Abos gadījumos tiek bremzēta eksportspējīgo nozaru attīstība, kas savukārt pastarpināti ietekmē katra valsts iedzīvotāja labklājību, jo nozīmē zaudētas vai no jauna neradītas darbvietas un nodokļu ieņēmumus.
Ar politiskajiem lēmumiem radītais elektrības sadārdzinājums obligātās iepirkumu komponentes (OIK) izskatā daudzus gadus ir bijis nopietns apgrūtinājums starptautiskajai konkurencei pakļautajām Latvijas ekonomikas nozarēm un līdz ar to visas tautsaimniecības attīstībai kopumā. Kaut arī tikko sākta saprātīga virzība sloga mazināšanas virzienā, atklātībā parādījusies informācija par plānotiem jauniem atbalsta mehānismiem elektrības ražošanai no atjaunojamiem energoresursiem (AER) jeb tā dēvētais "OIK-2" likumprojekts.
Mēs uzskatām, ka šobrīd par to sāktajās publiskajās diskusijās būtu jāiesaista pēc iespējas plašāka sabiedrība, ievērojami sašaurinot šai sakarā apspriesto jautājumu loku un koncentrējoties uz vienu, mūsuprāt, pašu būtiskāko – līdz kādam līmenim jāsamazinās pašreizējam OIK slogam, lai vispār varētu būt pamatojums sākt domāt par jaunu subsīdiju ieviešanu?
Nenoliedzami – elektroenerģija Latvijā ir dārga
Šī ir viena no vispārzināmām patiesībām, par ko diezin vai vēl būtu nepieciešamība lauzt šķēpus. Augsto elektroenerģijas cenu ietekmi uz apstrādes rūpniecības konkurētspēju un sekas, ko tā izraisa, mēs esam vairākkārt skaidrojuši savos iepriekšējos rakstos. Varam tikai vēlreiz atgādināt, ka starptautiskai konkurencei pakļauti uzņēmumi var atļauties subsidēt cēlus, bet ar to darbību tieši nesaistītus mērķus tikai tādā gadījumā, ja izmaksas ir līdzīgas visu valstu ražotājiem. Šobrīd tā nav. Lai sasniegtu tādas svarīgas konkurējošās valsts kā Zviedrija līmeni, elektroenerģijas gala cenām industriālajiem patērētājiem vairākumā patēriņa grupu (pēc apjoma) Latvijā vajadzētu būt par 45–50% zemākām, nekā tās ir tagad. Līdzīgi rēķinot, starpība ar Igauniju ir 25–27%, ar Lietuvu 27–30%, bet ar Poliju 24–27%.
Elektroenerģijas dārdzības problēma nav tik acīmredzama, runājot par Latvijas mazajiem patērētājiem. Tipiskai Latvijas mājsaimniecībai ar 1000–2500 kilovatstundu gada patēriņu elektroenerģijas gala cena, ieskaitot visus nodokļus, statistiski ir zemāka nekā vairumā ES valstu.
Dati: Eurostat
Taču, ņemot vērā iedzīvotāju ienākumu līmeni, situācija nav tik vienkārša. Latvijā ir zemākas darbaspēka izmaksas, tāpēc arī elektrības sadales tarifiem objektīvi vajadzētu būt zemākiem, atspoguļojot elektrotīklu uzturēšanas un atjaunošanas izdevumus. Diemžēl tīklu izmaksas mums ir diezgan augstas, jo īpaši pēc pirktspējas paritātes rēķinot. Arī nodokļi un nodevas, no kurām lauvas tiesu veido OIK, elektrības cenu sadārdzina vairāk nekā vidējā Eiropas valstī.
Dati: Eurostat
Visbeidzot, ja parēķina, cik kilovatstundu iespējams nopirkt par mājsaimniecības vidējiem ienākumiem, uz Ziemeļvalstu vai "vidējā eiropieša" fona izskatāmies pavisam slikti. Protams, var jau teikt, ka ir tikai pašsaprotami, ja zemē ar zemāku darba ražīguma un tātad arī ienākumu līmeni vidusmēra iedzīvotājs var atļauties mazāk nekā bagātā valstī. Bet tieši tāpēc ir jādara viss, lai eksportspējīgās nozares stiprinātu un šo atšķirību mazinātu!
Viens no soļiem, kas šajā virzienā ir sperts un par ko noteikti vairs nebūtu jādiskutē, ir no nākamā gada paredzētā OIK maksājumu diferencēšana elektroenerģijas gala lietotājiem atkarībā no pieslēguma jaudas un patēriņa apmēra. Līdzīgi kā pašsaprotama ir nepieciešamība demogrāfiskās situācijas uzlabošanai atbalstīt daudzbērnu ģimenes.
Vai Latvijā trūkst elektroenerģijas jaudas?
