I Kāpēc jaunajās pamatnostādnēs ietveram valsts nacionālās identitātes jēdzienu? Kāpēc ar pilsonisko līdzdalību vien nepietiek, lai veidotu saliedētu sabiedrību? II Vai valstsnācija ir hierarhisks jēdziens? Vai vārds "imigranti" ir aizvainojošs? Vai nacionālā identitāte ir pretrunā ar cilvēktiesībām? III Kāpēc nav iespējams sākt dzīvot "no šodienas"? Kāpēc daži pagātnes vēsturiskie un politiskie notikumi šķeļ sabiedrību, pat ja ikdienā tiem nepievēršam uzmanību un draudzīgi sadzīvojam?
Kultūras ministrija ir nodevusi sabiedriskajai apspriešanai Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas pamatnostādnes. Jau pavasarī[1] publiskojām pamatnostādņu ievada projektu, tas portālā Politika.lv izraisīja dzīvu diskusiju. Ivara Ījaba[2], Dmitrija Petrenko[3], Sanitas Uplejas[4], Ivetas Kažokas[5], arī citos rakstos atradu daudz vērtīgu novērojumu un priekšlikumu. Sabiedriskajai apspriešanai nodotās Pamatnostādnes noteikti rosinās jaunu diskusiju. To ievadot, kā arī rezumējot līdzšinējo diskusiju, izcēlu trīs jautājumu grupas, kas, manuprāt, raisīja un raisīs visaktīvāko polemiku. Par tām piedāvāju turpināt diskutēt.
I Kāpēc jaunajās pamatnostādnēs ietveram valsts nacionālās identitātes jēdzienu? Kāpēc ar pilsonisko līdzdalību vien ir par maz, lai veidotu saliedētu sabiedrību?
Ivars Ījabs savā rakstā "Neirotiskā integrācija" atgādina manis teikto par "dažādu tautību latviešiem", ko asociē ar "politisko nacionālismu" - integrāciju politiskajā nācijā - un nospriež, ka Pamatnostādņu ievads liek zust ilūzijai, ka pārstāvu šādu uzskatu.
Nepiekrītu. Apzīmējums man joprojām šķiet gana precīzs, un tas saskan ar Pamatnostādnēm.
Pirmkārt, es tāpat kā Iveta Kažoka domāju, ka, aizpildot vīzas anketas "uz kādām eksotiskām valstīm", ailītē "nationality" Latvijas mazākumtautību cilvēki droši var rakstīt "latvietis". Tas apzīmē piederību Satversmē ierakstītajai Latvijas tautai, kā arī to, ka cilvēks var piederēt mazākumtautībai un vienlaikus būt (justies) latvietis (lai cik semantiski šaurs vēl joprojām šķiet šis jēdziens). Tā tiek norādīta piederība pilsoniskajai kopienai, kas vienlaikus ir arī nacionāla kopiena.
Otrkārt, es runāju par "dažādu tautību "latviešiem", nevis dažādu tautību ļaudīm, kas dzīvo kādā teritorijā "Ziemeļeiropā, Austrumeiropas platformas ziemeļrietumu malā, kuras robežas kopējais garums ir 1840 km un kas robežojas ar četrām valstīm" (izraksts no nejauši izvēlētas izziņu lapas internetā). Latvieši vispār un izteikumā "visu tautību latvieši" minētie, nav momentuzņēmums visiem ļaudīm, kas nejauši dotā brīdī atrodas Latvijas teritorijā. Vārds "latvieši" minētajā izteikumā ietver gan noteiktu nacionālu un kultūrvēsturisku saturu, gan politisku un juridisku nozīmi.
Atgādināšu Pamatnostādņu ievadā teikto:
"Valsts veido ietvaru, kurā demokrātija var darboties, un demokrātija nevar funkcionēt bez cilvēkiem, kas jūtas piederīgi attiecīgajai valstij un jūt atbildību par to. Latviešu valoda un kultūra ir pašvērtība un vienlaikus resurss, lai cilvēkus piesaistītu Latvijai, tas ir Latvijas valsts pamats. To saglabāt, nostiprināt un attīstīt ir Latvijas sabiedrības un valsts atbildība un pienākums gan nākamo paaudžu priekšā, gan arī, lai dotu savu ieguldījumu pasaules daudzveidībā.
Latviešu valstsnācija kopā ar mazākumtautībām veido Latvijas tautu. Latviskā identitāte - latviešu valoda, kultūra, sociālā atmiņa - ir kopēja visai Latvijas tautai. Tā ir kopējais pamats, kas saista kopā visu Latvijas tautu, padarot to par demokrātiskās līdzdalības kopienu. Tādēļ Latvijas valsts un tautas interesēs ir gan padziļināt sabiedrību vienojošo latvisko identitāti, spēcinot to mūsdienu globalizācijas apstākļos, gan arī paplašinot to, lai tajā varētu iekļauties arī mazākumtautības un imigranti. Vienlaikus Latvijas interesēs ir arī saglabāt mazākumtautību savpatnību, jo tādējādi tiek saglabāta Latvijas tautas kulturālā daudzveidība."
Tātad, mēs runājam par iekļaušanos nacionālās valsts demokrātiskajā kopienā. To vēsturiski (kā jebkurā Eiropas nacionālajā valstī) veido divas savstarpēji cieši saistītas kopienas: pilsoniskās līdzdalības un nacionālās piederības kopiena. Svarīga ir centrālā atziņa: jo vairāk pilsoniskā un nacionālā identitāte pārklājas, jo stabilāka ir demokrātiskā sabiedrība.
Latvijas tauta (politisks un juridisks jēdziens, kas apzīmē visus Latvijas pilsoņus neatkarīgi no nacionālās piederības un visus latviešu nācijai piederīgos neatkarīgi no pilsonības, tātad arī tos, kam nav Latvijas pilsonība) ir gan nacionāla, gan demokrātiska kopiena. Sašķeltība vienā kopienā traucē otras kopienas labai funkcionēšanai. Tādēļ integrācijas uzdevums ir veicināt gan pilsonisko līdzdalību, gan arī stiprināt nacionālo piederību, kas mūs te, Latvijā, var vienot. Pamatnostādņu ievadā raksturots šīs nacionālās piederības pamats - mēs runājam ne vien par valodu, bet arī par kultūrtelpu un sociālo atmiņu. Valoda gan ir kultūrtelpas redzamākā pārstāve, tomēr, ņemot vērā tās nozīmi, pareizāk šķita to izcelt atsevišķi.
Tā ir Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas pamatnostādņu ievadā piedāvātas politikas būtība. Tā atšķirībā no iepriekšējām integrācijas vadlīnijām daudz redzamāk uzsver kopīgo nacionālo identitāti kā līdzekli integrācijai, nacionālo kopienu kā atbalstu un saistvielu demokrātiskajai. Piederības sajūtu kā iemeslu tam, kāpēc dzīvot Latvijā.
Noteikumi "ieiešanai" kādas valsts pilsonībā skaidri parāda, ka, ja cilvēks vēlas pilnvērtīgi piedalīties pilsoniskās līdzdalības kopienā, viņam ir pienākums integrēties arī nacionālajā kopienā. Cilvēkam, kas vēlas kļūt par pilsoni, jāapgūst valstsnācijas valoda un vismaz virspusējs priekšstats par svarīgāko tās dzīvesveidā un sociālajā atmiņā, lai būtu spējīgs to pārņemt un identificēties ar to. Pilsonības iegūšana, protams, ir individuāla izvēle, bet šo dažu priekšnoteikumu mērķis ir jauno pilsoni tuvināt kopējai nacionālajai identitātei, kuru Eiropas, un ne tikai Eiropas, nacionālajās demokrātiskajās valstīs nosaka valstsnācijas kultūrvēsturiskā identitāte. Kāpēc tas nepieciešams, trāpīgi saka Vācijas imigrantu integrācijas politikas viena no ievada tēzēm: "Sabiedrība nespēj ilgi izturēt iekšēju sašķeltību, kuru rada kultūru atšķirības. Runāt vienā valodā un pieņemt uzņemošās sabiedrības pamatvērtības ir pamatprasība, lai saglabātu sociālo saliedētību."[6]
Kāpēc latviešu valoda?
Politika.lv polemikā visi autori gandrīz vienbalsīgi atzīst latviešu valodas lomu integrācijā, saucot to par pašsaprotamu atšķirībā no nacionālās identitātes, latviskas kultūrtelpas, kaut gan to pamats ir valoda.
Ivars Ījabs: "Skaidrs, ka integrācijas pamats Latvijā ir latviešu valoda, un ir pašsaprotami, ka tā jāapgūst visiem Latvijas iedzīvotājiem - kaut vai kā saziņas līdzeklis." Ja runājam par zemi "Austrumeiropas platformas ziemeļrietumu malā", tas nebūt nav pašsaprotami: ne tikai 1990.gadā, bet pēc statistikas vēl šodien Latvijā no visiem iedzīvotājiem nedaudz vairāk ir to, kas zina krievu, nevis latviešu valodu. Ja mēs raudzītos uz valodu tikai no racionālas ērtības viedokļa, tad par kopējo saziņas līdzekli un integrācijas pamatu Latvijā deviņdesmito gadu sākumā bija jāizraugās krievu valoda.
