Protams, Latvijā darbojas vairāk nekā minētie 229 dziednieki, un ne visi, kas aktīvi darbojas, paraksta Ētikas kodeksu un nodod zvērestu, arī jautājums par sertifikāciju ir visai pretrunīgs, jo nav skaidru kritēriju, kas jāzina vai jāprot cilvēkam, lai ļautu viņam darboties dziedniecībā, šie jautājumi atstāti vien pašu dziednieku ziņā. Savukārt tiem, kuri meklē dziednieku palīdzību, atliek cerēt, ka dziednieks nav viltvārdis.
Kādēļ tā notiek? Kādēļ cilvēki notic arī viltvāržiem un domā, ka visa ļaunums slēpjas ārstos un zālēs? Varbūt tiešām vajag mazāk zāļu, bet vairāk fizisku kustību, veselīgāku pārtiku un pozitīvu domāšanu, bet galvenais - ticēt, ka katrs pats sevi var izdziedēt?
Maģiskā domāšana
Tija Vanaga, psihoterapeite, Latvijas Ārstu psihoterapeitu asociācijas prezidente, skaidro, ka cilvēks emocionālā ziņā regresē, ja ar viņu notiek kaut kas slikts, un viņš kļūst trauslāks, ievainojamāks, emocionālāks. "Parādās zemāka jeb primitīvāka līmeņa psiholoģiskā aizsardzība. Viena no ļoti cilvēciskajām un arī neapzinātajām aizsardzībām ir t.s. maģiskā domāšana. Tā ir katrā no mums paslēptā cilvēciskā vēlme pēc brīnuma.
Kad gan šī vēlme ir vēl spēcīgāka, kā brīdī, kad kaut kas ir noticis!? Ja ir smaga saslimšana, kas balansē uz nāves robežas, vēlme pēc brīnuma ir visizteiktākā, jo ir milzīgas dzīves alkas. Šis ir brīdis, kad jūtot, ka tradicionālā Rietumu medicīna līdz galam varbūt nevar palīdzēt, uz emocionālās regresijas un maģiskās domāšanas fona cilvēks kļūst ļoti viegli ietekmējams un tic visam, ko viņam saka. Raksturīgi ir arī tas, ka pazūd kritiskā domāšana, parādās brīva telpa magu, šamaņu, burvju, zintnieku, ekstrasensu darbībai. Lielāko tiesu problēma jau nav dziednieki vai kāds, kurš redz eņģeļus, bet nevienam pāri nedara un nepesteļo.
Tāpat problēma nav cilvēki, kuri saka, otrā cilvēkā kaut ko redz - piemēram, auras, un īsti neprot pastāstīt, ko viņi redz, kādā krāsā tad ir tās auras un ko tas nozīmē. Tam var ticēt, tam var neticēt, bet tas nevienu neapdraud. Gadījumos, kad slims cilvēks atsakās lietot zāles, jo dziedinātājs tā ir ieteicis, runa ir par ietekmēšanu un peļņu, tas ir ļoti bīstami. Manuprāt, tādās reizēs ir tikai divi varianti, kas ir šie cilvēki, kuriem tik ļoti tic. Vai nu tie ir ārkārtīgi veikli krāpnieki, iespējams, ar zināmām sociopāta iezīmēm, vai arī šiem cilvēkiem pašiem ir psihiska rakstura problēmas. Pirmie ir auksti un gudri aprēķinātāji, krāpnieki, kuru galvenais mērķis ir pēc iespējas vairāk izspiest naudu, iegūt īpašumus un iedzīvoties uz nelaimē nonākušu cilvēku rēķina.
Otrie lielā mērā tic tam, ko viņi paši stāsta. Piemēram, sektu vadoņi parasti ir vai nu aprēķinātāji vai otra tipa cilvēki. Par otrajiem parasti ir leģendas - kam viņi ir gājuši cauri, ko spējuši paši ar sevi izdarīt un kādus varoņdarbus paveikuši", stāsta psihoterapeite. Vaicāta, vai cilvēks kādreiz pārstāj ticēt savam īpašajam dziedniekam vai dievišķajam vadonim, T. Vanaga saka, ka ir jābūt kādam ļoti lielam satricinājumam, vilšanās sajūtai jeb citiem vārdiem sakot - ir jānotiek vairākkārtējai, masīvai konfrontācijai ar realitāti saistībā ar dievišķo būtni, kurai cilvēks tic. Tuvinieku argumenti parasti nelīdz, jo viņi jau ir ievietoti ļauno cilvēku sarakstā.
