Foto: LU SZF
Tikko Rīgā skaisti nosvinētā Lidijas Lasmanes deviņdesmitā gadskārta ar atklāto pretošanos PSRS okupācijai, tās varmācīgajam režīmam un ar četrpadsmit cietumos pavadītajiem gadiem apliecina neignorējamu vēstures faktu, kas ļauj rakstīt niansētāku vēstures stāstu- Latvijas stājas vēsturi.

No varām pakļautas un pazemotas, izstrādinātas upurtautas, no nodevēju un kolaborantu traumatiskās vēstures šādas dzīves blakus Gunāram Astram Latvijā vai Vāclavam Havelam Čehijā un  viņiem līdzīgiem pieļauj un ierosina citu, alternatīvu vēsturi - pretošanās un lepnas pašapziņas vēsturi. Tas, ka šī vēsture tik pieticīgi iekļauta mūsdienu  izglītībā un kultūrā, ir liela, bet kopīgiem spēkiem labojama, neatliekami un uzstājīgi labojama kļūda.

Vispārzināms ir Protagora teiciens par cilvēku kā visu lietu mēru. Mēri var būt dažādi, un cilvēks kalpo par mēru gan pats  sev, gan citiem, gan  savam laikam. Patiesības sargu, principu cilvēku dzīves ir mērs,  ar kuru izmērīt dažādas izvēles pagātnē un tagadnē.Tās ir virziena rādītājs laikā, kad it kā iespējama un attaisnojama jebkura izvēle. Šādu mēru nav daudz, drīzāk to ir pavisam maz, bet to radikālā citādība  ir neatsverama, lai nošķirtu lieluma un zemuma dimensiju un nepieļautu to saplūšanu vienā mērenā plakanumā.

Lidijas Lasmanes kundzes klātbūtne vēsturē ir, pirmkārt, atmiņas virziena mērs. Mūsdienu sabiedrība, īpaši jaunatne, kura pašsaprotami,  ir noskaņota par  labu spēlīgumam, interesantumam un izklaidei, ieradinās uztvert padomju pusgadsimtu drīzāk kā anekdotisku absurdu.  Skolotāji neskopojas ar smieklīgiem Brežņeva vai humoristīgiem padomju sadzīves stāstiem. Medijos ne vienreiz vien izskan izklaidējoši tā laika piemēri. 

Līdz ar to mūsdienu kultūras atmiņā sāk nostiprināties samērā labvēlīga attieksme pret smieklīgu, uzjautrinošu komunisma laiku, kas pārvērsts situāciju komēdijā. Izpaliek Jūsu intervijās uzsvērtais un pašu piedzīvotais cilvēka pazemojums, dzīvības nevērtība, brīvības svītrojums ar VDK spiegošanu un arestiem.  Līdz ar to deformājas un atvirzās patiesais priekšstats par sistēmas kultivēto padomju cilvēku un viņa klātbūtnes sekām postsociālisma politikā un ikdienā. 

Iespējams, šādas atvieglotas attieksmes rezultātā izpaliek arī ar Jūsu Trīszvaigžņu Ordeņa atteikšanos iecerētā atbildīgā saruna par padomju sistēmas pēdām mūsdienās.

Lidijas Lasmanes dzīve, otrkārt, ir lepnas pašapziņas mērs  attieksmei pret sevi un savu valsti. Jūs vairākkārt esat uzsvērusi savu izglītību Ulmaņlaika Latvijā ar tās "eleganto attieksmi pret dzīvi", patriotismu "no galvas līdz kājām" ( IR, 23-29.VII, 2015, 26. lpp.)  Var un vajag nepieņemt Ulmaņa autoritārismu, bet nevar noliegt viņa laika izglītības nopelnus krietnas patības veidošanā ar lepnumu pret savu valsti un kopā ar to arī pret sevi. Jāšaubās, vai bez šiem stiprajiem ētiskajiem pamatiem pusgadsimtu būtu uzturama ideja un vēlāk atjaunojama neatkarīga Latvijas valsts. 

Lasmanes kundzes intervijas, treškārt, atklāj pārdomātu dzīves ētiku, nevis postmoderno dzīves mākslu, nevis uzveduma/šova šķebīgo publiskumu, bet skaidru pamatvērtību kopumu ar godīguma un spēka akcentu - patiesuma, uzticības, drosmes, pārliecības īstenojumu darbībā. Pretošanās ļaunumam, pavisam banālam, kā to nosaukusi Hanna Ārente, nav iespējama bez principu skaidrības un aktualizējuma.

Vienlaikus šāda dzīves ētika ir īpašs cilvēcības skaistuma paraugs. Cilvēcība izpaužas ne tikai protesta un izturības spēkā, bet arī no atriebības un moralizēšanas brīvā atieksmē gan pret tiem, kuri nespēja būt īsti savas pārliecības saimnieki,  gan pret saviem pāridarītājiem. Iespējams, ka tieši šāds - brīvs un gudrs ētisks skaistums - var glābt pasauli. Tas uzsverams un iekļaujams arī Lustrācijas likumā, par kuru vēstulē valdībai atgādina Lidija Lasmane kopā ar līdzīgi domājošiem ļaudīm.

Mūsu vēsturē nav tikai kara varoņi, tajā nemīt tikai padotie un pazemotie, mums ir savas dzīves varoņi un, kas ir būtiski, varones sieviešu dzīmtē, ja tas neskan pārāk patētiski. Ar sniegšanos pāri savtīgam aprēķinam, pašsaglabāšanās un pielāgošanās tieksmei,  šīs dzīves ir nenovērtējums garīga pārākuma paraugs. Tās apliecina cilvēka izvēles daudzkrāsainību un brīvas varēšanas skaistumu, tāpēc Latvijas kultūra tikai iegūtu, ja Lidijas Lasmanes dzimšanas dienu- 28. jūliju  turpmāk svinētu kā Spēka vai Latvijas stājas dienu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!