To, ka tika izraudzīta tieši latviešu valoda un tai Satversmē tika piešķirts arī (vienīgās!) valsts valodas statuss, kā pašsaprotamību varam pieņemt tikai tad, ja atzīstam, ka valstsnācijas kultūrvēsturiskā identitāte būtiski nosaka arī valsts nacionālo identitāti, kā tas ir Eiropas un ne tikai Eiropas valstīs. Tāpat kā, piemēram, Krievijā krievu valstsnācijas valoda un kultūrvēsturiskā identitāte nosaka valsts identitāti, Francijā - franču, Šveicē katrā no trim konfederācijas daļām attiecīgās valstnācijas - vāciešu, franču vai itāļu, Zviedrijā zviedru kultūrvēsturiskā identitāte veido un nosaka valsts nacionālo identitāti.
No juridiski politiskā viedokļa latviešu valodas kā valsts valodas pašsaprotamību varam pieņemt tad, ja atzīstam, ka 1990. gadā de facto tika atjaunota de jure arī okupācijas periodā nepārtraukti pastāvošā Latvijas Republika, nevis dibināta jauna valsts, kaut arī valstsnācijai piederīgo skaits padomju kolonizācijas politikas rezultātā bija sarucis līdz nedaudz pāri pusei. Šodien latviešu valodas pozīcijas ir būtiski vājākas, salīdzinot ar starpkaru Latviju, bet, pateicoties samērā konsekventajai valsts politikai, būtiski stiprākas nekā deviņdesmito gadu sākumā. Pēc valsts neatkarības atjaunošanas desmitiem tūkstoši cilvēku mācījās latviešu valodas kursos, krievvalodīgajās skolās tika noteikta valodas proporcija 60/40. Tieši valodas politika, kurā tika ieguldīti ievērojami valsts un starptautiskie resursi, ir sekmīgākā iepriekšējo divdesmit gadu integrācijas politikas daļa. Pirms divdesmit gadiem mēs neteicām - re, kā jocīgi sagadījies, tik daudz cilvēku nerunā latviski, bet, kā nu ir, tā ir, dzīvojam tālāk! -, bet gan iedzīvinājām noteiktu valodas politiku, kas bija vērsta uz to, lai latviešu valoda atgūtu pozīcijas, kas tai pienākas kā valsts valodai. Tas jāturpina, kā arī jāizvērtē, kādas jaunas un papildus pieejas nepieciešamas, lai stiprinātu valsts kopējo nacionālo identitāti.
Lai saprastu šo "neekonomisko" politiku - jo, kā jau teicu, lētāk būtu bijis pāriet uz krievu valodu, mums jāatceras Latvijas valsts dibināšanas iemesli un jēga, kas nosaka tās būtību un raksturu šodien un nākotnē.
Dibinātāju nodoms
Pamatnostādņu ievadā mēs atgādinām, kāpēc radās Latvijas valsts: latvieši XX gs. sākumā, izmantojot tautu pašnoteikšanās tiesības, izveidoja savu valsti, lai nodrošinātu latviešu nācijas pastāvēšanu un demokrātisku pašpārvaldi. Tika izmantots iespēju logs, kas pavērās pēc Pirmā pasaules kara. Lielvaras nebija pretimnākošas neatkarīgās Latvijas valsts idejai. Nekāda ārēja objektīva pamata tādai Latvijas valstij nebija. Taču bija latviešu nācijas subjektīvi nobriedināta savas nacionālās valsts ideja. Ja latvieši nebūtu savu valsti gribējuši, to Atbrīvošanās karā pret Padomju Krieviju un Vāciju izcīnījuši, tad Latvijas valsts nebūtu bijusi, jo nevienam spēkam ārpus latviešiem pašiem nebija vajadzības tādu mākslīgi radīt. Kad Zigfrīds Meierovics 1920.gadā Parīzes miera konferencē centās pārliecināt lielvaras, ka latviešiem ir tiesības uz savu valsti, viņa arguments bija, ka latviešiem ir sava, no citiem atšķirīga valoda, atšķirīga kultūra un sava inteliģence. Izšķirīgais pamats Latvijas valsts dibināšanai bija latviešu nācijas politiskā griba dzīvot savā nacionālā valstī, demokrātiski sevi pārvaldot. Lai savā valstī latviešiem kā valstsnācijai būtu tiesības noteikt savas valsts nacionālo identitāti.
Vēstures atgādinājums ir svarīgs, lai labāk saprastu, kāpēc latviešu valoda ir integrācijas pamats un kāpēc pamatnostādņu nosaukumā, atšķirībā no agrākajiem dokumentiem, minēta nacionālā identitāte. Nacionālas un demokrātiskas valsts politikas uzdevums ir gan rūpēties par saliedētu Latvijas tautu, kas pilsoniski līdzdarbojas savas valsts šodienas dzīvē, gan nodrošināt latviešu nācijas turpinātību cauri gadsimtiem. Austrumeiropas platforma ziemeļrietumu malā pastāvēs tā vai tā.
II Vai valstsnācija ir hierarhisks jēdziens? Vai vārds "imigranti" ir aizvainojošs? Vai nacionālā identitāte ir pretrunā ar cilvēktiesībām?
Portāla politika.lv polemikā visvairāk iebildumu un interpretāciju izraisījis apzīmējums "valstsnācija", kas līdz šim ir bijis maz lietots termins publiskās debatēs Latvijā. Valstsnācija ir nācija, kurai ir sava valsts. Tā to var būt izveidojusi pašnoteikšanās ceļā (piemēram, Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Īrija, Čehija u.c.), sabrūkot impērijām, tā var būt izveidojusies ilgstošā vēsturiskā attīstībā noteiktā teritorijā (piemēram, Francija, Krievija, Zviedrija, Dānija), tā var būt izveidojusies nācijas apvienošanas ceļā (Vācija, Itālija).
"Sava valsts" - tas nozīmē, ka attiecīgās valstsnācijas valoda ir valsts valoda - kopīga visu iedzīvotāju saziņas un demokrātiskās līdzdalības valoda, šīs nācijas kultūra, dzīvesveids, sociālā (vēsturiskā) atmiņa būtiski nosaka valsts identitāti, tā to aprakstām Pamatnostādņu ievada paskaidrojošos terminos.
Precīzs, ne hierarhisks jēdziens
Termins "valstsnācija" Politika.lv polemikā ir kritizēts kā "hierarhisks"; tas sadalot cilvēkus "pareizos un nepareizos", esot "izslēdzošs", taču vienlaikus spiežot integrēties "valstnācijā".
Valstsnācijai piederīgie nav hierarhiski pārāki par pārējiem valstī dzīvojošajiem. Tas vienkārši ir jēdziens, kas apraksta piederību noteiktai valststiesiskai kategorijai. Cilvēktiesības Latvijā vienādā apjomā tiek nodrošinātas gan valstnācijai, gan mazākumtautībām piederīgajiem, gan imigrantiem. Pilsoņu tiesības vienādā apjomā pienākas visiem pilsoņiem, neatkarīgi no tautības.
Tas, ka pilsoņu tiesības un pienākumi Latvijā, tāpat kā jebkurā demokrātiskā valstī, atšķiras no imigrantu tiesībām un pienākumiem, nav uzskatāms par tiesību hierarhiju. Piederība valstsnācijai nav pārākuma zīme, bet gan vārdā nosaukta kultūrvēsturiska realitāte un arī subjektīva izvēle.
Ivars Ījabs, kurš politika.lv polemikā savā rakstā "Neirotiskā integrācija" akcentē, ka "valstsnācijas" konstrukcija ir izteikti hierarhiska, pats dažas rindkopas vēlāk uzsver, ka "demokrātiskai un liberālai valstij ir tiesības aizsargāt noteiktu valodu, kā savas kulturālās identitātes pamatu. To dara vairums Eiropas valstu, un arī Latvijas valsts centienos aizsargāt latviešu valodu nav nekā nedemokrātiska per se... Šajā ziņā nav taisnība tiem normatīvajiem liberāļiem, kuri par spīti acīmredzamām lietām vēlas redzēt Latviju kā valodiski un vēsturiski neitrālu valsti". Vai šis Ījaba uzstādījums ir hierarhisks? Nedomāju.
