Sergejs Zinovatnijs: Latvijas nākotnes iespējas – ko vēsta Singapūras pieredze  (69)

Tikai valstis ar labi attīstītu nacionālo ekonomiku var izvēlēties savas prioritātes - atvēlēt pietiekami daudz līdzekļu savu iedzīvotāju izglītībai, kultūrai, valodai, tradīcijām, veselībai, sportam, aizsardzībai u.c. valstiskuma stūrakmeņiem.

Ekonomiskā krīze būtiski skāra izglītību, kultūru un sportu, kas cieši saistīts ar sabiedrības veselību un izaugsmi. Latvija bija spiesta ievērot un pildīt aizdevēju prasības. Esam nedaudz atguvušies, bet jautājums joprojām paliek, kā vērst lietas uz labu un ko darīt tālāk?

Cilvēki ir nācijas pamatvērtība, un tiem svarīgi justies pasargātiem šodien un uzlabot dzīvi pārskatāmā nākotnē, paļauties uz valsti un sajust tās spēju aizsargāt tos darba nespējas vecumā - gan bērnībā, gan vecumdienās. Valsts uzdevums atbalstīt darbspējīgos, lai tie varētu parūpēties par sevi, saviem bērniem, vecākiem un tuviniekiem.

Lai varētu spert valstiski izsvērtus un tālredzīgus soļus, būtiski ieskatīties un izvērtēt citu veiksmīgu valstu pieredzi, kas nesen un īsā laikā spējušas izrauties no atpalikušu trešo valstu loka un kļūt par attīstītām nacionālām ekonomikām. Jābūt gudriem un tālredzīgiem, spējīgiem mācīties no šiem veiksmes stāstiem.

Liels veiksmes stāsts ir neliela Āzijas valsts: sala Singapūra. Kādreiz atpalikusi, nabadzīga, neapdāvināta ar izejvielām un izrakteņiem, neliela bijusī Anglijas kolonija, tikai 1965.gadā ieguvusi neatkarību kļuva par bagātu un plaukstošu valsti. Mūsdienu Singapūra - lielākā osta pasaulē, banku centrs, līderis augsto tehnoloģiju jomā, industriāla valsts ar pasaulē atzītu savā reģionā labāk ieviesto Nacionālo inovāciju sistēmu (NIS) un zinātniskā centra sasniegumiem. Singapūra ieņem ceturto vietu pasaulē pēc gada ienākumiem uz vienu iedzīvotāju - 51,5 tūkstoši eiro (sākotnēji vien 720 eiro).

Apkopojot ticamu informāciju un nepastarpināti sarunājoties ar vienu no Singapūras miljardieriem ITK jomā (paldies Forbes Latvija par šādu iespēju), izpratu svarīgāko, kas būtu jāzina plašākai Latvijas sabiedrībai.

Singapūras valsts attīstības pamatā, sākotnēji, bija tās vadītāja un dibinātāja, valsts bijušā premjerministra Li Kuan Ju politiskā griba, apņēmība, mērķtiecīgs un nenogurdinošs daudzu gadu darbs valsts labā un interesēs. Par virsmērķi kļuva uzstādījums - panākt nacionālās ekonomikas izaugsmi, lai ikviens valsts iedzīvotājs sajustu to ne statistiski pievilcīgos salīdzinošos skaitļos, bet caur savu un savas ģimenes personīgo labklājību, tās ikgadējo kāpinājumu.

Valsts nacionālās intereses tika stādītās augstāk par personīgo labumu sev un politikai pietuvinātiem un izredzētiem. Tauta redzot šo nesavtīgumu un labo gribu, noticēja tālredzīgam valsts vadītājam. Tas vainagojās ar vadošās politiskās partijas uzvaru demokrātiskās vēlēšanās trīs nākamo desmitgažu laikā.

Prioritāšu secībā un darāmo darbu dienas kārtībā, pirmkārt, nonāca nacionālā neiecietība - tika izskauts jebkāds radikālisms, un visu trīs lielāko tautību pārstāvji, kuru bija mazāk par miljonu (šobrīd vairāk par trīs miljoniem) - ķīnieši, malaizieši un indieši ar savām vēsturiskām tradīcijām un atšķirīgu valodu, kultūru tika satuvināti un kļuva vienoti ar vienu valsts valodu zem Singapūras nacionālā karoga, ar to atbalstot izvēlēto valsts politiku un noteikto ilgtermiņa attīstības uzņemto kursu.

Lai to panāktu un nodrošinātu kārtību, noderēja jaunizveidotās Izraēlas valsts kaujās pieredzējušo virsnieku un taktiķu praktiskā pieredze, apmācot singapūriešus un izveidojot uzticamu valsts iekšlietu un militāro spēku. Singapūrai nācās slēpt šo faktu, lai nesadusmotu arābu kaimiņvalstis, nodēvējot Izraēlas grupu pulkveža Žaka Ellazari vadība par tumsnējiem "meksikāņiem". Tas nostrādāja. Nevienas mazas valsts armija nevar pasargāt sevi tādā mērā, kā to nemilitārā ceļā var izdarīt vadošo pasaules valstu finanšu un cita veida korporācijas, ja tām jāaizsargā un jānosargā savas investīcijas.

Otrkārt, tika īstenota bezkompromisu cīņa ar korupciju un sliktu pārvaldību. Noteikumi bija vienkārši un nelokāmi: neatskatāmies uz bijušo un sākam no "baltas lapas". Valdības uzstādījums - godīgums un tiesiskums bez izņēmumiem. Tos, kuri gribēja turpināt negodprātīgi iedzīvoties uz valsts rēķina nesaudzēja un bargi sodīja. Tie, kuri atkāpušies no tiesiskuma tiesās un grāva tiesu varas prestižu sagaidīja līdzīgs liktenis - uz visiem laikiem zaudēta karjera valsts pārvaldē un pie nopietnākiem pārkāpumiem, vieta uz apsūdzēto sola. Netika saudzēti ne vadošās partijas biedri, ne ministri, ne valsts vadītāja negodprātīgi radinieki.

Treškārt, nozīmīgas investīcijas izglītībā, zinātnē, inovācijā, infrastruktūrā, nacionālās ekonomikas stiprināšanā, bet neaizmirstot par visu iedzīvotāju sociālām vajadzībām un nevienlīdzību, kas izpaudās krasā atšķirībā un dzīves līmenī starp iedzīvotājiem ar minimālo un maksimālo atalgojumu salīdzinājumā ar valsts pārvaldi un privāto sektoru.

Liela nozīme un uzmanība no valsts puses tika pievērsta produktīvam dialogam ar nevalstisko sektoru un arodbiedrībām, visu laiku nenogurdinoši rosinot dialogu un skaidrojot savu politiku un mērķus, kurus valsts vēlas sasniegt pārskatāmā nākotnē. Iedzīvotāji vērtējot savu priekšstāvju darbus un patiesu vēlmi ekonomiski stiprināt un attīstīt valsti, atbalstīja tos vēlēšanās. Politiskā stabilitāte un pēctecība ir ļoti svarīga veiksmīgas valsts attīstībai. Ar vienu atrunu, ja tautas ievēlēta politiskā vadība un katrs tās pārstāvis tiešām godprātīgi, prasmīgi un pašaizliedzīgi strādā valsts labā un visas sabiedrības interesēs. Ko arī novēlu mums visiem ātrāk piedzīvot.