Enerģētikas likuma 40.pants nosaka, ka mazajām HES (to jauda nepārsniedz 2 MW), kurām licence izdota pirms 2001.gada 1.jūnija un kuru darbība uzsākta licencē noteiktajā termiņā, bet ne vēlāk kā 2005.gada 1.janvārī, astoņus gadus no ekspluatācijas sākuma saražotās elektroenerģijas pārpalikums jāiepērk par cenu, kas atbilst divkāršam elektroenerģijas realizācijas vidējam tarifam. Šī iepirkuma cena tāpat attiecināma uz HESiem, kuri licenci saņēmuši pēc 2001.gada 1.jūnija un uzsākuši darbu līdz 2003.gada 1.janvārim.
HESu saražoto elektrību iepērk Latvenergo. Pašlaik darbojas ap 90 mazās HES. No lielajām HES Latvenergo elektrību iepērk par apm. 0,01 Ls/kWh, vidējais realizācijas tarifs ir 0,03 Ls/kWh, tātad mazajām HES jāmaksā 0,06 Ls/kWh, t.i. jāpārmaksā sešas reizes. Šogad Latvenergo budžetā paredzēti 7,3 milj. latu šim iepirkumam.
Tā kā dubultais tarifs attieksies tikai uz HESiem, kas uzsāks darbu līdz 2003.gada 1.janvārim, laika HESu cēlājiem daudz vairs nav atlicis. Tāpēc Latvijā vērojams īsts HESu bums – spriežot pēc pieteiktajiem projektiem Latvijā 2002.gadā būs 160 mazās HES, to pieteiktais pārdodamās elektroenerģijas apjoms salīdzinājumā ar 2001.gada sagaidāmo apjomu pieaugs par 86%. Latvenergo šim mērķim 2002.gadā būs jātērē jau vismaz 12 milj. latu.
Tik straujš HESu darbības pieaugums izdara nopietnu spiedienu uz elektroenerģijas pārdošanas tarifu, jo no kaut kurienes šie izdevumi ir jāfinansē. Saskaņā ar tarifu aprēķināšanas metodiku, mazo HESu iepirkums iekļauts elektroenerģijas pārvades pakalpojumu tarifā, sadārdzinot to par apm. 50%. Galarezultātā, par mazo HESu darbību jāmaksā katram elektrības patērētājam, katram Latvijas iedzīvotājam. Un jāmaksā ar katru gadu vairāk.
Ko mēs saņemam pretī?
Kā apgalvo mazo HESu idejas aizstāvji, ieguvumi esot vairāki:
1. Tiek uzlabota elektroenerģijas ražošanas bilance, jo Latvija saražo mazāk elektrības nekā patērē. Te gan jāatzīmē, ka importētā elektrība maksā stipri lētāk.
2. Pagastos tiek radītas jaunas darba vietas. Prakse gan rāda, ka šādai mazai stacijai pietiek ar 2 – 5 darbiniekiem. Vai to dēļ vērts tā tērēties?
3. Pārdalot peļņu par labu mazo HESu īpašniekiem tiek stimulēta uzņēmējdarbība lauku reģionos. Praksē gan redzams, ka liela daļa mazo HES īpašnieki ir pilsētnieki, pat ārzemnieki.
4. HESi ir videi draudzīgākais elektroenerģijas ražošanas veids. Neiedziļinoties vides speciālistu iebildumos, šķiet, ka par videi draudzīgu nevar atzīt situāciju, kad lielākā daļa Latvijas upju pārvēršas par ūdens pārliešanas vietām no viena HES dīķa otrā.
5. Arī ES valstis atbalsta HESu darbību. Jā, tā ir taisnība, bet atbalsta apjoms ir stipri mazāks par Latvijā pielietoto.
Acīmredzot, valdībai vajadzētu nopietni izvērtēt HESu buma plusus un mīnusus. Vismaz paveikt to, ko tā apņēmusies tādā jau padzeltējušā dokumentā kā “Latvijas Republikas valdības politika enerģētikā”, kur tālajā 1999.gadā tika ierakstīti viedi vārdi: “Tiks pārskatīts un attiecīgi diferencēts mazo koģenerācijas staciju, vēja un citu mazas jaudas elektrostaciju subsidēšanas mehānisms un tā sasaistes lietderība ar elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu.”