Valstsnācija nav "aizslēgta"
Polemikā vairāki autori pauž kritiku, kuru es sauktu par sašutumu, klauvējot pie etniskās nācijas slēgtajām durvīm. Bet durvis, pie kurām tiek klauvēts, nav īstās. Apzīmējums "etniskā nācija" liek domāt par asiņu kopību vai etnogrāfiskām ekspedīcijām, tas neder, lai aprakstītu XXI gadsimta politisko un valstisko realitāti. Arī apzīmējuma "pamatnācija" semantiskā nozīme ir ļoti tuva etniskajai nācijai. Es pazīstu melnādainu meiteni, kas ir latviete un puisi, kam tēvs ir pakistānietis un mamma poliete, bet kura vienīgā nacionālā identifikācija ir latvietis. Viņi ļoti apvainotos, ja kāds apšaubītu viņu latvietību, tāpat kā melnādains francūzis, viens no apmēram 3 - 5% Francijas melnādaino francūžu, brīnītos, ja kāds apšaubītu viņa piederību franču valstsnācijai un pratinātu, no kuras Āfrikas etniskās grupas viņa senči cēlušies. Valstsnācija nav sinonīms etniskajai izcelsmei. Neder arī padomjlaiku konstrukts - titulnācija, kuras semantika signalizē, ka tas ir tāds tituls vien, kas kādam uz laiku atvēlēts.
Valstsnācija tāpēc ir precīzs, XXI gadsimta nacionālo valstu realitātei atbilstošs apzīmējums, jo tas, pirmkārt, interpretējot Satversmi, tās 2.pantā minēto Latvijas tautu un 114.pantā minētās mazākumtautības, juridiski precīzi apraksta "ļaudis", kas ir daļa no Latvijas tautas un tomēr nav mazākumtautības. Varbūt šos "ļaudis" varētu apzīmēt par "vairākumtautību" pretstatā Satversmes 114.pantā minētajām "mazākumtautībām"? Tas nebūtu pareizi, jo te nav runa par skaitlisko vairākumu un mazākumu (latvieši, būdami skaitliskā mazākumā, ir valstsnācija arī Daugavpilī), bet gan par valststiesisku un nacionāli kulturālu identitātes saiti starp šiem "ļaudīm" vārdā latvieši (kurus daži savā pārlieku politkorektumā vislabāk vispār nesauktu vārdā) un valsti.
Tātad - valstsnācija. Šis jēdziens apzīmē nāciju, kurai tradicionāli ir izveidojusies vai kura politiskā cīņā ir ieguvusi savu valsti, un savas nācijas identitāti sasaista ar savas valsts identitāti, tātad iezīmē šīs valsts politisko, vēsturisko, juridisko un nacionāli kulturālo dimensiju. Tieši tas ir politiski, juridiski un vēsturiski precīzais un korektais apzīmējums latviešu tautas statusam Latvijā. Latvieši ir valstsnācija savā zemē - Latvijā, mazākumtautība, piemēram, Lietuvā (starp citu, dažos rajonos latvieši tur dzīvo jau no senseniem laikiem un ir integrēti lietuviešu valstsnācijā) un imigranti Īrijā.
Ieguvusi savu valsti, valstsnācija ir atbildīga par savas identitātes turpinātību vai, kā tas precīzi formulēts Igaunijas konstitūcijā: valstij jānodrošina nācijas, valodas un kultūras saglabāšanu cauri gadsimtiem.[7] Valstsnācijas pienākums ir gan būt iekļaujošai, jo par valstnācijai piederīgo var kļūt, gan tai, kopā ar mazākumtautībām jārūpējas, lai tiktu saglabāta "mazākumtautību savpatnība, jo tādejādi tiek saglabāta Latvijas tautas kulturālā daudzveidība"(citāts no Pamatnostādņu ievada projekta tēzēm).
Pamatnostādņu ievadā skaidri pateikts: "Latviešu valstsnācija ir iekļaujoša. Tai ir pienākums nostiprināt savu identitāti un vienlaikus būt atvērtai tiem, kas vēlas iekļauties. Tas nozīmē, ka par latvieti var ne tikai piedzimt, bet arī kļūt."
Te jāņem vērā Dmitrija Petrenko iebildums, kas no šīs tēzes, kontekstā ar ievada terminos skaidroto, ka latvietis ir "cilvēks, kurš pēc (vismaz dažiem) objektīviem kritērijiem (it sevišķi valoda, arī izcelsme, kultūra) un subjektīvās piederības izjūtas identificē sevi kā latviešu nācijai piederīgo", var izlobīt, ka "ieeja latvietībā" ir noteikta ar izcelsmi. Iespējams, neesam pietiekami precīzi formulējuši un nepietiekoši uzsvēruši arī subjektīvās identifikācijas "durvis", tas jālabo, taču pamatdoma ir skaidra.
Vai var piespiest integrēties valstsnācijā?
Nē, tā kā identitāte ir subjektīva piederības apziņa, tad nevienu piespiest nevar, nevajag un nav iespējams. Valstsnācija ar savu attieksmi un valsts ar savu politiku to var tikai veicināt. Katra individuālā izvēle nosaka, kādā intensitātē viņš vēlas saglabāt savu nacionālo savpatnību, mazākumtautības identitāti. Satversme šādas tiesības garantē.
Taču tas neizslēdz kopējo pamatu, tātad noteiktā intensitātē caur valodu, kultūrtelpu, sociālo atmiņu pieņemto latvisko identitāti (vēlreiz uzsveru - tas atkarīgs no katra cilvēka izvēlētās individuālās dzīves taktikas). Identitātes nav akmenī cirstas, tās ir plūstošas un mainīgas, tās veidojas dzīves laikā. Identitātes nav izslēdzošas, nav tāds ierobežots identitātes apjoms, kur jauna identitāte izslēdz vai samazina jau esošās. Mana lokālā identitāte nerunā pretī un neapdraud manu latvisko identitāti un nesamazina manu eiropeisko identitāti. Ukrainis, Latvijas pilsonis var vienlaikus justies kā ukrainis, latvietis un eiropietis.
Valstsnācija nav nedz hierarhiski pārāka, nedz izslēdzoša, nedz ar varu integrējoša. Uz tās kultūrvēsturiskās identitātes pamata veidojas valsts nacionālās piederības kopiena, kas, kā jau rakstīju, ir cieši savijusies ar pilsoniskās līdzdalības kopienu.
Tas ir pamats, par kuru runā arī Ivars Ījabs: "Valstij ir tiesības aizsargāt noteiktu valodu, kā savas kulturālās identitātes pamatu." Līdzdalība kopīgajā neizslēdz cieņu pret dažādību, kuru mazākumtautības, respektējot kopīgo pamatu, vēlas saglabāt, un valstsnācijas pienākums ir ar cieņu pret to izturēties. Mazākumtautības piedalās arī Latvijas nacionālās identitātes veidošanā - tā tas ir bijis gadsimtu gaitā. Gan vācbaltu, gan ebreju, poļu, krievu un zviedru ietekmes ir redzamas Rīgas ielās, mazpilsētās un laukos. Tomēr līdzīgu ietekmju kombinācijas ir rodamas arī citur, bet Latviju par unikālu vietu pasaulē padara tieši latviešu valodas un kultūras esamība šai kultūrtelpā un tās šai kultūrtelpai uzliktais zīmogs.
Dmitrijs Petrenko citē pamatnostādņu ievadu un saka: "No vienas puses pamatnostādņu autori uzskata, ka integrācija ir "visu Latvijā dzīvojošo cilvēku iekļaušana sabiedrībā, neraugoties uz viņu nacionālo piederību un pašidentifikāciju". Tajā pašā tekstā parādās pretēja ideja: "Valstsnācija attiecīgajā nacionālajā valstī nosaka tās nacionāli - kulturālo identitāti. Latvieši ir valstsnācija Latvijā."." Nē, tās nav pretrunīgas idejas, jo saliedētai sabiedrībai ir nepieciešams kopīgs pamats, kas ir vērtība pati par sevi un vienlaikus stiprina arī pilsonisko nāciju. Savukārt cits Dmitrija Petrenko apgalvojums, ka pamatnostādņu ievada autoriem "pietrūkst drosmes precīzi pateikt to, ko var izlasīt starp rindiņām: integrācija ir tad, kad krievi kolektīvi ilgtermiņā mainās, bet latvieši ilgtermiņā paliek par latviešiem" gan nav precīzs, jo tas nav pateikts starp rindiņām, bet tieši tekstā. Latviešiem tiešām ilgtermiņā jāpaliek par latviešiem, cauri paaudzēm jānes sava nacionāli kulturālā identitāte (kas nav etniskā konservs, bet kur gadsimtu senais papildinās ar katra modernā laikmeta vaibstiem), ar cieņu jāizturas pret Latvijas tautas kulturālo daudzveidību, savukārt vismaz daļa krievu, piemēram, vecticībnieki, tradicionālā Latvijas minoritāte, jau ir mainījusies, un tās pārstāvji nes sevī dažādās intensitātes pakāpēs arī latvisko identitāti. Domāju, līdzīgas izmaiņas ir notikušas arī ar daudziem kādreizējiem okupācijas perioda imigrantiem, kas kļuvuši par Latvijas pilsoņiem un iekļāvušies Latvijas nacionāli demokrātiskajā kopienā.
Kāpēc lietojam vārdu "imigrants"?
