrības: viņš joko? Runā nopietni? Un prāts skaidrs? Bet visi zināja, ka atsevišķās jomās pārvaldnieks bija prasmīgs cilvēks. Nodokļu optimizēšanas ziņā viņš esot īstens eksperts. Tāpēc klusējām.
Nu atkal mamma ierunājās. "Ja kādam atmiņa īsa, tad atgādinu, ka nama ārdurvju drošo slēdzeni apmaksāju es", noskaldīja mamma. "Varu arī noņemt - un tad lai nāk, kas grib!"
Sabozies ieritinājos slapjajā gultā un sāku domāt. Ko nu? Varbūt pie Vladimiroviča pārcelties? Nav jau diez kas, bet vismaz jumts netekot.
Šinī brīdī pamodos pa īstam... Atvēru kā vienmēr planšeti un lasu Delfu virsrakstus. Piemēram, "Laikraksts: Latvijai var nākties uzņemt 2239 bēgļus" un "Kurp dodas ES? Junkera 'bēgļu krīzes plāns' - Eiropai, visticamāk, būs jāuzņem vismaz 160 000."
"Kad tas kļūst nopietni, ir jāmelo."
Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers savā pirmajā "State of the Union" runā Eiropas Parlamentam Strasbūrā šo trešdien cita starpā iezīmēja tā saucamo spēles laukumu attiecībā uz migrāciju. Kā jau vēsta iepriekšējais ziņu virsraksts, papildus jau gada pirmajā pusē nospraustajiem 40 tūkstošiem bēgļu, ES dalībvalstīm būs savā starpā jāsadala vēl 120 tūkstoši migrantu. Pie tam nu atkal runa ir par obligātu, nevis brīvprātīgu sadali.
Sociālajos tīklos netrūka ironijas un sarkasma par Junkeru pašu un viņa teikto. Jo kā gan Junkers bez kārtējās bučošanās a la Brežņevs - šoreiz Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja Martina Šulca pieri, Junkeram abās rokās satverot viņa galvu. Viens trāpīgs tviterotājs arī atzīmēja, ka Junkers pieteica, ka runāšot par "nopietnām" lietām. Bet neaizmirsīsim viņa savulaik, lai arī citā kontekstā izteikto spilgto citātu: "kad tas kļūst nopietni, ir jāmelo."
Un ir tiešām jājautā, cik pats Junkers nopietni tic savam priekšlikumam. Junkera dažbrīd uzspēlēti emocionālā runa tā arī nerada skaidrību attiecībā uz vairākiem sarežģītiem jautājumiem. Politiski, protams, ir izdevīgi runāt par vajadzību "solidarizēties" jautājumā par bēgļiem, taču kā gan 160 tūkstošu migrantu sadalīšana starp ES valstīm atrisinās patieso bēgļu problēmu? Ko tieši Junkers domā darīt ar pārējiem migrantiem, kas neierakstās viņa 160 tūkstošu plānā? Pēc ANO Bēgļu aģentūras (UNHCR) pavisam nesenā ziņojuma datiem, pa Vidusjūru Eiropā līdz augusta beigām vien ir ieradušies vairāk nekā 320 tūkstoši bēgļu. Līdz gada beigām šis skaitlis sasniegs 400 tūkstošus, bet nākošajā gadā varētu ierasties vēl 450 tūkstoši, lēš UNHCR. Ja arī obligāto kvotu sistēmu atbalstīs visas ES valstis - par ko ir jāšaubās, ņemot vērā, ka vasaras vidū tika noraidīta iniciatīva par skaitliski daudz mazāko 40 tūkstošu bēgļu obligāto pārdali -, migrācijas problēma kā tāda neizzudīs.
Neizklausās neticami, ka pēc pāris mēnešiem Junkers atkal nāks klajā ar jaunu pārvietošanas plānu. Taču jāapzinās, ka beigās šie nemitīgie priekšlikumi tikai velk laiku un nenāk par labu nevienai no iesaistītajām pusēm.
Pseidorisinājumus meklējot un zināt, kā tikt ievēlētiem
Ir jāsaprot būtība migrantu krīzes īstermiņa un ilgtermiņa risinājumiem Eiropas Savienībā. Reti kurš ir patiesi apmierināts ar vienpusīgi izdomātu lēmumu par "obligātu" bēgļu pārvietošanu. Tas diez vai būs patvēruma meklētājs (vienalga ar vai bez ģimenes), kurš, jebkāda motīva vadīts ieradies Eiropā, sēž Budapeštas stacijā, vēlas doties uz Vāciju, bet tiks nosūtīts uz Latviju.
