Signe Mežinska: Vērtības ir jāmeklē!  (30)

Es noteikti pievienojos Rībenas kundzes paustajai pārliecībai, ka jauniešiem ir jāmāca "zīmju, simbolu un jēdzienu valoda, kurā gadu simtiem ir domājusi un sazinājusies visa Eiropas civilizācija", un šo pārliecību jau vairāk kā piecpadsmit gadus īstenoju, palīdzot skolēniem un studentiem apgūt filosofiju un ētiku. Neapšaubāmi, ļoti svarīga ir arī morālā izglītība, pie tam īstenota gan katrā no mācību priekšmetiem, gan ārpus skolas - ģimenē. Daudz niansētāks ir jautājums par to, ko un kā mācīt skolā, lai ieaudzinātu bērnos un jauniešos morālās vērtības.

Pirmkārt, būtiski ir, ko nozīmē Rībenas kundzes minētās fundamentālās, neapšaubāmās, absolūtās vērtības? Ir tiesa, ka filosofijas vēsturē ir teorijas, kuras pamato tieši šādu vērtību pastāvēšanu, un ir vēsturiski laikmeti un kultūras, kuros šāda pieeja ir bijusi noteicošā. Varam secināt, ka Rībenas kundze vairāk vai mazāk argumentēti ir pieņēmusi vienu no šīm teorijām. Tomēr rodas jautājums, vai tas ir pietiekams iemesls, lai tieši šajā vērtību teorijā balstītu arī izglītību skolā, ja tai līdzās neapšaubāmi pastāv arī citas pieejas un skatījumi?

Manuprāt, izglītībai gan praktiski, gan teorētiski ir jāsniedz ieskats vērtību teoriju un pieeju daudzveidībā. Tieši šādu skatījumu saredzu šobrīd Latvijā apstiprinātajā izglītības saturā: piemēram, 1.-3. klases mācību priekšmeta standarts ētikā paredz, ka skolēni "mācās kritiski domāt un lietot kritērijus vērtību izvēlei", pamatskolas standartā sociālajās zinībās minēts, ka skolēns "prot ar toleranci izturēties pret atšķirīgām vērtībām", bet vidusskolas filozofijas standarts nosaka, ka šajā mācību priekšmetā skolēnam rada iespēju "apzināties vērtību nozīmi cilvēka un sabiedrības dzīvē, diskutēt par vērtību daudzveidību". 

Šī pieeja ietver arī to, ka skolēni dažādos mācību priekšmetos mācās par noteiktām morālām vērtībām,  atbilstoši viņu izpratnei un vecumam - labais, taisnīgums, godīgums, uzticība, mīlestība, draudzība. Tomēr vienlaikus tiek parādīta arī šo vērtību attīstību un nianšu mainība (piemēram, tas, ka antīkajā Grieķijā verdzība tika uzskatīta par taisnīgu, nenozīmē, ka mēs to uzlūkojam tāpat arī šodien).

Vērtības ir jāmeklē, un katram no mums visa dzīve ir vairāk vai mazāk intensīvs vērtību meklēšanas, apgūšanas un īstenošanas process. Skolotājam noteikti ir jābūt lieliskam paraugam, padomdevējam un līdzgaitniekam šajā ceļā, tomēr vienlaikus skolotājs nedrīkst kļūt par moralizējošu absolūtas patiesības sludinātāju. Diez vai mēs gribam, lai mūsu bērnos tiek ieaudzināta bezierunu piekrišana varas pozīcijās esošam viedoklim par to, kas ir un kas nav vērtīgs! Tas pārāk atgādina visai nesenu vēsturisko pieredzi, kurā vērtību izglītība tika izmantota kā instruments manipulācijām un smadzeņu skalošanai. 

Vai vērtīgāk nav palīdzēt skolēnam attīstīt kritisko domāšanu, kas būs vienmēr noderīgs instruments informācijas izvērtēšanai un savas nostājas veidošanai, arī jautājumos par vērtībām?

Otrkārt, ko nozīmē tēze par Eiropas identitātes krīzi, pie tam - visdziļāko? Svešvārdu vārdnīca krīzi definē kā "bīstamu, sarežģītu, smagu stāvokli; grūtu pārejas stāvokli". Leģendas par zelta laikmetu, kurš kā harmonijas, stabilitātes un uzplaukuma etalons ir palicis pagātnē, ir neatņemama kultūras vēstures daļa, un noteiktām sabiedrības grupām un domātājiem dažādos laikmetos ir licies, ka viss labais ir palicis pagātnē. 

Tomēr, vai šāda sērošana par tikumu pagrimumu un zelta laikmeta meklēšana pagātnē nenovērš mūsu skatienu no nākotnes, kura, ņemot vērā straujo tehnoloģiju attīstību, izmaiņas sabiedrībā un dzīvesveidā, uzstāda daudzus risināmus ētikas jautājumus?

Treškārt, jautājums rodas arī par to, kas Rībenas kundzei ļauj apgalvot, ka veidojas paaudze bez jebkādas absolūtas vērtību orientācijas? Man nav zināmi pētījumi, kas pierādītu, ka mūsdienu jauniešiem trūkst vērtību orientācijas (iespējams gan, ka daudzos gadījumos tā nav 'absolūta'). Uzrunā minētais piemērs par jaunieti, kura ir ieguvusi humanitāru izglītību, bet nezina noteiktus kultūras vēstures faktus ir pārdomu vērts, un norāda uz problēmām kultūras vēstures apguvē, tomēr neko nepasaka par šīs jaunietes vai citu jauniešu morālajām vērtībām. Jā, vērtību interpretācijas un izpratnes mainās, bet tas neļauj nepamatoti apgalvot, ka ir zudusi vērtību orientācija vispār un jauniešiem nav kompasa, kas palīdzētu orientēties sarežģītajā vērtību pasaulē!

Uzrunas beigās Rībenas kundze kā trīs būtiskas vērtības min mīlestību, ticību un kaunu. Man ļoti žēl, ka šajā klasiskajā vērtību uzskaitījumā ir ar kaunu ir nomainīta cerība. Pamatota cerība, ka jaunieši ar mūsu palīdzību ir un būs spējīgi atrast stabilas (bet ne absolūtas un fundamentālas) vērtības un ka, mainoties sabiedrībai, katram no mums atkal un atkal no jauna izdosies atrast un formulēt vērtības, kas ļauj cilvēcīgi sadzīvot.