Mēs lietojam vārdu "imigrants" un nepiekrītu Sanitai Uplejai, kas savā rakstā "Latvietis pareizais" politika.lv saka: "Kāpēc valsts dokumentos viņus joprojām saukt par imigrantiem? Pirms divdesmit gadiem tas bija saprotams, bet tagad?" Pirmkārt, kāpēc pirms divdesmit gadiem tas bija saprotams? Liela daļa šo cilvēku Latvijā bija ieradušies no pagājušā gadsimta piecdesmitajiem līdz astoņdesmitajiem gadiem, tātad jau ilgi dzīvoja toreiz PSRS okupētajā Latvijā. Otrkārt, Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas pamatnostādnēm ir jābūt rīcībpolitikai, kādu nav iespējams radīt, ja parādības nesauc vārdā, bet izdomā dažādus eifēmismus, lai smukāk izklausītos. Latvijā ir četras lielas imigrantu grupas. Pirmā - ilglaicīgie imigranti no bijušās PSRS, kas Latvijā ieradušies okupācijas periodā un kam Latvijā humanitāru apsvērumu dēļ piešķirts, salīdzinājumā ar citiem imigrantiem, īpaši priviliģēts t.s. "nepilsoņu" statuss. Otrā - ilglaicīgie imigranti, kam ir kādas valsts, kas neietilps Eiropas Savienībā (visbiežāk Krievijas) pilsonība. Trešā - jaunie imigranti no valstīm, kas neietilpst Eiropas Savienībā. Visas šīs trīs grupas Lisabonas līguma kontekstā tiek apzīmētas par "trešo valstu valstspiederīgajiem". Un visbeidzot, ceturtā imigrantu grupa - Eiropas Savienības pilsoņi, kuriem Latvijā saskaņā ar Eiropas Savienības pamatlīgumiem ir īpaši labvēlīgs statuss (tāpat kā Latvijas pilsoņiem citās ES valstīs). Katrai no šīm grupām ir nepieciešama atšķirīga veida palīdzība un atbalsts, lai viņi varētu integrēties Latvijas sabiedrībā.
Imigranti Eiropā un Latvijā
Mani pārsteidza Sanitas Uplejas it kā politkorekti ieturētā raksta "Latvietis pareizais" pēkšņais aizspriedums, veltīts civilizāciju atšķirībām, kuru dēļ salīdzināt Latvijas un Rietumeiropas pieredzi imigrantu integrācijā neesot korekti. Viņa ignorē faktu, ka liela daļa imigrantu no islama valstīm ir sekmīgi integrējušies Rietumu sabiedrībās, arī - iekļāvušies attiecīgo valstu valstsnācijās, tā drupinot civilizāciju konflikta teorijas un aizspriedumus, tāpat daudzi kādreizējie imigranti no PSRS vai viņu bērni ir sekmīgi integrējušies Latvijas sabiedrībā.
Protams, ir atšķirības. Sanita Upleja raksta, ka imigrantus Eiropā nomitināja kompakti, tā apgrūtinot integrāciju šodien. Tas gan tikai daļēji atbilst patiesībai, piemēram, Vīnē nav imigrantu kvartāli, taču tendence apmesties lielajās pilsētās ir novērojama. Latvijā kopš Otrā pasaules kara beigām ievesto darbaspēku apzināti nomitināja visā Latvijā, pretējā gadījumā tas nebūtu kalpojis kā līdzeklis rusifikācijas un koloniālajai teritorijas ieņemšanas politikai. Latvijas un Rietumeiropas situācijas atšķirība ir arī tā, ka proporcijā pret valstsnāciju, nevienā no Eiropas valstīm netika iepludinātas tik iespaidīgas imigrantu masas.
Vēl kāda atšķirība: Krievijas premjerministrs, atšķirībā no, piemēram, Turcijas premjerministra, nekad nav aicinājis savus tautasbrāļus mācīties latviešu valodu un iekļauties Latvijas sabiedrībā, kā to darīja Taips Erdogans 2008. un 2010.gadā, viesojoties Vācijā. Bez tam: pēc Erdogana aicinājuma otrās daļas - turkiem Vācijā kā pirmo mācīties turku valodu, sekoja Kristīgi demokrātiskās partijas pārstāvju dusmīga reakcija, ka tā ir jaukšanās Vācijas iekšējās lietās un ārlietu ministra Gvido Vestervelles paziņojums, ka visiem bērniem Vācijā kā pirmā jāmācās vācu valoda.[8] Savukārt, kopīgais Latvijai un citām Eiropas valstīm ir tas, ka, neraugoties uz daļas imigrantu sekmīgu integrāciju, daļai arī iekļaujoties valstsnācijā, joprojām pastāv lielas imigrantu grupas, kas savā paralēlā pasaulē vairāku paaudžu garumā dzīvo nošķirti no valstsnācijas, neiekļaujoties tajā, bet veidojot savu, ja ne teritoriālu, tad garīgu geto. Latvijas gadījumā to veicina un atražo arī no padomju laikiem mantotā pēc mācību valodas segregētā skolu sistēma.[9] Šai ziņā pieredzes apmaiņa par sekmīgākajām valstu politikām noteikti būs noderīga.
Sekojot Angelas Merkelas paziņojumam šī gada sākumā par multikulturālisma sakāvi Vācijā, savu nostāju pauduši arī citi Eiropas lielvalstu līderi. Nikola Sarkozī: "Multikulturālims ir cietis neveiksmi. Ja jūs atnākat uz Franciju, jums jāieplūst vienotā kopienā, un tā ir franču nacionālā kopiena. Ja jūs to nevarat akceptēt, tad jūs Francijā neesat pieņemams. Franču nācija nevar akceptēt, ka /imigranti/ maina tās dzīves stilu. Protams, mums jārespektē dažādība, taču mēs nevar akceptēt paralēlu sabiedrību pastāvēšanu."[10] Līdzīgi saka arī Lielbritānijas premjerministru Deivids Kamerons: "..tā vietā, lai mudinātu cilvēkus dzīvot sadalīti, mums nepieciešama skaidra kopīgas nacionālās identitātes sapratne, kas ir atvērta ikvienam. Tas ietver pārliecību, ka imigranti runā viņu jaunās zemes valodā un pārliecību, ka cilvēki tiek izglītoti par kopīgo kultūru un curriculum."[11]
Daži rīcības virzieni
Nacionālās identitātes un integrācijas politikai jāsatur konkrēta rīcībpolitika, kas vērsta uz dažādām sabiedrības grupām. Lai tas būtu iespējams, šīs grupas jāidentificē.
Latvietis Īrijā ir imigrants, kas mācās angļu valodu, lai spētu pastāvēt Īrijas sabiedrībā, un nejūtas apvainots, ka ir imigrants, ka ar viņu nerunā latviski un viņa bērni nevar mācīties valsts dibinātās latviešu skolās, pat ja latvieši kādā ciemā kopā sanāk krietns bariņš. Daļa no latviešu imigrantiem nolems ar laiku asimilēties, zināms pamudinājums šai virzienā diemžēl ir bijusi līdzšinējā izslēdzošā Latvijas pilsonības politika, kas nepieļauj dubultpilsonību un kura visdrīzākajā laikā jāmaina. Cita daļa, plānojot ārzemēs palikt īslaicīgi vai pat ilglaicīgi, gribēs saglabāt savu un savu bērnu latvietību. Viena no Nacionālās identitātes un integrācijas politikas prioritātēm ir sniegt nepieciešamo atbalstu šīs identitātes saglabāšanai, tas ir veids, kā saglabāt diasporas piederību latviešu valstsnācijai un Latvijas valstij.
Jaunajiem imigrantiem Latvijā ir jānodrošina iespējas iemācīties latviešu valodu, jo Latvijas valsts interesēs ir jaunos imigrantus (apmēram 55000), kuri pārsvarā ieradušies no bijušajām PSRS republikām, integrēt tieši latviskajā kultūrtelpā, bērnus izglītot latviešu skolās un bērnudārzos, tā samazinot divkopienu sabiedrības riskus. Savukārt ilglaicīgajiem imigrantiem, no kuriem daļa visticamāk jau apguvusi latviešu valodu, droši vien būs vajadzīgs atšķirīgs piedāvājums gan pilsoniskās, gan nacionālās integrācijas jomā, lai veicinātu piederības sajūtu valstij (ar to es noteikti nedomāju, ka būtu nepieciešamas jebkādas izmaiņas pilsonības likumā vai vēlēšanu tiesībās).
Vēl cita politika būs vajadzīga, piemēram, Daugavpilī. Tās nacionālo sastāvu būtiski izmainīja padomju laiku rusifikācijas politika. Šobrīd Daugavpilī dzīvo 56% krievu, 16% poļu un 13 - 14% latviešu. Puse no cilvēkiem, kas sevi identificē kā latviešus, kā dzimto valodu nosauc krievu valodu. Tātad neatkarīgajā Latvijā notiek latviešu asimilācija. Tādēļ būs nepieciešams īpašs politikas virziens, lai veicinātu iespējas valstsnācijas pārstāvjiem savā zemē saglabāt un nostiprināt savu identitāti. 2001.gada 21.decembra Latvijas Satversmes tiesas spriedumā teikts: "Ievērojot to, ka globalizācijas apstākļos Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar to arī pamatnācijas pastāvēšana un attīstība, latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas jomas sašaurinājums valsts teritorijā nav pieļaujams un var būt uzskatāms arī par valsts demokrātiskās iekārtas apdraudējumu."