Viņš nebūs laimīgākais cilvēks Eiropā, jo kvotu sistēma izniekos viņa laiku - agrāk vai vēlāk viņš tik un tā dosies tur, kur patiesi vēlas. Šāda tipa migrants arī nebūs ieguvums Latvijai, jo resursus uz viņa izmitināšanu un piespiedu integrēšanu būs jātērē jebkurā gadījumā, bet šeit viņš nepaliks. No piespiedu bēgļu pārvietošanas plāna arī ES kopumā zaudēs, jo Latvijas un citu, lai arī pārsvarā Austrumeiropas valstu acīs, tā arvien vairāk tiks skatīta kā neveiksmīgas politikas virzītāja. Varbūt vienīgā, kas iegūs, būs Krievijas propagandas mašinērija, jo varēs ar vēl lielāku sparu tiražēt mītu par Austrumeiropu un jo sevišķi Baltijas valstīm kā republikām, kas nevar sevi un savas intereses aizstāvēt - un, redz, Putinam tagad ir iespēja šo visu glābt.
Ar vai bez kvotām, Eiropas Savienība jebkurā gadījumā nevarēs uzreiz veiksmīgi izmitināt visus potenciālos bēgļus un, kas svarīgāk, ar savu migrācijas politiku novērst konfliktus un citas problēmas Sīrijā un citās Tuvo Austrumu un arī Āfrikas valstīs. Jā, viena Vācija ir gatava vēl šogad oficiāli uzņemt 800 tūkstošus bēgļu un tam ir atvēlējusi ievērojamu naudas summu. Bet, piemēram, Jemenā vien 14 miljoni cilvēku ir apdraudēti, kamēr Irākā un Sīrijā kopā 14 miljoni bērnu ir pakļauti riskam. Sīrijas konflikts par bēgļiem padarījis četrus miljonus cilvēku. Pasaulē kopumā ir ap 60 miljoniem bēgļu. Baidos, ka Junkeram nav atbildes uz to, kā ilgākā termiņā risināsim bēgļu krīzi.
ES gan varētu aktīvāk aicināt arī citas valstis iesaistīties krīzes remdēšanā. Tā Persijas līča valstis, atskaitot Irāku, ir gana stabilas un lielākā daļa no tām ir arī ļoti bagātas. Šīm valstīm pietiktu rocības ne tikai bēgļus izmitināt, bet arī dot tām darbu. Vēl vairāk, daļa no šīm valstīm ieved darbaspēku. Tomēr, kad runa ir par bēgļiem no kaimiņzemēm, robežas tiek noslēgtas un arābu prinču un citu ārišķīgā filantropija arī pieklust.
Var pamatoti pieņemt, ka lielākā daļa Sīrijas bēgļu labprāt arī dotos, piemēram, uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem vai Kataru, ja tāda iespēja būtu. Bet vai sīrieši, domājot par Eiropu, iztēlojas Latviju vai Bulgāriju? Šie un citi jautājumi ir un paliks bez Junkera, Mogerīnī, Merkeles un Olāna atbildēm. Būtiskākais ir tikt atkal ievēlētam no sava vēlētāja puses. Un, kā Junkers mīl teikt: "Mēs zinām, kas jādara, bet nezinām, kā pēc tam tikt ievēlētiem."
Obligātā solidaritāte?
Migrantu krīzes sakarā konstruktīva nav arī iebiedēšana. Piemēram, Vācijas kancleres Angelas Merkeles izteiktais un mūsu pašu ārlietu ministra Edgara Rinkēviča atbalsotais teju drauds: vai nu vienošanās par bēgļiem vai sakiet ardievu brīvai kustībai Eiropas Savienībā.
Līdzīgi, ārlietu ministrs signalizē, ka gadījumā, ja nepiekritīsim obligātai bēgļu kvotai, Itālijas Gaisa spēki bez maz vai nesargās mūsu gaisa robežu. Diez vai kāds Itālijā domā, ka Latvijai izpildot kvotas, Sicīlijā vai Lampeduzas salā ieradīsies mazāk ieceļotāju. Bet vai tiešām mums jāsāk domāt, ka NATO aizsardzība mums tiek nodrošināta tikai apmaiņā pret kaut ko, kas nav pat saistīts ar NATO? Ja tā, tad mēs patiešām esam briesmās.