Runājot par to, ka juridiski tādiem brīnumdziedniekiem ir liela iespēja darboties, psihoterapeite saka, ka acīmredzot tā turpināsies līdz brīdim, kad kādā reizē "dziedināšana" beigsies letāli un tam būs kriminālas sekas. Tad valsts institūcijām būs iemesls un arī iespēja kaut ko darīt, lai ierobežotu šādu rīcību.
Ilgas pēc brīnuma un veselīgs dzīvesveids
Galvas smadzeņu trauma vai operācija neapšaubāmi atstāj kādas sekas, nes līdzi emocionālus, pat psihotiskus traucējumus, saka psihiatre Māra Jumeja, vaicāta, vai pēc labdabīga audzēja operācijas veselība var būt tik pat laba, kā pirms slimības un vai jautājums ir tikai par to, kādu ārstēšanos izvēlēties. Psihiatre skaidro, ka zināmas pārmaiņas cilvēka uzvedībā bieži vien sākas jau pirms operācijas, jo audzējs var traucēt smadzeņu darbību.
Pēc operācijas ir atveseļošanās posms, kurā var būt vieglāki vai smagāki arī psihiskās veselības traucējumi. Arī simptomātiskā epilepsija pēc galvas smadzeņu operācijām nav nekāds retums, saka M. Jumeja. Turklāt jāņem vērā tas, ka daudziem cilvēkiem ir iespējami psihiskās veselības traucējumi, tai skaitā afektīvie jeb uzvedības traucējumi arī vēl pirms operācijas, turklāt nesaistīti ar audzēju. "Tas atveseļošanās posmu padara vēl sarežģītāku.
Šis process ir stingri individuāls katrā gadījumā un bez zālēm iztikt nevar. Tādēļ nevar droši pateikt, ka zāles vairs nav jālieto, ir jāskatās katrs pacients individuāli, stingri sekojot viņa veselības stāvoklim. Smadzeņu darbības traucējumi pēc galvas smadzeņu operācijas var būt ļoti dažādi. Lai izvērtētu konkrētās ārstēšanas metodes un zāļu lietošanu, pacientam ir jāvēršas pie speciālista, kas novērtēs viņa stāvokli un vajadzības gadījumā veiks papildus izmeklējumus un nozīmēs vajadzīgo terapiju. Ja pacients patvaļīgi nelieto nozīmētos medikamentus, var atsākties dažāda veida lēkmes, garastāvokļa, kā arī citi psihiski traucējumi, kas var novest pie destruktīvas vai pašdestruktīvas rīcības", viņa skaidro.
Vaicāta, vai cilvēks ar pašiedvesmu, afirmācijas metodēm un veselīgu dzīvesveidu var pats sev izārstēt maniakālo depresiju, kā to, piemēram, apgalvo Latvijā praktizējošā holistiskā terapeite Kerla Toama, psihiatre atbild ar noteiktu: "Nē!". "Maniakālā depresija nav izārstējama, bet, lietojot zāles, var panākt remisijas periodus, reizēm pat ļoti ilgus. Gadās, ka remisiju īsti neizdodas panākt arī ar zālēm. Ja diagnoze tiešām ir bijusi pareiza un cilvēkam ir maniakālā depresija, tad tādi stāsti par izārstēšanos, turklāt par pašizārstēšanos un bez zālēm, nav patiesība", saka M. Jumeja.