Kaut arī kopš astoņdesmito gadu beigām būtiski ir pieaudzis cilvēku skaits, kas zina latviešu valoda, tā joprojām ir mazākuma valoda gandrīz visās lielajās pilsētās. Ir jāpiedāvā rīcībpolitika, kā valsts valodu stiprināt.
Politikas izmaiņas būs nepieciešamas, lai nepieļautu latviešu diskrimināciju darba tirgū Latvijā krievu valodas nezināšanas dēļ. Pēdējos divdesmit gados Latvijā ir izaugusi paaudze, kas skolās nemācījās krievu valodu. Daudzi no viņiem ir izmācījušies labās Eiropas skolās un mēs esam ieinteresēti, lai viņi strādātu Latvijā. Ķīniešu, arābu, franču, krievu, lietuviešu vai vācu valodas zināšanas darba tirgū var prasīt tad, ja profesija specifiski saistīta ar attiecīgo valsti. Toties visiem bērniem Latvijā no agras bērnības ir jāapgūst angļu valoda, kas ir pasaules saziņas valoda, atšķirībā no krievu, kas ir tikai reģionāla postpadomju telpas saziņas valoda.
Interesanti, ka Eiropas Savienības tiesa pavisam nesen, šī gada 12.maijā, lēma par tiesībām dalībvalstīm cilvēka vārda un uzvārda atainojumā piemērot attiecīgās valsts, nevis indivīda izcelsmes zemes, valodas tradīcijas un likumu.[12] Tiesas sprieduma argumentācijā apstiprināts pašsaprotams Eiropas Savienības princips: "Atbilstoši (..) Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 22. pantam, Savienība respektē kultūru un valodu daudzveidību. (..) Savienība tāpat respektē tās dalībvalstu nacionālo identitāti, kas sevī ietver arī to valsts oficiālas valodas aizsardzību."
Valsts nacionālā identitāte ir gan kultūrvēsturiska, gan šodienas realitāte, kas ietekmē mūsu dzīvi, tai skaitā tiesas spriedumus. Tā ir vērtība, ko pienākums saglabāt un attīstīt un to kā vērtību aizsargā arī Eiropas Savienības tiesa. Nacionālo identitāti veido valoda, kultūra un lielā mērā sociālā atmiņa, par ko nākamajā nodaļā.
III Kāpēc nav iespējams sākt dzīvot "no šodienas"? Kāpēc daži pagātnes vēsturiskie un politiskie notikumi šķeļ sabiedrību, pat ja ikdienā tiem nepievēršam uzmanību un draudzīgi sadzīvojam?
Šī gada 17. maijā ne tikai BBC, bet arī CNN plašas reportāžas veltīja Īrijai, kurā vēsturiskā vizītē, kā to dēvēja mediji, pirmo reizi gandrīz gadsimta laikā viesojās britu karaļnama pārstāvis. Daudzi īri bija domājuši, ka tas nekad nenotiks (atstāsts no CNN 17.maija reportāžas). Karalienes Elizabetes II vizīte simboliski nozīmēja, ka ir noticis izlīgums un samierināšanās starp kādreizējo impēriju un tās koloniju. Kad Dublinā karaliene apmeklēja Krouka parka stadionu, viņai "sekoja visu īru skatieni"(no CNN reportāžas). Šajā stadionā 1920. gadā briti atklāja uguni uz neapbruņotiem īru futbola skatītājiem. Tas kļuva par nozīmīgu atskaites punktu īru neatkarības cīņā un abu valstu attiecībās gadu desmitiem. Elizabetes II vizīte deva simbolisku morālu novērtējumu gadu desmitu seniem notikumiem un tāpēc kalpoja izlīgumam.
The Economist šā gada 18. jūnija numura fotogrāfijā redzam iespaidīga izmēra zirga un Aleksandra Lielā galvas no pagaidām vēl nesamontētas statujas. To maķedonieši uzstādīs Skopjē. "Daudzi domāja, ka tas ir joks, lai kaitinātu grieķus, kas uzskata viņu (Aleksandru Lielo - S.Ē.) par savas vēstures un kultūras centrālu figūru. It nemaz.(..) ES amatpersonas ir izmisumā."[13] Divdesmit gadus Maķedonija ir neatkarīga valsts un divdesmit gadus ilgst tās konflikts ar Grieķiju, par to, kādā vārdā saukt jauno valsti. Grieķija ir iesaldējusi Maķedonijas pievienošanās procesu NATO un ES. Statujas uzstādīšana, prognozē The Economist, garantē, ka Maķedonija zaudēs tās draugus un simpatizētājus.
Līdzīgu stāstu par seniem notikumiem, kas joprojām ietekmē cilvēku un valstu likteņus un rīcību ir simtiem. Īpaši daudz konfliktējošu sociālu atmiņu starp tautām un valstīm Eiropā radīja XX gadsimta divi kari un jaunu nacionālo valstu izveidošanās Austrumu un Centrāleiropā. Bet kā redzams Aleksandra gadījumā (dzīvojis no 356.līdz 323.gadam p.m.ē.) šodienas notikumus var ietekmēt pat gadu tūkstošus seni vēsturiski notikumi un mīti.
Atmiņa un piederība
Pat ļoti paviršs ieskats, piemēram, XX gadsimta vēsturē apgāž Ivetas Kažokas apgalvojumu: "Izņemot ģeogrāfiju, kopīgi mūsdienās (mūsu pašu atmiņā) pieredzētiem notikumiem, valodu un piederības sajūtu kopienai, nav jau nekādu substantīvu kritēriju, kas vienotu "mūs"".
Piederību kopienai neveido vien katras paaudzes īsās atmiņas laikā "mūsdienās pieredzētie notikumi". Piemēram, "atmiņas" par starpkaru neatkarīgo Latviju, kurā nebija dzīvojušas jau vismaz divas paaudzes, bija viens no nozīmīgiem faktoriem, kāpēc kopiena - latviešu nācija - astoņdesmitajos gados spēja saliedēties ap neatkarīgās Latvijas ideju.
Cilvēka atmiņā dzīvo notikumi, kurus pats viņš nav piedzīvojis, tie ietekmē vērtību izpratni, attieksmi pret šodienas notikumiem un tātad arī rīcību. Tā iekārtotas cilvēka smadzenes. Bezatmiņas padomju cilvēku un bezatmiņas padomju tautu savulaik mēģināja radīt Padomju Savienība. Par to - slavenā Čingiza Aitmatova romāna "Un garāka par mūžu diena ilgst" līdzība par mankurtu, cilvēku, kam atņemta atmiņa, kurš neatceras, no kurienes viņš cēlies, kas viņš ir un kurš nepazīst savu māti. Līdzās fiziskai un informatīvai norobežošanai no pasaules, svarīgs PSRS ideoloģijas uzdevums bija iznīcināt kolonizēto nāciju atmiņu.
Viens no XX gadsimta redzamākajiem domātājiem, liberālais filozofs un ideju vēsturnieks Jesaja Berlins kādā no intervijām saka: "Nacionālā apziņa ir pilnībā normāla parādība. Kā mans varonis Herders astoņpadsmitajā gadsimtā reiz teica: Cilvēkiem vajag ēdienu, viņiem vajag dzert, viņiem vajag drošību, viņiem vajag pajumti un līdzās tam, vienlīdz spēcīga ir vajadzība piederēt. Tas nozīmē viņi grib būt dalībnieki kopienā(..), kas runā viņu valodā, kas dala kopīgas atmiņas, tā, ka viņi jūtas mājās starp šiem cilvēkiem, un, kad viņi runā, viņiem nav nepieciešams izskaidrot sevi, pastāv zināma līmeņa instinktīva savstarpēja izpratne starp šiem cilvēkiem."[14]
Ernests Gellners, filozofs un sociālantrapologs uzskata, ka "divi cilvēki pieder vienai nācijai tad un tikai tad, ja viņi dala to pašu kultūru, kur kultūra savukārt nozīmē ideju un zīmju sistēmu un asociācijas un uzvedības un komunikācijas veidu".[15]
Sociālā atmiņa un vēsturiskā atmiņa kā nozīmīga tās daļa ir nācijas saistviela, līdzās valodai un kultūrai, dabai un teritorijai. Nekādu citu "substantīvu" elementu (runājot I. Kažokas vārdiem) jau arī nav, bet esošie ir pietiekami stipri, lai nu jau vairāk kā 200 gadus pastāvētu Eiropas nacionālās valstis.
Tātad, vēsturiski notikumi ir daļa no mūsu šodienas domu, ideju un rīcības realitātes, mēs sociālās atmiņas formā (Pamatnostādņu ievada terminu skaidrojumā "sociālā atmiņa" -- izpratne par vēsturiskiem notikumiem, sociālpolitiskiem procesiem, to interpretācija) nesam to sevī, protams, individuālā līmenī dažādās intensitātes pakāpēs. Konfliktējošas vai šķeļošas sociālās atmiņas spēj saglabāt savu enerģiju paaudzēm ilgi.
