Piemēram, dažādi atbalstot un no konkurences sargājot dzelzceļu, tika apzināti kavēta tā potenciālā sāncenša – autopārvadājumu – attīstība, tostarp mākslīgi sadārdzinot degvielas izmaksas. Diemžēl mēs redzam, ka iespēja mācīties no kļūdām netiek izmantota, un šāds domāšanas veids daļēji pārceļojis arī uz mūsdienām. Proti – otrās neatkarības laikā ekonomiskās politikas dienaskārtībā ļoti izteikti dominējusi enerģētika.
Kaut gan mērķis šoreiz noteikti nav bijis kavēt citu nozaru attīstību, tieši tāds tomēr ir izvērties šādas nesabalansētas pieejas neplānotais rezultāts. Tāpēc attiecībā uz nākotni mēs uzskatām, ka sabiedrība ir nopietnas izvēles priekšā. Ja enerģētikas nozares tehnokrātiskais skatījums uz pasauli un ar to saistītie politiskie lēmumi, īpaši attiecībā uz jaunām subsīdijām atjaunojamās enerģijas ražošanai, arī turpmāk netiks līdzsvaroti ar sistēmisku izpratni par ekonomikas attīstību kopumā, sekas rūpniecībai, tautsaimniecībai un līdz ar to arī ikvienam no mums nākotnē var būt katastrofālas.
Divi miljardi subsīdijās
Ko dara mazs bērns, ja viņam iedod vecāku kredītkarti un ielaiž veikalā ar ļoti daudz spožu mantiņu? Vietā, kur augstā līmenī tiek realizētas preču mārketinga stratēģijas, šķietami argumentēti pamatojot, kāpēc bez šīm mantiņām nekādi nevar iztikt, kā arī nepārtraukti atgādinot, ka pārējiem klasesbiedriem tās jau ir? Bērns, varbūt pat īsti neapzinoties naudas izcelsmi kredītkartē, labākās sirdsapziņas vadīts, piepilda grozu un priecīgs aiziet, nepadomājot, kādas sekas pirkums atstās uz pārējās ģimenes budžetu. Vecākiem, saņemot konta izdruku, atliek šausmās saķert galvu.
Līdzīgi var raksturot līdzšinējos politiskos lēmumus un to veicinātās investīcijas Latvijas enerģētikas nozarē, ko caurvijuši spoži lozungi par "enerģētisko neatkarību" un "drošību". Tie ir ļoti uzrunājoši, gan pateicoties šo vārdu emocionālajam spēkam Latvijā, gan mūsdienu civilizācijas trauslumam. Modernā pasaule balstās uz elektrību, ko sāpīgi izjūtam tad, ja tās piegāde pēkšņi pārtrūkst.
Diemžēl, tāpat kā bērni, spožo mantiņu apžilbināti, paši neapzinoties, veikalā var viegli pārtērēt ģimenes iespējas, arī pārspīlētās investīcijas lozungu vārdā ir radījušas pretēju efektu – risku pieaugumu. Mēs noteikti nepaziņosim jaunumu, sakot, ka elektrība Latvijā ir dārga. Neapšaubāmi, to izjūt pilnīgi visi patērētāji, lai gan noteikti daudziem elektrības rēķinu īpatsvars kopējo izdevumu grozā – atšķirībā no energointensīvajām rūpniecības nozarēm – nerada pamatu būtiskam satraukumam.
Tāpēc, iespējams, ne katrs ir sekojis līdzi tam, ka elektroenerģijas cenas Latvijā kopš 2007. gada pieaugušas aptuveni divas reizes, piedzīvojot vienu no visstraujākajiem kāpumiem Eiropas Savienībā. Augsto elektrības cenu ietekmei uz apstrādes rūpniecības konkurētspēju un sekām, ko tas izraisa, mēs pievērsām uzmanību jau savā iepriekšējā rakstā. Varam tikai piebilst, ka pēdējos piecus gadus Latvijas uzņēmumi visās rūpnieciskā patēriņa grupās par elektroenerģiju maksā 20–50% augstāku cenu nekā to galvenie konkurenti citās Baltijas jūras reģiona valstīs.