Dziednieks kā psihoterapeits
Kādēļ cilvēki notic dažādiem brīnumainiem solījumiem? "Cilvēkiem, it sevišķi gados jauniem, ir grūti pieņemt, ka veselība nekad vairs nebūs tāda kā agrāk, ka visu laiku jālieto zāles. Ir arī cilvēki, kuri negrib sevi piespiest un mainīt dzīvesveidu, ēšanas paradumus. Vieglāk ir noticēt, ka viss var mainīties pavisam vienkārši. Turklāt dziednieki, zintnieki un citi dziedinātāji bieži vien, pat paši neapzinoties, darbojas kā psihoterapeiti.
Protams, cilvēks, kuram radusies cerība, vismaz kādu laiku jūtas labāk, var teikt, ka viņš pats sevi ir iedvesmojis tam, ka būs vesels. Tomēr fiziskās izmaiņas organismā, kas izraisa slimību, nepazūd, slimība turpinās. Runājot par veselīgu dzīvesveidu, jāteic, ka, protams, tas par sliktu nenāk nekad. Pat, ja veselība neuzlabojas, tā vismaz nepasliktinās vai arī slimības procesi var palēnināties. Jautājums vienīgi, ko katrs saprot ar veselīgu dzīvesveidu, vai izvēlētās fiziskās nodarbes, diēta, dzīves ritms ir cilvēkam piemērotākais. Par šiem jautājumiem tomēr vajadzētu apspriesties ar ārstu vai attiecīgās jomas speciālistu," paskaidro ārste.
Arī neiroloģe un algoloģe, P. Stradiņa Klīniskās Universitātes slimnīcas Neiroloģijas klīnikas konsultante, profesore Ināra Logina piekrīt, ka veselīgs dzīvesveids jebkuram cilvēkam nāk tikai par labu, bet uzreiz arī saka, ka ir atšķirība starp vesela cilvēka un cilvēka, kuram ir kāda slimība, veselīgu dzīvesveidu, tāpat kā ir veselīga dzīvesveida atšķirības dažādā vecumā.
"Piemēram, epilepsijas slimniekiem ir jāuzmanās ar tik populāro skriešanu, jo, pārpūloties smadzenēs rodas hipoksija jeb skābekļa trūkums, un var sākties lēkme. Šī iemesla dēļ arī ne visi jogas veidi epilepsijas slimniekiem ir piemēroti. Sirds slimniekam pie pārāk lielas fiziskās slodzes var būt infarkts, tāpēc veselīgs dzīvesveids jāpiemēro katram cilvēkam. Manuprāt, ir jārēķinās arī ar reģionālajām un kultūras īpatnībām, pārnesot kādas tālas un ļoti atšķirīgas zemes metodes - tas, kas labi noder cilvēkiem Ķīnā un Indijā, rietumniekiem reizēm tik labi nepalīdz. Runājot par slimībām, šobrīd tiek skatīti ne tikai slimību bioloģiskie cēloņi (slimības cēlonis var būt arī ģenētisks).
Tiek apskatīti arī psihosociālie slimības cēloņi, turklāt slimība rada ciešanas, un ciešanas padziļina slimību. Citiem vārdiem sakot, tā ir psihosomatiskā pieeja slimībām, kurā apvienoti gan bioloģiskie, gan sociālie, gan psiholoģiskie slimības rašanās faktori un norise. Dziednieki, manuprāt, savā ziņā spekulē uz slimības sociālo un psiholoģisko aspektu. Viņi bieži "palīdz ar vārdiem", jo cilvēkam paliek vieglāk, kad viņš izrunājas.
Es ļoti apšaubu, ka dziednieki var novērst slimības bioloģiskos cēloņus, ka rētas, ko atstājis audzējs, var tikt pilnībā izārstētas. Ja organisma dabiskās, ģenētiski mantotās aizsargbarjeras ir ļoti spēcīgas, piemēram, epilepsijas lēkmes ar gadiem var kļūt vieglākas un retākas, bet ir jāsaprot, ka epilepsiju nevar izārstēt, rētas audzēja vietā paliks vienmēr. Tas ir milzīgs risks - gadījumos, kad slimībai ir bioloģisks pamats, paļauties tikai uz emocionālo, psihosociālo palīdzību. Tāda palīdzība der, piemēram, t.s. pseidoepilepsijas gadījumos, kad organismā nav fizisku, bioloģisku izmaiņu, bet viss notiek, kā mēdz sacīt, uz nervu pamata.