Sanita Upleja saka, ka sociālā atmiņa būtu nošķirama no vēstures faktiem un ka individuālās atmiņas var būt ļoti dažādas. Jā un nē. Vēstures fakti ir svarīga sociālās atmiņas daļa. Tajā ir iebūvēti gan fakti, gan mīti un leģendas. Sociālo atmiņu var būvēt uz patiesiem un arī uz nepatiesiem faktiem. Sociālo atmiņu ietekmē un veido individuālie atmiņu stāsti, taču pamazām veidojas vienots stāsts par vēsturi, t.i., sociālā atmiņa. Tā veidošanos ietekmē valsts atmiņu politika (nejaukt ar vēstures pētniecību, kas demokrātiskā valstī ir neatkarīga no politikas). Tāpēc, taisnība ir Sanitai Uplejai, ka Viļa Lāča un Edvarda Virzas mazbērniem noteikti ir atšķirīgas dzimtas atmiņas, bet izpratne par kādas ļaužu grupas vai nācijas sociālo atmiņu nozīmē zināmu abstrakcijas līmeni. Tāpēc gribu apgalvot, ka gan Pētera Stučkas, kam Ļeņins 1918.gadā bija uzticējis izveidot Padomju Latviju un ko viņš gana asiņaini, taču neveiksmīgi centās izdarīt; gan Andrieva Niedras, kas uzskatīja, ka latviešiem jāturas kopā ar vāciešiem gan Zigfrīda Meierovica, kas pūlējās, lai tiktu atzīta neatkarīgā Latvijas valsts, pēcteči mūsdienās uzskata, ka 1918.gadā iegūtā Latvijas neatkarība ir vērtība un, viens otru nepazīdami, 18.novembrī svin valstssvētkus. Tāpat kā gan latviešu čekista, gan uz Sibīriju deportētā pēcteči visticamāk uzskata, ka izsūtīšanas ir nosodāmas, savukārt latviešu kalpa un latviešu vagara pēcteči droši vien uzskata, ka dzimtbūšanas laikā latvieši dzīvoja diezgan bēdīgos apstākļos.
Latvijas sabiedrības sašķeltā atmiņa
Viena no deviņdesmito gadu integrācijas ilūzijām bija cerība, ka, iemācoties latviešu valodu un pieaugot pilsonību ieguvušo skaitam, Latvijā izveidosies saliedēta sabiedrība. Tas tomēr nav noticis. Piekrītu Dmitrijam Petrenko, kas raksta: "Latvijas pieredze rāda, ka valodas zināšanas vēl nenozīmē vēlmi lietot valodu publiskajā telpā. (..) cerēt, ka integrācijas problēmas atrisināsies, kad visi runās latviski, ir vismaz naivi." Pamatnostādņu ievadā rakstām: "Pēc Padomju Savienības sabrukuma pēkšņā "nonākšana" citā, neatkarīgā valstī radīja sabiedrībā spriedzi, kuru veido gan pamatā krieviski runājošo cilvēku pēcpadomju "zaudētās dzimtenes" trauma un nedrošība par savām nākotnes perspektīvām Latvijā, gan latviešu nedrošība par izredzēm atjaunot, saglabāt un attīstīt latvisko kultūrtelpu. Šīs "traumas" būtiska sastāvdaļa ir konfliktējoša sociālā atmiņa, kas balstās padomju ideoloģijas interpretācijām par Latvijas okupāciju, Latvijas likteni Otrā pasaules kara laikā un dzīvi padomju režīmā."
Konfliktējošās sociālās atmiņas spilgts piemērs katru gadu Latvijā ir 9.maijs. Ja Iveta Kažoka atmiņu ierobežo "uz mūsdienām, mūsu pašu pieredzētiem notikumiem", tad nu galīgi nav saprotams, kas tā par dīvainu rosīšanos katru gadu noteiktā datumā pie Uzvaras pieminekļa, kurā piedalās arī daudzi pavisam jauni cilvēki.
Ivars Ījabs raksta: "Šķiet, ka vārds "trauma" patiesi varētu kļūt par atslēgvārdu integrācijai, un pirmais solis šās traumas ārstēšanā būtu tās atzīšana un apzināšanās - to jums pastāstīs jebkurš pirmā kursa psiholoģijas students," kā arī apraksta, kā "nedziedināta", šī trauma pārvēršas neirozēs un "pēkšņās agresivitātes lēkmēs, kas mijas ar ilgstošu depresiju".
Sanita Upleja savā rakstā izsaka šaubas, vai par latviešu nācijas saistvielu būtu jākalpo okupācijas un deportācijas faktam. Nepiekrītu. Nācijai, kurai ir sava valsts, demokrātiskas valsts izveidošana, tās bojā eja un neatkarīgas valsts atgūšana ir ļoti svarīgi "biogrāfijas" vai sociāls atmiņas pieturas punkti. Tāpēc valsts pienākums un Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas pamatnostādņu svarīgs uzdevums ir piedāvāt politiku, kas veidotu kopīgu Latvijas sabiedrības izpratni gan par 18.novembri (kas lielā mērā ir noticis), gan par 4.maiju (kas ir noticis visai nosacīti), gan par Latvijas valsts okupāciju 1940.gadā.
Latvijā mēs redzam divas lielas sociālo atmiņu grupas, kas ir savstarpēji izslēdzošas. Uzskatu, ka šobrīd tieši sašķeltā sociālā atmiņa ir galvenais šķērslis integrācijai Latvijā.
Ja Latvija brīvprātīgi 1940. gadā pievienojās PSRS, kā to mēģina pierādīt Kremļa un Saskaņas centra ideologi, tad 1990./1991.gados netika atjaunota pirmskara pastāvējusī Latvijas valsts. Tādā gadījumā tika izveidota jauna valsts un visiem tās teritorijā dzīvojošajiem cilvēkiem bija jādod pilsonība, līdzīgi kā tas notika pēc Latvijas Republikas dibināšanas 1918.gadā, un par valsts komunikāciju valodu loģiski jānosaka krievu valoda, kuru deviņdesmitajos gados un vēl joprojām pārvalda vairāk cilvēku, kā latviešu valodu.
Savukārt, ja atzīstam, ka Latvija 1940.gadā tika okupēta un vēlāk kolonizēta, bet 1990./1991. gadā - de facto atjaunota Latvijas Republikas valdības rīcībspēja, tad ir jāapzinās, ka piecdesmit gadu okupācijas sekas nevar izgaist dažos gadu desmitos, ka tas prasa pacietīgus pūliņus, veicinošu valodas un izglītības politiku un prasa saliedētas sabiedrības labā pacietīgi veidot Latvijas tautai kopīgu sociālo atmiņu.
Jebkuras demokrātiskas valsts sabiedrības vēstures priekšstatam ir jābalstās, pirmkārt, uz patiesiem faktiem, otrkārt, uz pareizām juridiskām atziņām, un, treškārt, uz taisnīgiem morāliem vērtējumiem. Reizēm dzirdami pavirši ieteikumi sākt dzīvot no šodienas vai aizmirst un izlīgt. Izlīgumu vai Latvijas tautai kopīgu sociālo atmiņu, tātad stipru pamatu saliedētai sabiedrībai, nav iespējams veidot kā sakausējumu starp puspatiesībām, juridiski izvairīgiem un morāli neskaidriem vērtējumiem. Tāds izlīgums nav nedz vajadzīgs, nedz arī iespējams.
Atmiņu politika
Vācijas pēckara denacifikācijas programma, intelektuāļu un politiķu skaidrā nostāja pret nacisma noziegumiem ir labs demokrātiskas valsts atbildīgas atmiņu politikas piemērs. Tāpēc vāciešu sociālajā atmiņā, neraugoties uz to, vai viņu priekšteči bija Hitlera sekotāji vai tie pavisam nedaudzie vācieši, kas centās režīmam pretoties, neraugoties uz to, kādi ir individuālie dzimtu stāsti, pastāv vainas un atbildības apziņa. Tās ir sociālās atmiņas, kas neapšaubāmi vieno vācu nāciju, un kas pēckara laikā ļāva Vācijai nodibināt draudzīgas attiecības ar valstīm, kuras tā savulaik okupēja un tautām, kuras savulaik slepkavoja. Tas ļāva Vācijai ieņemt cienījamu vietu uz pēckara Eiropas skatuves. Vācijas piemērs labi parāda, ka atbildība par taisnīguma atjaunošanu un iedibināšanu nevar pastāvēt tikai politisku paziņojumu līmenī. Tas ietver arī individuālu atbildību. Bet tā nav atbildība par noziegumiem, kuros indivīds nav piedalījies un kurus viņam nav pamata individuāli nožēlot. Taču tā ir demokrātiskas valsts pilsoņa atbildība par to, ka ir iedibināts vēsturiskais taisnīgums un nācija, ja tas tādēļ ir nepieciešams, sevi "pārdefinē".
