Iepriekšējais Francijas prezidents Olands līdzīgā uzrunā Eiropas Parlamentā pirms pāris gadiem minēja, ka "suverenitāte ir mirusi". Šodien Emanuels Makrons, kurš nenoliedzami ir ne tikai izcils orators, bet redzamākā Eiropas politiskā figūra jeb kā pats esot jokojis - Jupiters - vārdu "suverenitāte" taktiski ietvēris daudzās plašākai publikai tīkamās dimensijās.
Aiz tā gan ir jāspēj izšķirt patiesā lietu būtība.
Nevar noliegt, ka lieliskā formā pasniegtas idejas un reakcija uz deputātu teikto, kā arī emocijas zālē, atstāj būtisku ietekmi. Taču politiskie uzstādījumi ir jāvērtē racionāli, un kā teica Saijeds Kamals, manas politiskās grupas priekšsēdētājs - velns ir detaļās. Ir jāuzteic Makrona pozīcija Sīrijā, kā arī t.s. "Skripaļa lietas" pretreakcija, taču par ES Enerģētikas politikas jautājumiem viņš prasmīgi "izslīdēja", tostarp skaidri nepaužot pozīciju saistībā ar Nordstream 2.
Piesardzīgu dara ar t.s. daudzu ātrumu Eiropas modeļa straujā virzīšana, it kā atstājot durvis visiem vaļā. Tas izklausās demokrātiski, tomēr šis bieži pieminētais "sīpols" var lēnām nolobīties, un tad jēlais, neaizsargātais kodols pats var kļūt ievainojams. Šādi mizojot, mēs viena vai otra iemesla dēļ varam zaudēt ģeopolitiskos partnerus ap Baltijas jūru, bet paši vienlaikus nespēsim iestāties kodolā, piemēram, sociālās politikas jomā, jo to nespēsim vienkārši finansiāli pavilkt līdz " atvērtajām durvīm".
Šodien izskanējuši arī objektīvi Latvijas interesēm pretēji Makrona viedokļi. Viņa slavenā frāze - "Eiropa, kas aizsargā" - pēc šīs dienas uzrunas ir patiesībā jāuztver kā "Eiropa, kas, pirmkārt, aizsargā francūžus". Jo viņa īstenotais "eiropeiskais protekcionisms" neaizsargās, piemēram, rumāņu topošos bezdarbniekus - kravas auto vadītājus -, kas nu būs kļuvuši par sociālajiem "dempingotājiem". Neviens Parīzē nepainteresēsies, kā klājas viņa ģimenei nomaļā ciematā Rumānijā.
Analoģiski tas nepasargās arī latviešu būvuzņēmējus, kas gribētu ieiet Francijas tirgū, kur jebkurai francūžu kompānijai jau tā pietiekami daudz priekšroku. Pakalpojumu tirgus brīvības līmenis šādā Makrona aizsargātā Eiropas vienotajā tirgū būs vēl zemāks ar neskaitāmiem šķēršļiem konkurēt. Tas bremzēs mazāk attīstīto dalībvalstu iespējas "noķert" bagātākās valstis.
Runājot par Francijas prezidenta virzīto transnacionālo Eiropas Parlamenta deputātu vēlēšanu sarakstu pieeju, manuprāt, pretstatā Makrona domām, tā pat var samazināt EP vēlēšanu popularitāti elektorāta vidū. Tiesa - tas varētu palīdzēt viņam un dažiem citiem pazīstamiem uzvārdiem, kurus, iespējams, atpazītu avīzes lasošie vēlētāji, bet šī "Eiropas tautas deputātu" saraksta tālākie kandidāti nekādi neuzlabotu velētāju apsvērumu piedalīties vēlēšanās.
Vēl jo vairāk tādēļ, ka Latvijas un citu līdzīgu valstu gadījumā izredzes šādu sarakstu galvgalī ieraudzīt Latvijas deputātus ir niecīgas. Turklāt, ja tādas cerības arī būtu, šim hipotētiskajam tautas priekšstāvim jau iepriekš ar saviem darbiem būtu "jāizplenās" Eiropas "virsotņu" atbalsts, kas automātiski nenozīmē savas dalībvalsts interešu stādīšanu priekšplānā."
Šādu pseido pārnacionālu Eiropas Parlamentu, kurā būs nepārprotama lielo dalībvalstu deputātu īpatsvars, varēs ērti izmantot Francijas, Vācijas un citu līderu lēmumu leģitimizācijai.
Makrons min, ka tad, kad beidzot būs šāds - pārnacionāli ievēlēts parlaments, tad varēs iegūt īstu "špicenkandidatu" - Eiropas Komisijas (lasi ES Valdības) prezidentu. Ja tā notiktu, tad Junkera ievēlēšana par EPP spico kandidātu 2014. gadā ieies vēsturē kā demokrātijas "paraugstunda". Tad EPP kongresā viņš tika ievēlēts ar nepilnām 400 balsīm (labi zinot, ka EPP ietilpst tik daudz valdošu partiju dalībvalstīs, ka oficiālas vēlēšanas EPP ir tikai formalitāte). Tātad Makronam sava "špicenkandidāta" nominēšanai pietiktu vienoties ar vienu Vācijas un Itālijas līderi, un jaunais EK prezidents ir gatavs.
Taču šādā pieejā Tomēr pastāv risks, ka viņa "Jupiteriskā" pieeja tā saukto EK "špicenkandidātu" politikā var rezultēties tajā, ka arī Junkera pēcnācēju varēs atpazīt Latvijā, Rumānijā, Portugālē tik pat, cik pašreizējo Francijas premjeru (jo visi zina Makronu, bet cik no tiem zina Francijas premjeru, kurš ikdienā vada Francijas valdību). Visi ES pilsoņi gan toties zinās, kurš ir patiesais Eiropas Jupiters.