Patiesībā to var attiecināt uz jebkuru slimību - ja organismā ir bioloģiskas, fiziskas izmaiņas, tad ar psihoterapiju, ar stingru gribu un labām domām nepietiek. Psihoterapija, griba un labās domas var uzlabot slimnieka pašsajūtu, bet, piemēram, rētas paliks, kur bijušas, un slimība arī. Savā praksē nekad neesmu piedzīvojusi, ka tikai ar gara spēku var izārstēt jebkuru slimību", stāsta profesore.
Jānis Stuķēns, neiroķirurgs, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas 30. neiroķirurģijas nodaļas vadītājs uzskata, ka meklēt dažādus netradicionālās ārstēšanas guru, dziedniekus, zintniekus un uzticēties viņiem mudina arī situācija, kurā daudziem nav pie kā iet: "Cilvēkus var sadalīt divās grupās: vieni tiek izārstēti, nekādu slimības seku nav, un viņi neko arī vairāk nemeklē. Otrai cilvēku grupai ar slimību vai tās sekām nākas sadzīvot visu mūžu. Un tad bieži ir tā, ka, piemēram, onkoloģiskajiem slimniekiem nav pie kā griezties.
Ķirurgs slimnieku ir izoperējis, ķīmijterapeits arī pateiks, ka ir izdarījis savu darbu, staru terapeits pateiks to pašu. Viss, ko var izdarīt, ir izdarīts, bet ko tālāk darīt cilvēkam? Ideāli, ja ir labs ģimenes ārsts, kurš ir kā uzticības persona, kaut gan brīnumus nesola, bet... Visi plašsaziņas līdzekļi ir pilni ar stāstiem par paranormālām parādībām, ekstrasensu cīņām, brīnumainiem stāstiem par jogas dziedinošo spēku un ko tikai vēl, tādēļ šī joma ir tik pieprasīta.
Patiesībā tas ir milzīgs tirgus ar lielu piedāvājumu, kas atrod savu pieprasījumu - daudzi grib gūt kaut vai mierinājumu, paļāvību, cer uz brīnumu. Uz pierādījumiem balstītā medicīna brīnumus nepiedāvā. Ja cilvēks ir neārstējams, viņam bieži vien pasaka, ka vaina tā īsti nav ārstējama, bet viņam tomēr gribas brīnumu. Un ir tie, kas gatavi to piedāvāt. Ir labi, ja šie dziednieki prot atšķirt cilvēkus, kas nāk pie viņiem, saprot, kas ar viņiem notiek. Ir dziednieki, kas man ik pa laikam atsūta kādu slimnieku," saka J. Stuķēns.
Viņš piekrīt kolēģiem, ka organiskas vainas nevar izārstēt ar pašiedvesmas, ticības un labo domu spēku: "Ar psihoterapiju var mainīt cilvēka uztveri, var radīt komforta sajūtu, un tas cilvēkam nāk par labu. Cilvēkam ir jātic - vai nu psihoterapeitam, vai dziedniekam, vai ekstrasensam, un tad var iegūt kaut kādu rezultātu. Bet, protams, nevienu organisku vainu tā nevar izārstēt. Ja runājam par kaut kādām pārdabiskām diagnosticēšanas spējām, tad man līdz šim par tādām nav izdevies pārliecināties, es neesmu redzējis brīnumus.
Jā, daudziem cilvēkiem ir labas novērotāja spējas - piemēram, ārstam, kurš ambulatorajā pieņemšanā nostrādājis ilgus gadus un kuram ir liela pieredze, daudzas lietas ir skaidras uzreiz, jau pacientam ienākot pie viņa".
Cilvēki pie dziedniekiem dodas un laikam dosies vienmēr. Svarīgi ir nenokļūt pie tiem, kuriem rūp tikai peļņa, bet cilvēka veselība un dzīvība ir graša cenā. Jautājums ir, vai juridiski šo jomu tiešām nevar sakārtot un vai krāpnieki vienmēr paliks nesodīti?