Labs piemērs tam ir izmaiņas latviešu sociālajā atmiņā deviņdesmitajos gados. Padomju laiki uzspieda klusēšanas zīmogu padomju okupācijas noziegumiem 1941.gadā, kad Stūra mājas pagrabos tika slepkavoti Latvijas inteliģenti, politiķi un virsnieki. Atmodas laikos šie notikumi atgriezās aktuālajā sociālajā atmiņā, bet tiem pāri klājās nacistu propagandas interpretācija par Baigo gadu un ebreju "atbildību" tajā. Bija jānotiek nopietnām un asām debatēm, bija jāapzina noklusētie fakti, piemēram, tas, ka 1941.gada padomju deportācijās ebrejus procentuāli no šai nacionalitātei piederīgajiem izsūtīja vairāk nekā latviešus. Latviešiem bija jāapzinās latviešu tautai piederīgo noziegumi pret ebrejiem, ko atzīt nemaz nebija vienkārši, jo tai laikā sociālajā atmiņā dominēja stāsts par latviešiem kā lielvaru upuriem. Zināmas pūles prasīja atzīt, ka arī citi bijuši upuri un kāds no upuriem var kļūt par slepkavu. Deviņdesmitajos gados Valsts prezidents Guntis Ulmanis vizītes laikā Izraēlā atvainojās ebreju tautai, kaut nedz viņš, nedz viņa laikabiedri ("atmiņas par mūsdienu notikumiem") ne pie kā nebija individuāli vainojami un Latvijas valsts nebija atbildīga par noziegumiem pret ebrejiem, jo 1940.gadā tā pēc padomju okupācijas de facto vairs nepastāvēja. Es gribu apgalvot, ka deviņdesmito gadu sāpīgās diskusijas un valsts politika ir novērsusi šo konfrontāciju latviešu un ebreju sociālajās atmiņās. Labs pienesums tam ir Okupācijas muzeja un Ebreju muzeja kopīgi rīkotā izstāde par padomju un nacistu okupācijām un noziegumiem Latvijā, kas šobrīd aplūkojama Okupācijas muzejā.[16]
16.marts ir vēl viens līdz galam neatrisināts konflikts Latvijas sabiedrības sociālajās atmiņās. Neviens nevar apšaubīt bijušo karavīru vai viņu tuvinieku vēlmi kādā noteiktā datumā pieminēt savus līdzbiedrus, bojā gājušos un pagātnes notikumus (tas attiecas arī uz kara veterāniem 9.maijā). Bet demokrātiskai valstij, tai skaitā nācijai piederīgo individuālajā līmenī, pieklājas skaidri definēt savu attieksmi, vai vācu okupācijas armijā iesauktie leģionāri ir varoņi vai režīma upuri (pat ja kāds individuāli ticēja, ka cīnās par Latvijas brīvību, kas, kā mēs zinām, nemaz nesakrita ar Hitlera plāniem attiecībā uz latviešu tautu). Tāpat kā Latvijas pilsoņi, kurus iesauca padomju okupācijas armijā, necīnījās par Latvijas brīvību. Pēc neilga jucekļa deviņdesmito gadu politiķu galvās, kad 16.martu atzina par valsts atzīmējamu dienu un pasākumos piedalījās valsts amatpersonas, šobrīd šis datums kļuvis par nelielu grupiņu konfrontāciju spēļu laukumu.
Savukārt, 9.maija svinībās Uzvaras laukumā Rīgā joprojām piedalās amatpersonas. 9. maijs Latvijas vēsturē nozīmē datumu, kad pēc 1940./1941.gada īslaicīgās un pēc 1944.gada otrreizējās PSRS okupācijas uz piecdesmit gadiem Latvijā bija anektēta PSRS. 9.maija karogs virs Reihstāga nenozīmē tikai nacisma sagrāvi, bet arī dienu, kad puse Eiropas uz piecdesmit gadiem nonāca PSRS varā. Šis datums oficiālajai Kremļa politikai ir viens no līdzekļiem, kā "tautiešiem tuvajās ārzemēs" stiprināt kopīgās padomju sociālās atmiņas un caur to mūsdienu Krievijas ietekmi postpadomju telpā.
Tādēļ 9.maija svinību nozīmē ir ieprogrammēta pretruna ar neatkarīgas demokrātiskas Latvijas valsts pastāvēšanas būtību, un tāpēc attieksme pret 9.maiju nevar būt: lai nu katrs svin kādus svētkus grib, sāksim domāt no "mūsdienām" (atkārtoju, katram kara dalībniekam ir tiesības pieminēt savu pagātni). Šos svētkus var principiāli ignorēt un vienlaikus darīt tādus svarīgus darbus kā turpināt nodrošināt latviešu valodu kursus, rūpēties, lai arvien vairāk krievvalodīgās ģimenēs augušu bērnu iet latviešu bērnudārzos un skolās, labi iemācīt jauniešiem Latvijas, Staļina laika PSRS un Eiropas vēsturi, turpināt sarunas un diskusijas publiskajā telpā, aktīvi piedalīties Eiropas kopējās atmiņas veidošanā, kurā vienlīdz tiktu nosodīti nacistiskā un staļiniskā režīma noziegumi.
Konfrontējošus mezgla punktus sociālajā atmiņā var atrisināt un taisnīgumu atjaunot, tas prasa laiku, skaidru valsts politiku un katra demokrātiskas valsts atbildīga pilsoņa gribu.
Piemēram, būtu neiespējami iedomāties, ka kāds vācu izcelsmes francūzis, kļuvis par Parīzes mēru, 2011.gada 14.jūnijā dotos uz kādu Parīzes laukumu nosvinēt 71. gadadienu, kopš nacistiskā Vācijas karaspēks ieņēma Parīzi. Savukārt Rīgas mērs Nils Ušakovs 2009.gada 13.oktobrī devās nosvinēt 45.gadadienu, kopš padomju tanki ieņēma Rīgu un sākās otrā padomju okupācija.
Neatrisināti pagātnes konflikti un neatjaunots taisnīgums rada spriedzi un "neirozi"(I.Ījabs) sabiedrībā. Nesen intervijā[17] Rīgas mērs Nils Ušakovs jautāts, vai PSRS okupēja Latviju, nespēja dabūt pār lūpām "O" vārdu, bet precīzi atklāja kādu citu eksistējošu neirozi. Ja krievi atzīšot okupāciju, tad varot sekot deokupācijas prasība.
Deokupācijas bieds
Eiropas Parlaments 1983.gadā pieņēma rezolūcijā, kas nosodīja PSRS īstenoto Baltijas valstu okupāciju un prasīja šī jautājuma izskatīšanu Apvienoto Nāciju dekolonizācijas komitejā.[18] Uz Baltijas valstīm, lai pilnībā ieņemtu teritoriju un tajā ilgstoši nostiprinātos, piecdesmit gadu garumā tika sūtīti kolonisti. 1990.gada maija rītā viņi pēkšņi pamodās neatkarīgā valstī. Individuālajā līmenī, dominējošais vairākums šo cilvēku bija padomju politikas rīks, kuras mērķus viņi, ierodoties Latvijā, zināt nevarēja, tāpēc nedz viņi, nedz viņu pēcteči individuālā līmenī par Latvijas okupāciju atbildību nenes. Tomēr, lai atjaunotu taisnīgumu, kas balstās uz patiesiem vēstures faktiem, pareiziem juridiskiem secinājumiem un no tiem izrietošiem morāliem novērtējumiem, demokrātiskas valsts pilsoņa atbildība ir noformulēt savu attieksmi. Uz to nav saņēmušās partijas un politiķi, kas sakās pārstāv jaunuzņemtos pilsoņus un ilglaicīgos padomju imigrantus. Tas rada spriedzi un sašķeļ sabiedrību Latvijā.
"Deokupācijas" jēdzienam ir konkrēts saturs. Pirmkārt tā ir okupācijas armijas izvešana, kas beidzās 1994.gada 31. augustā. Otrkārt - pilsonības jautājuma sakārtošana. Pēc valsts de facto atjaunošanas tika pašsaprotami atzīta Latvijas Republikas pilsonība - viens no valsts elementiem, kas bija turpinājis pastāvēt visus okupācijas gadus, LR pilsoņu pases saņēma starpkaru Latvijas pilsoņi un viņu pēcteči. Taču piecdesmit gados okupētās Latvijas teritorijā bija iesūtīti un nometināti aptuveni 1,5 miljoni cilvēku no PSRS republikām, aptuveni puse no viņiem palika uz dzīvi Latvijā. 1992.gadā, beidzot pastāvēt PSRS, visi tai brīdī ārzemēs dzīvojošie PSRS pilsoņi kļuva par bezvalstniekiem. Eiropā vien šādu bijušo PSRS pilsoņu skaits sasniedza vairākus miljonus. Uz viņiem tika attiecināts parastais ārzemnieku statuss.