Lai gan pašas elektrības vairumtirdzniecības cenai ir bijusi tendence samazināties, patērētāji ar uzviju ir maksājuši par dāsnajām subsīdijām atjaunojamo energoresursu (AER) ražošanai un termoelektrostaciju jaudu uzturēšanai. Latvijā obligātā iepirkumu komponente (OIK) ir divas reizes lielāka nekā Lietuvā vai Igaunijā un vismaz trīs reizes lielāka nekā Somijā. Rezultātā OIK veidā apstrādes rūpniecība ik gadu samaksā 60 miljonus eiro, bet kopumā visi Latvijas patērētāji par investīcijām enerģijas ražošanai ar nesamērīgi dārgām tehnoloģijām kopš subsīdiju ieviešanas būs samaksājuši jau gandrīz divus miljardus eiro!
Atkarība no neatkarības
Ne brīdi neapstrīdot nepieciešamību domāt par pakāpenisku pāreju uz AER, mēs tomēr aicinām sabiedrību kopīgi izvērtēt vairākus būtiskus jautājumus. Viens no galvenajiem – vai šajā procesā mums kā nācijai tiešām jābūt pirmrindniekiem? Vai mums, zinot sekas, par katru cenu jāsavelk josta un jāļauj bērnam pirkt eksperimentālas mantiņas, ko pagaidām var atļauties tikai turīgāko klasesbiedru vecāki? Vai tomēr labāk nogaidīt un nākotnē iegādāties gatavus, noderīgus un pašsaprotamus AER risinājumus? Lielisks piemērs – šā gada aprīlī Vācijas Federālās tīklu aģentūras rīkotajā izsolē par iespējām Ziemeļu un Baltijas jūrā 2021.–2025. gadā būvēt vēja elektrostacijas vidējais prasītais atbalsta līmenis bija tikai 0,44 eiro centi par kWh (4,40 EUR/MWh) jeb 16,5 reizes mazāk nekā Latvijā 2016. gadā vidēji vēja elektrostacijām! Kāds no izsoles dalībniekiem piedāvāja vēja parkus būvēt pat ar nulles subsīdijām. Vai arī Latvijai nevajadzētu veikt investīcijas vēja enerģijas projektos tikai tad, kad tie spēj ekonomiski pamatoti darboties brīvajā tirgū? Kamēr tas nav noticis, vai nebūtu prātīgāk atbalstīt plašāku, bet jaudas un individuālo investīciju ziņā piezemētāku AER elektrostaciju tīklu, ražošanu maksimāli pietuvinot elektrības patēriņa vietai, tādā veidā samazinot arī slodzi uz sadales tīkliem? Galu galā ļoti iespējams, ka AER īpatsvara palielināšanā uzsvars vispār nebūtu jāliek uz elektrību, bet uz siltumu. Šī ražošanas nozare ir trīs reizes lielāka.
Diemžēl plašu, visu sabiedrību aptverošu diskusiju par šiem jautājumiem un ar tiem saistīto kopīgi apmaksāto investīciju pamatotību pagaidām nav bijis. Citiem vārdiem sakot, vecāku viedokli uz veikalu aizgājušie bērni līdz šim nav jautājuši, jo pieticis taču ar saukli "enerģētiskā neatkarība". Taču mūsdienu civilizācija Latvijā nav iespējama bez tirdzniecības ar pārējo pasauli. Ir bezjēdzīgi darīt sevi pašpietiekamus vienā nozarē, ja, tāpat kā citas pasaules valstis, esam atkarīgi no tehnoloģiju un starppatēriņa preču importa, informācijas aprites un citām starptautiskās sadarbības izpausmēm. Lai par šiem labumiem varētu samaksāt, ir vajadzīgs eksports. Tāpēc tieši eksportspēja ir galvenais pamats neatkarībai šī jēdziena pilnvērtīgā, visaptverošā izpratnē, ar ko mēs saprotam nācijas spēju noteikt savu likteni un valsts kā dzīves un ražošanas vietas globālo konkurētspēju.
Tehniskais perfekcionisms pret ekonomisko loģiku
Otrs iemesls, kāpēc Latvijā ir dārgākā elektrība reģionā, ir līdz šim par prioritāti izvirzītās investīcijas pārvades un sadales tīklos, kur ar spožo saukli "drošība" pēdējos 10 gados ieguldīts vairāk nekā miljards eiro. Arī par šīm investīcijām diskusijas ar sabiedrību nav bijis – nu kurš gan nepiekritīs nepieciešamībai pēc drošības?! Rezultātā mums šobrīd ir visaugstākā maksa par tīkla pakalpojumiem gandrīz visās elektroenerģijas patērētāju grupās Eiropas Savienībā.