Arī šim jautājumam patiesībā nevajadzētu būt aktuālam, ja vien "OIK-2" likumprojektā kā sasniedzamie mērķi netiktu norādīti elektroenerģijas importa samazināšana un enerģētiskās patstāvības nodrošināšana (lasiet – "drošība"), ieviešot jaunas, uz AER balstītas elektrības ražošanas jaudas vismaz 2 TWh apjomā. Ņemot vērā, ka to sasniegšanai paredzētās miljarda eiro investīcijas nāktos segt visai sabiedrībai, secīgi apskatīsim, cik šie mērķi ir pamatoti.
Par elektroenerģijas sistēmas drošumu (tai skaitā pasākumu kopumu, ko darīt, kad elektrības ir par daudz vai par maz) kopumā valstī atbild Pārvades sistēmas operators (PSO). Tā ikgadējā novērtējuma ziņojumā lasāms, ka 2016. gadā Latvija importējusi 1 033 471 MWh elektroenerģijas jeb aptuveni 14% no valsts kopējā patēriņa. Taču jāņem vērā, ka tas noticis nevis tāpēc, ka elektrību nevar šeit saražot, bet tāpēc, ka tas nav bijis izdevīgi. Pateicoties jaunu pārvades tīklu starpsavienojumu izveidei ar citām valstīm ("NordBalt", "LitPol"), mums ir bijusi iespēja ciešāk integrēties brīvajā Eiropas un Skandināvijas elektroenerģijas tirgū, pašas elektrības cenai rezultātā pakāpeniski sarūkot. Papildu subsīdiju radīšana importu automātiski nesamazinās. Tas var notikt tikai gadījumā, ja no AER ražotā elektrība ir konkurētspējīga. No ekonomiskās loģikas raugoties – jo mazāka OIK prēmija, jo lielāka būs ražotāju motivācija samazināt izmaksas, lai atrastu vietu tirgū. Tāpat kā būtu tikai loģiski, ja neatkarīgi no vietējo jaudu pieejamības mēs kā sabiedrība tiektos izvēlēties lētāko pieejamo risinājumu.
Skeptiski būtu jāraugās arī uz strauja elektrības patēriņa kāpuma prognozēm, ar ko likumprojekta autori daļēji pamato jaunu AER jaudu nepieciešamību. Saskaņā ar Elektroenerģijas likuma 23. pantu PSO var iniciēt konkursa organizēšanu par jaunu ražošana jaudu izveidi Latvijas teritorijā, ja valsts elektroapgādes drošumu apdraud ražošanas jaudu nepietiekamība Latvijā vai ārpus tās. Līdz šim nav informācijas, ka PSO plānotu to veikt. Gluži otrādi, pēc PSO prognozēm, 2027. gadā ražošanas jaudu iztrūkums virs 300 MW ticamākajā, konservatīvajā, scenārijā var rasties vien četras stundas aukstākajā gada dienā.
Pat pieņemot, ka šāda papildu jauda ir nepieciešama visās 2027. gada janvāra dienās, rodas jautājums, vai tiešām AER ir optimālākais risinājums, lai nosegtu šādu īslaicīgu jaudu iztrūkumu, un ko darīt ar no jauna plānoto AER elektrostaciju jaudu citā laikā. Subsidēto, dārgi saražoto elektrību pārdot starptautiskajā tirgū diez vai izdosies. Turpretī starpsavienojumos pieejamās jaudas rezerves ir pietiekami lielas, un līdz 2025. gadam Baltijas valstīs plānots īstenot virkni jaunu pārvades sistēmu starpsavienojumu stiprināšanas projektu, kas dos iespēju vēl vairāk izmantot priekšrocības, ko sniedz kopējais tirgus.
Savukārt, ja uzsvērta tiek enerģētiskās patstāvības nodrošināšana, tad jāsaka, ka šobrīd pašmāju elektrības ražošanas jaudas nekad netiek pilnībā noslogotas, ar to, pirmkārt, domājot Rīgas TEC-2, kur, pateicoties iepriekšējā subsīdiju periodā ieguldītajām investīcijām (ne viss, kas bijis saistīts ar OIK, ir krāsojams melnās krāsās), strāvas ražošanas izmaksas par MWh nebūt vairs nav mērāmas trīsciparu skaitļos. Jāatzīmē, ka TEC-2 potenciālā elektrības ražošanas jauda ir 881 MW. Vairākumam lasītāju tas droši vien ir diezgan abstrakts skaitlis, taču pielīdzināms Latvijas gada vidējai sistēmas slodzei, kas svārstās starp apmēram 500 un 1300 MW.
Nav arī nekāda pamata turpināt uzturēt pie dzīvības ļaunās "gāzes adatas" tēlu. Ja vēl pirms dažiem gadiem Krievijas kā vienīgā gāzes piegādātāja juridiski nostiprinātās monopoltiesības un alternatīvu piegādes ceļu neesamība tiešām raisīja drošības jautājumus, tad šobrīd gāzes tirgus ir liberalizēts, savukārt Klaipēdas ostā noenkurotais regazifikācijas terminālis "Independence" nepieciešamības gadījumā var segt lielāko daļu Baltijas valstu apgādes vajadzību.