Latvijā deviņdesmito gadu sākumā atradās apmēram 750000 kādreizējās PSRS pilsoņi. Latvijas valstij bija jāmeklē risinājums. 1994.gada pilsonības likums noteica, ka, individuāli naturalizējoties, kādreizējie PSRS pilsoņi var iegūt Latvijas pilsonību. Naturalizācijas prasības Latvijā ir zemas, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm. 1995.gadā tika pieņemts t.s. "nepilsoņu likums", kas okupācijas perioda ieceļotājiem piešķīra tiesību statusu, kurš ietver neierobežotu uzturēšanās un darba atļauju, sociālas garantijas un kas tos lielā mērā pielīdzina Latvijas pilsoņiem. Šāds īpaši labvēlīgs nepilsoņu statuss, padara Latviju un Igauniju par unikālu izņēmumu, jo nekur citur pasaulē tāds priviliģēts statuss imigrantiem netiek piedāvāts.
Latvijas valsts deviņdesmitajos gados, pieņemot nepilsoņu likumu un piešķirot tiesības katram šeit pietiekami ilgi dzīvojušam bijušās PSRS pilsonim individuāli naturalizēties un iegūt pilsonību, spēra milzu soļus humānā piecdesmit gadus ilgās okupācijas un kolonizācijas problēmas atrisinājumā. Šis Latvijas valsts lēmums piedāvā juridiski un vēsturiski pārdomātu pamatu sabiedrības izlīgumam.
Vēstures faktu apzināšana, katra demokrātiskas sabiedrības pilsoņa attieksmes formulēšana, taisnīguma atjaunošana, veidojot vienotas sociālās atmiņas gan par okupāciju, gan kolonizāciju un tās atrisinājumu (protams, paralēli pastāvot simtiem tūkstošu atšķirīgu individuālo atmiņu) un, tātad, veidot saliedētu sabiedrību, ir uzdevums tālākajai integrācijas politikai, kurā jāiesaistās gan indivīdiem, gan politiķiem.
Integrācijas pamatnostādņu ievada pirmais teikums skan: "Ikviens latvietis un Latvijas pilsonis (arī tie, kas dzīvo svešumā), ikviens Latvijas iedzīvotājs ir vajadzīgs Latvijai." Lai justos piederīgs kopienai ir vajadzīga kopīga komunikācijas valoda. Divdesmit gados integrācijas politikas ietvaros ir darīts ļoti daudz, lai to sasniegtu. Iedibināt latviešu valodas dominanci publiskajā telpā prasa gan turpināt noteiktu valsts politiku, gan laiku. Vienots sociālo atmiņu stāsts, iespējams, prasīs vēl ilgāku laiku un lielākus pūliņus. Taču neatrisināti konflikti sociālajā atmiņā neizgaist paši no sevis, bet saglabā savu šķeļošo enerģiju gadu desmitiem, reizēm pat simtiem.
IV Vai vispār ir nepieciešama kāda politika, vai, kā nu te sagadījies visādu apstākļu dēļ, tā ir, dzīvojam tālāk? Vai mēs maz ko spējam?
Angelas Merkelas slavenajam teicienam par multikulturālisma sakāvi, kas izraisīja debates visā Eiropas telpā, ir otra daļa, kuru, tāpat kā Ivars Ījabs, es vienmēr citējot atgādinu: islams ir daļa no Vācijas. Atgādinu, jo, manuprāt, tas ļoti skaidri parāda, ka vācieši negrasās nolaist rokas - ak, mums atkal nesanāca, bet, līdzīgi kā citas Eiropas valstis, domās par jaunām politikām, kas XXI gadsimta atvērtajā globālajā pasaulē veido saliedētas sabiedrības nacionālajās demokrātiskajās valstīs.
Nesen Eirobarometra aptaujā Eiropas valstu jaunieši atbildēja uz jautājumi, cik daudzi no viņiem plāno neilgu vai ilgu laiku dzīvot un strādāt citā valstī. 62% Latvijas jauniešu atbildēja pozitīvi.[19] Šai ziņā viņi neatšķiras no pārējiem jaunajiem eiropiešiem. Tāpēc mums būtu jāliekas mierā ar mazohistiskajiem pārspriedumiem par Latviju kā ļaunu pamāti, bet jāsaprot, ka mobilitāte ir un būs XXI gadsimta realitāte, kas piedāvā katram no mums un visiem mums jaunas lieliskas iespējas. Starp citu, skandināvu, īpaši zviedru jaunieši vēl lielākā proporcijā nekā latviešu, saista savu nākotni ar dzīvi citā valstī. Tas liek saprast, ka mainās loma līdz šim ļoti būtiskam nācija un nacionāla valsts kritērijam - teritorijai. Nācijas kļūst "pārteritoriālas" valodas, kultūras un kopējo atmiņu kopienas, kuras saista pilsonība, bet ne vienmēr un mazākā mērā kā iepriekšējos gadsimtos, teritorija. Valstij jādomā, kā nodrošināt to savu pilsoņu vajadzības, kas nedzīvo valsts teritorijā. Jāpalīdz saglabāt latvietību, jānodrošina, lai ārzemēs dzīvojošo pilsoņu intereses būtu politiski pārstāvētas, lemjot par Latvijas tautai kopējiem jautājumiem. Protams, jāveido politikas, lai veicinātu ārzemēs dzīvojošo latviešu atgriešanos. Vienlaikus būs jāmeklē veidi, kā piesaistīt Latvijai tos, kas vēlas tās labā ko darīt, dzīvojot citur, atgriežoties uz laiku, lai atkal dotos pasaulē. Jo nacionālas un demokrātiskas valsts uzdevums ir rūpēties ne vien par to, lai visi tās teritorijā dzīvojošie būtu paēduši, bet arī par to, lai nācija turpinātos cauri gadsimtiem.
Brīvas pārvietošanās un neskaitāmu individuālo izvēļu pasaulē nezūd vēlme piederēt. Mainās tas, ka valstis, īpaši Eiropā, konkurēs savā un ne tikai savā starpā, kā piesaistīt savai valstij piederīgos. Dzimtā valoda, kultūrtelpa, piederība nacionālajai kopienai ir spēcīgs magnēts konkurencē, kas XXI gadsimta mobilajā un atvērtajā pasaulē norisināsies starp valstīm.
Tāpēc rezumējot iepriekšteikto:
1. Nacionālās valstis mūsu dzīves laikā un vēl pēc tam būs noteicošs spēlētājs pasaules politikā. To skaidri uzrādīja pasaules ekonomiskās krīzes laiks un pēckrīzes pasaules starptautiskās attiecības. Valstis veido un veidos pārnacionālas savienības, tāpat kā indivīdi iesaistīsies pārnacionālos reālos un virtuālos sadarbības tīklos, taču globalizācijas iespējas un priekšrocības neatceļ nepieciešamību piederēt "savējiem", un šādu dabisku piederības kopienu veido nacionālās valstis.
2. Latvijas valsts radās un tika atjaunota nācijas subjektīvas gribas rezultātā, divas reizes divdesmitajā gadsimtā izmantojot vēsturiskas iespējas logu. Latvijas valsts pastāv tikai tad, ja mums to vajag (daudzām tautām tā arī nekad nav bijusi sava valsts). Latviešu valoda un latviskā kultūrtelpa pastāv tikai tad, ja mēs to gribam, izmantojot to, ka mums ir sava valsts, to stiprinām un attīstām. Piederības sajūta nacionālai un demokrātiskai kopienai ir un būs iedarbīga priekšrocība valstu globālajā konkurencē par cilvēkiem.
3. Saliedēta sabiedrība nacionālā valstī nenozīmē veidot jaunu "mēs", kas izriet no šodienas bezatmiņu brīža, kādā teritorijā dzīvojošas ļaužu grupas momentuzņēmuma. Latviešu nācijai un Latvijas tautai ir gan pagātnes, gan nākotnes dimensija. Nodrošināt tās pastāvēšanu cauri gadsimtiem ir arī šodienas uzdevums, mūsu pienākums ir nodot nākamajām paaudzēm Latvijas valsti iespējami labākajā kārtībā.
4. Nacionālā identitāte neizslēdz un nenoliedz individuālo dažādību. Isajam Berlinam pieder formulējums - liberālais nacionālisms. Tā ir politika, kas nozīmē, ka ar brīvo izvēli apveltītie indivīdi brīvprātīgi piedalās nacionālās piederības kopienā.
5. Latvijas kulturālā daudzveidība ir Latvijas priekšrocība un bagātība, cieņa pret to neizslēdz kopīgos pamatus - valsts nacionālo identitāti, piederību nacionālajai un vienlaikus pilsoniskajai kopienai.
6. Pilsoniskā līdzdalības veicināšana ir svarīgs virziens nacionālās identitātes un integrācijas politikā, tas ir iedarbīgs līdzeklis, lai veidotu saliedētu sabiedrību. Taču ar pūliņiem šajā virzienā vien būs par maz, ja netiks stiprināta piederības sajūta nacionālajai valstij, tās nacionālā identitāte - latviešu valoda, kultūrtelpa, kopīga sociālā atmiņa.
7. Šī politika prasa laiku, pacietību un iecietību.
Atsauces:
[1] Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas pamatnostādņu Ievada projekts. Latvijas Avīze, 22.marts, 2011.