Kurp tālāk?
Latvijā domas dalās par to, kā rīkoties. Taču pat ja tiem, kas piekrīt bēgļu uzņemšanai, prasītu, kāda tipa bēgli viņi drīzāk būtu gatavi uzņemt, atbilde, manuprāt, ir skaidra. Tas diez vai būs migrants, kas iznīcinājis savus dokumentus, samaksājis nezināmas izcelsmes naudu nezināmiem cilvēkiem par nogādāšanu Vācijā, bet kurš, izliekoties par sīrieti, tiek piespiests nodot pirkstu nospiedumus kaut kur Grieķijā vai Ungārijā un beigās tiek nosūtīts uz Latviju. Šis migrants, dusmīgs par rezultātu - jo samaksāts bija par nokļūšanu Vācijā -, tik un tā nekļūs par lojālu mūsu valsts iedzīvotāju, kur nu vēl pilsoni.
Citādi varētu būt ar bēgli no Sīrijas, kurš pārbēdzis ar ģimeni uz tuvējo Libānu, kuram nav naudas, ko samaksāt kontrabandistiem - noziedzniekiem, lai bīstamā laivā mērotu bīstamu braucienu pāri jūrai uz Eiropu, un, kurš, novērsis nāves draudus savai ģimenei, ir gatavs iemācīties latviešu valodu un palikt tur līdz lielvalstis atbrīvos viņa dzimteni. Vēl jo vairāk tāpēc, ka daļa sabiedrības joprojām atceras savu ģimeņu vēsturi un bēgļu gaitas uz Kanādu, Austrāliju un citām valstīm.
Taisnības labad, ne visi, kas maksājuši par nelegālo ceļu uz Eiropu pār jūru ir tik vien kā potenciālie noziedznieki vai vienkārši ekonomiskā labuma meklētāji. Bet nevajag arī likt ilūzijas uz to, ka visi, kas pārcēlušies, ir no kara plosītajiem reģioniem un mūk no vardarbības. Turklāt acīmredzamais jauno vīriešu milzīgais īpatsvars šo migrantu vidū neliecina, ka tie būtu pametuši savas sievas izvarošanai (par to liecina ISIS teritorijās notiekošais) un ģimenes locekļus iznīcībai.
Jebkurā gadījumā šis ir laiks, kad katram jāuzdod sev svarīgākie jautājumi. Kā mums rīkoties?
Mēs varētu teikt - no šādas Eiropas Savienības mēs norobežojamies! Bet ko tālāk? Ko darīsim rīt? Var pie Vladimiroviča. Viņš būs gana priecīgs un gāze mums arī kļūs lētāka.
Varbūt varam "atpirkties" no patvēruma meklētāju kvotas? Jo viens no iespējamajiem kompromisiem Padomē būs iemaksas no ES dalībvalstīm apmaiņā pret atteikšanos no savu kvotu pildīšanas. Te gan pastāv risks, ka Eiropas Komisija šo metodi var izmantot, lai tās dalībvalstis, kas nevēlas saistošu regulējumu piespiedu kvotu ievietošanai, tam beigās piekristu. Un jebkurā gadījumā šī "atpirkšanās" no kvotām, ja tāda būs, varēs tikt izmantota tikai ārkārtējos gadījumos un pavisam īslaicīgi, kā tāds "taimauts".
Var arī rīkoties tā, kā to nolēma darīt Lielbritānijas valdība (tā gan oficiāli drīkst neiesaistīties šāda tipa migrācijas jautājumos) un teikt - mēs neatbalstīsim nevienu cilvēku kontrabandistu; mēs nepakļausimies populistu spiedienam no Berlīnes vai Parīzes. Ja īsteni bēgļi no Sīrijas ir patiesi gatavi ilgtermiņā saistīt savu nākotni ar konkrētu ES dalībvalsti, nevis ar ērtāko no tām, tad tiek sūtīti imigrācijas profesionāļi uz bēgļu nometnēm Turcijā, Libānā un Jordānijā, kur tiem būs iespēja atrast tos, kas īsteni bēg no kara un vardarbības.
Un tad arī beidzot varēs sākt ietekmēt milzīgo cilvēku pārvietošanas biznesu Vidusjūrā, kam nerūp pārvietoto bēgļu nākotne un labklājība.