Līdz ar to šobrīd papildu investīcijas elektrības ražošanā būtu laušanās atvērtās durvīs un piesauktie apgādes drošības riski ir ļoti diskutabli.
Jautājumi, par ko būtu jārunā
Ja atmetam enerģētisko neatkarību un elektroapgādes drošību, galvenais reālais pamatojums līdzšinējām dāsnajām subsīdijām ir bijis Latvijas starptautiskās saistības, savulaik brīvprātīgi apņemoties līdz 2020. gadam sasniegt 40% AER īpatsvaru valsts energobilancē. Var diskutēt, cik tas ir samērīgi, ja starp ES valstīm jau tobrīd bijām pirmajā trijniekā pēc AER īpatsvara, taču apņemšanās, protams, jāpilda. Tāpat mēs nevaram izbēgt no vēsturiskās OIK bagāžas, bet no pieļautajām kļūdām gan varam mācīties.
Ja Eiropas, tostarp Latvijas, kopējais mērķis bija un arī nākotnē ir ar izmaksu ziņā samērīgiem pasākumiem veicināt AER izmantošanu, veidojot pēc iespējas efektīvāku enerģētikas nozari, tad Latvijas izvēle galveno uzmanību veltīt tieši elektroenerģijas ražošanai ir bijis viens no dārgākajiem risinājumiem. Nākotnē jebkura jauna atbalsta mehānisma ieviešana būtu jāizvērtē kontekstā ar citiem, alternatīviem ceļiem, kā Latvijas sabiedrībai ekonomiski izdevīgākajā veidā sasniegt kopējos mērķus. Viens no veidiem ir pasaulē strauji elektrifikācijas virzienā ejošā transporta nozare. Otrs, Latvijas apstākļos visvieglāk īstenojamais, – siltumenerģijas ražošana un taupīšana, īpaši ņemot vērā, ka dzīvojamo māju siltināšanā ir pieejams ES atbalsts. Visbeidzot, enerģijas dārdzība piespiež patērētājus pieņemt arī individuālus, neviena neatbalstītus lēmumus energoefektivitātes palielināšanā un līdz ar to kopējo mērķu sasniegšanā. Piemēram, pilnīga pāreja uz LED apgaismojumu var par 10% samazināt valsts kopējo mājsaimniecību elektroenerģijas patēriņu.
Protams, tehnoloģijas attīstās un mēs redzam, ka pasaulē jau šobrīd ir iespējami saprātīgi risinājumi, kā AER izmantot arī elektrības ražošanā. Tāpēc, pirms Latvijā tiek plānotas jaunas, iespējams, subsidētas investīcijas, ir nepieciešams rūpīgs jau uzstādīto iekārtu izvērtējums. Pirmkārt, cik tās ir ilgtspējīgas un pašpietiekamas, tātad – vai pēc atbalsta saņemšanas perioda beigām spēs darboties un būt konkurētspējīgas brīvā tirgus apstākļos? Piemēram, bažas ir par biogāzes stacijām, kur kā enerģijas avots tiek izmantota ar lielām izmaksām videi ļoti nedraudzīgā veidā audzēta kukurūza. Ar šādām tehnoloģijām īstenotie AER projekti ir uztverami kā īstermiņa investīcijas, kas spēj būt rentablas tikai subsīdiju periodā, kalpo tikai kā peļņas avots to īstenotājiem un nevienu no AER izmantošanas sabiedriskajiem mērķiem nesasniedz. Drošību nevar uzlabot investīcijas, kas pasliktina gan Latvijas kā ražošanas vietas, gan Latvijas kā dzīvesvietas konkurētspēju.
Kad par to ir pamats sākt runāt
Noslēgumā mēs atgriežamies pie sākumā uzdotā vissvarīgākā jautājuma – līdz kādam līmenim būtu jāsamazinās pašreizējam OIK slogam, lai kaut kad nākotnē vispār varētu būt pamatojums sabiedrībā sākt diskusiju par jaunu subsīdiju ieviešanu? ES28 valstu kopējais atbalsts enerģijas sektoram OIK veidā ir 0,5% no EU28 budžeta. Latvijas patērētāji virs elektrības tirgus cenas 2016. gadā ir samaksājuši apmēram 250 miljonus eiro jeb 3% no valsts budžeta. Vai tiešām tas nozīmē, ka varam atļauties būt sešas reizes dāsnāki par citu ES valstu iedzīvotājiem?
Mēs uzskatām, ka šobrīd vispirms ir jātiek galā ar vēsturiski pieņemtajiem lēmumiem un to radītajām sekām, sagaidot, kad OIK reformas ietvaros piemaksas virs elektrības tirgus cenas sāks samazināties, dodot iespēju tautsaimniecībai atsperties un pamatotu diskusiju par jaunu subsīdiju nepieciešamību sākot tikai tad, kad OIK slogs Latvijā būs samērojams vismaz ar Lietuvas un Igaunijas līmeni. Aprēķini liecina, ka tas varētu notikt ne ātrāk kā 2028. gadā.