To atceros, kad kārtējo reizi lasu, ka Latvijā ir zems investīciju un inovāciju līmenis.
Ar konkurenci tirgos ir līdzīgi kā sportā – uzņēmēji paļaujas, ka sacensību organizētāji – valsts un pašvaldības – nodrošinās visiem dalībniekiem vienādus spēles noteikumus. Proti, nemēģinās jau skrējiena sākumā sadalīt, kuriem piešķirt balvas un kuriem – dot iespēju tikai paskriet. Tomēr Latvijā ļoti bieži redzam, ka konkurenci starp uzņēmumiem kropļo tieši valsts un pašvaldības, jau pašos pamatos radot nevienlīdzīgus spēles nosacījumus. Atšķirībā no sporta sacensībām, kur, konstatējot negodīgus noteikumus, rezultātus atceļ, ekonomikas vidē šīs problēmas turpina pastāvēt, visi par tām zina, bet nekas netiek darīts, lai tās novērstu.
Manuprāt, valsts vai pašvaldību radīti konkurences ierobežojumi apdraud uzņēmējdarbības vides pievilcīgumu investīcijām ne mazāk būtiski kā, piemēram, nepilnības nodokļu politikā, maksātnespējas procesu organizēšanā vai ēnu ekonomikas apkarošanā.
Uz to aizvien vairāk norāda biznesa vide. Tā uzņēmēji sūdzas par:
- regulējumu, saistošo noteikumu, lēmumu pieņemšanu, kas rada nepamatotas barjeras uzņēmējiem vai tos diskriminē,
- pašvaldības uzņēmumu izveidi vai iesaisti tirgos, kur jau veiksmīgi darbojas privātie uzņēmumi, administratīvi radot "savējiem" konkurences priekšrocības,
- publisko iepirkumu nerīkošanu vai negodprātīgu rīkošanu, kad tiesības sniegt pakalpojumus ekskluzīvi piešķir vai nu bez skaidra pamatojuma izvēlētiem komersantiem, vai "in-house" pakalpojumu sniedzējiem jeb pašvaldību kapitālsabiedrībām.
Šādu nozaru skaits strauji aug. Medicīnas pakalpojumi, apbedīšanas pakalpojumi, inženiertehniskie pakalpojumi Rīgas pašvaldības uzņēmumiem, sabiedriskā transporta pieturvietu ierīkošana un reklāmas izvietošana tajās, pašvaldību laikrakstu izdošana, pašvaldības ūdens ražošana, sadzīves atkritumu apsaimniekošana, tūrisma informācijas centru pakalpojumi, publiskie iepirkumi, namu apsaimniekošana ir tikai daļa no tirgiem, kur Konkurences padome ir saskārusies ar valsts vai pašvaldību radītiem konkurences kropļojumiem.
Jā, mums ir Konkurences likums. Bet tas pilnvaro Konkurences padomi vērsties tikai pret noteiktām komersantu darbībām. Tomēr nereti konkurencei daudz būtiskāku kaitējumu nodara publisku personu darbības vai lēmumi, par kuriem Konkurences padomei atbilstoši likumam ir tiesības tikai sniegt atzinumu, kas nav nedz saistošs, nedz sodošs, un attiecīgi to var arī neņemt vērā.
Jānorāda, ka atsevišķu pašvaldību vidū izplatītā diskriminējošā attieksme pret "nesavējiem" nav tikai Latvijas problēma. Tomēr atšķirībā no Latvijas daudzās Eiropas Savienības valstīs – Lietuvā, Somijā, Čehijā, Zviedrijā, Nīderlandē, Rumānijā, Itālijā – likumdevējs ir radis tiesiskus risinājumus, kā nepieļaut šādu uzņēmējdarbības vides graušanu, atsevišķās valstīs paredzot arī naudas sodus. Visbiežāk tas ir konkurences likumos ietverts aizliegums publiskām personām ierobežot konkurenci – pieņemt lēmumus un veikt darbības, kas rada priekšrocības vai diskriminē tirgus dalībniekus.
Domāju, ka arī Latvijā ir pienācis laiks pilnveidot Konkurences likumu, lai tas būtu piemērojams ne tikai pret komersantiem, bet arī pret publiskām personām.
Piedāvātais rīcības modelis ir šāds. Konstatējot konkurences ierobežojumu, vispirms notiktu pārrunas ar tā radītāju – valsts iestādi vai pašvaldību. Ja pārrunu ceļā pārkāpumu neizdotos novērst, Konkurences padome būtu tiesīga pieņemt lēmumu par tiesisko pienākumu, kas novērš konkurences kavēšanu. Šo lēmumu būtu iespējams pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā, kam sekotu iespēja iesniegt kasācijas sūdzību Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.
Profesors Pālcovs negodīgai konkurencei, kas izriet no publisku personu radītiem ierobežojumiem, saskata tādas pašas sekas kā sportā: neefektīvi spēlētāji uzvar, bet pārējiem nav stimula radīt inovācijas, investēt, ienākt tirgos.
Šāds regulējums, visticamāk, jau preventīvi sekmētu, ka valsts un pašvaldību iestāžu lēmumi, kas skar konkurences jautājumus, kļūtu pārdomātāki un konkurencei neitrālāki. Tā ir iespēja padarīt Latvijas ekonomiku pievilcīgāku investīcijām un inovācijām, nevis ļaut tirgus pārņemt neefektīviem uzņēmumiem, kas nereti savu neprasmi vai nemotivētību darboties sedz ar valsts vai pašvaldības budžeta līdzekļiem.