Protams, nav šaubu, ka drošība enerģētikas kontekstā ir tiešām svarīgs mērķis, tāpat kā ļoti pamatotas bijušas daudzas investīcijas tā sasniegšanā. Piemēram, veidojot starpvalstu savienojumus. Nebūtu pieļaujams, ka kāds var mūsu valsti šantažēt ar monopolstāvokli enerģijas apgādē. Neskatoties uz korupcijas skandālu un šaubām par izvēlētajiem tehnoloģiskajiem risinājumiem, pozitīva loma bijusi arī Rīgas TEC-2 rekonstrukcijas projektam – pēc Ignalinas AES slēgšanas tas ir stabilizējis elektrības cenu Latvijā un Baltijā kopumā.
Vienlaikus, novērtējot jau sasniegto drošības un kvalitātes līmeni, attiecībā uz jauniem investīciju lēmumiem sadales tīklos būtu nepieciešama daudz aktīvāka visu iesaistīto pušu diskusija, lai neveidotos aizvainojums savstarpējā mijiedarbībā. Protams, sadales tīklu infrastruktūras kvalitāte ir svarīga, taču tehniskais perfekcionisms nedrīkst uzvarēt ekonomisko loģiku. Pavisam retoriski – kāda jēga no zelta olas, ja no tās nevar izcept omleti? Vai ir pamatoti turpināt ieviest vismodernākās tehnoloģijas strāvas sadalē, ja rezultātā pieaug elektrības cena un tiek bremzēta Latvijas ekonomikas lokomotīve – eksportspējīgie rūpniecības uzņēmumi?
Pareizais virziens izvēlēts, atliek to noturēt
Tiesa, jaunākie notikumi liecina, ka izpratne uzlabojas un veikala vadība, redzot, ka vecāku neapmierinātība pieaug, spožās mantiņas sāk pārcelt uz augstākiem plauktiem. Apsveicams solis ir Ekonomikas ministrijas izvirzītais un AS "Latvenergo" atbalstītais priekšlikums par 75% samazināt piemaksas par subsidēto jaudu TEC-1 un TEC-2 elektrostacijām. Tikpat būtiska ir no nākamā gada paredzētā OIK maksājumu diferencēšana elektroenerģijas gala lietotājiem atkarībā no pieslēguma jaudas un patēriņa apmēra. Elektrības rēķini līdz ar to samazināsies lielākajai daļai patērētāju, bet vislielāko ietekmi sajutīs energointensīvie uzņēmumi, kuriem elektrība veido ievērojamu īpatsvaru saražotās produkcijas pašizmaksā.
Mēs ticam, ka pieņemtie lēmumi OIK maksājumus apstrādes rūpniecības uzņēmumiem Baltijas valstīs pakāpeniski izlīdzinās. Tiesa, par ietekmi uz konkurētspējas atjaunošanu plašākā – Baltijas jūras – reģionā spriest vēl pāragri. Tāpēc ir skaidrs, ka pie iesāktā apstāties nedrīkst un jau tagad būtu jānosaka turpmākie OIK samazināšanas mērķi.
Tāpat pozitīvi vērtējama jau vairāk nekā gadu spēkā esošā sadales tarifu diferencēšana pēc pieslēguma jaudas noslodzes efektivitātes. Nākotnē noteikti būtu jāskatās, cik pamatoti ir absolūti vienādi kvalitātes kritēriji pilnīgi visiem Latvijas pieslēgumiem neatkarīgi no tā, cik tālu no pārvades infrastruktūras tie atrodas un cik elektrības patērē.
Taču kas notiek veikalā? Tirgvedības speciālisti pie plauktiem turpina aktīvi rīkoties, kūdot uz jauniem, nepārdomātiem pirkumiem. Lielākais risks – labi sāktajam var tikt norauta rokas bremze vai pat ieslēgta atpakaļgaita, ieviešot jaunus, nepārdomātus subsīdiju mehānismus AER jaudu attīstībai. Tāpēc šobrīd enerģētikas politikā nepieciešami ļoti rūpīgi izvērtēti, uz regulāru reģionālās konkurētspējas novērtējumu balstīti, ar sabiedrību plaši izdiskutēti politiskie lēmumi, kas vērsti uz sabalansētu tautsaimniecības attīstību.