Šogad, 26. aprīlī, pēc ilgāka klusuma perioda, noritēs aizraujoša diskusija, ko būs iespējams vērot un ne tikai – arī piedalīties ar jautājumiem un komentāriem attālināti portālā "Delfi". Pārdomājot diskusijā pieteiktās tēmas, man, kā Latvijas informāciju tehnoloģiju (IT) industrijas pārstāvei, nozīmīgs šķiet vēl viens būtisks aspekts, par ko ne mazums šķēpu ir lauzti jau gadu gadus, proti, autortiesības var aizsargāt gan ar novecojušām un citus autorus un izgudrotājus savā ziņā bremzējošām metodēm, gan arī ar mūsdienīgām, progresīvām un uz tehnoloģijām balstītām metodēm, kā to praktizē attīstītajās Rietumu valstīs.
Šoreiz runa ir par pavisam konkrētu veidu, kādā "tiek veicināta autortiesību aizsardzība / ievērošana" – datu nedēju nodevu jeb t.s., nesēju atlīdzību, kas principā ir brutāla, katras pārdotās datortehnikas un planšetes un citu datu nesēju vienības aplikšana ar papildus nodokli (nodevu) 2,85 eiro apmērā, nešķirojot, kādiem mērķiem konkrētais datu nesējs tiks izmantots. Liela daļa no šādi apliktajiem datu nesējiem tiek iegādāti ar mērķi tos izmantot tieši jaunu, inovatīvu informācijas komunikāciju tehnoloģiju (IKT) produktu radīšanai, zinātnei un pētniecībai. Šis ir ērts, tomēr neefektīvs veids, kā daļai no autoriem tiek nodrošināta kaut kāda atlīdzība, uz citu autoru un izgudrotāju, un sabiedrības kopumā rēķina. Turklāt, tas norit bez (pienācīga un pamatota) kontroles mehānisma, piemēram, 2016. gadā AKKA/LAA iekasēja 130 000 eiro kā nesēju atlīdzību, kas nozīmētu, ka Latvijā tika realizēti 40 000 datorvienību. Savukārt, GFK dati par 2016. gadu uzrāda, ka ir pārdotas 80 000 datorvienības un tieši tikpat planšetes. Tas parāda, ka AKKA/LAA iekasētās datu nesēju atlīdzības efektivitāte ir mazāka par 25 procentiem… Nav brīnums, ka progresīvā rietumu sabiedrība ir jau labu laiku atpakaļ atteikusies no šādām autoru tiesību "nodrošināšanas" metodēm. Arī Eiropas Savienības (ES) dienas kartībā šis ir nozīmīgs jautājums, un ir paredzēts harmonizēt šo jomu visās ES dalībvalstīs, izstrādājot jaunu direktīvu autortiesību jomā, balstītu uz digitālajām tehnoloģijām un pārrobežu informācijas apmaiņu. Mūsdienās arvien mazāk tiek izmantota iespēja ierakstīt autoru audio vizuālos darbos savos privātajos datu nesējos, bet gan izmantot plašās digitālo tehnoloģiju piedāvātas iespējas iegūt, pārvaldīt un izmantot saturu, piemēram, "Shortcut" ("Lattelecom"), LMT un "Tele2" ir savs piedāvājums, no ārvalstu populārākajām platformām – mūzikai – "Spotify" un daudzi citi, t.sk., arī filmām un fotogrāfijām.
Šis ekonomiski neefektīvais un savā ziņā netaisnīgais autortiesību nodrošināšanas modelis nav vienīgais arguments pret datu nesēju nodevas konceptu kā tādu. Vēl būtisks aspekts, par ko var izdarīt secinājumus, vērtējot iekasētās atlīdzības rādītājus un reāli pārdoto datu nesēju apjomu – atlīdzība tiek iekasēta no godīgiem tehnikas realizētājiem, kas likum – paklausīgi aizpilda un iesniedz realizācijas atskaites / pārskatus un godprātīgi maksā nodokļus. Tātad vēl viens apstāklis, kas ir par labu ēnu ekonomikas pārstāvjiem un apgrūtina godīgu konkurenci un godīgu uzņēmējdarbību.
Bez tam, ja detalizēti izvērtē Ministru kabineta noteikumus, kuri regulē šo nesēju atlīdzību, un to grozījumus laika gaitā, tad ir redzams, ka jau ilgstoši šie noteikumi netiek līdzi straujajai tehnoloģiju attīstībai un tur ilgstoši ir bijuši novecojuši un mūsdienās neizmantojami datu nesēji, bet jaunie, kuri ir parādījušies, tur gadiem nav tikuši iekļauti.
Kopš darbojos programmatūras autortiesību aizsardzības jomā, esmu vadījusi seminārus vismaz 10 000 dalībnieku lielai kopējai auditorijai. Semināros viens no biežākajiem klausītāju jautājumiem ir tieši šī neviennozīmīgā datu nesēju atlīdzība. Sabiedrībā valda uzskats, ka, ja jau es, iegādājoties datu nesēju, esmu samaksājis nodevu, tad jau man otrreiz nav jāmaksā par pašu satura oriģinālu, esmu "nopircis" tiesības lietot savām privātajām vajadzībām audio vizuālos objektus, ko varu ierakstīt konkrētajā nesējā…
Priecāšos, ja lasītāju lokā raisīsies diskusija par šo tēmu un komentāros parādīsies priekšlikumi, kā savādāk un efektīvāk aizsargāt visu autoru intereses un tiesības.
