Foto: AFP/Scanpix
Latvijas pievienošanās eirozonai stratēģiski ir pareizs solis, var pat teikt, tas ir neizbēgams. Taču jautājums ir par pievienošanās brīdi - darīt to jau 2014.gadā, jeb kaut kad vēlāk? Tas ir atkarīgs no situācijas eirozonā un pašā Latvijā. Kā vērtējam šo situāciju?

Valdība un Latvijas Banka nedaudz pārspīlē par Latvijas iespējamiem ieguvumiem pievienošanās eirozonai rezultātā. Piemēram, atsaukšanās uz Igaunijas piemēru, ka, tai pievienojoties eirozonai, ticis paaugstināts starptautiskais kredītreitings nav īsti vietā, lai gan tas ir fakts. Īstenībā valstu kredītreitingi, kurus starptautiskās reitingu aģentūras, piemēram, Moody's, nosaka, gluži vienkārši nozīmē konkrētās valsts spēju pildīt tās finanšu saistības, vadoties no tādiem faktoriem kā ekonomiskā stabilitāte un izaugsme, valsts budžeta sabalansētība, samērīgi valsts un privātā sektora parādi un tml. Igaunija ilgāku laiku veiksmīgi pildījusi Māstrihtas un citus kritērijus. Tādēļ tai tika paaugstināti kredītreitingi un, rezultātā tā tika uzņemta arī eirozonā. Piemēram, tas ir tāpat, kā diez vai kāda komercbanka būtu paaugstinājusi vērtējumu par sava klienta spēju atmaksāt kredītu tikai tāpēc, ka tas iestājies prestižā cigāru klubā.

Savukārt, daudzi riski, saistīti ar pievienošanos eirozonai, tiek noklusēti. Tā pati Moody's oktobra beigās paziņoja, ka tās Eiropas obligāciju pazemināto reitingu skaits pēdējos mēnešos pieaug paātrinātā tempā. Savukārt, eirozonas bezdarba līmenis septembrī sasniedzis jaunu rekordu - 11,6%, bet iekšpolitiskā pretestība nepieciešamajām reformām tajās valstīs, kurās tās visvairāk vajadzīgas, pieaug. Tas nozīmē, ka eirozonas ekonomiskā situācija kopumā turpina pasliktināties. Neviens šiem procesiem nezina gala iznākumu. Šajā situācijā plānot un gatavoties pievienoties eirozonai ir tas pats, kas rāpties uz grimstoša kuģa, kad pats stāvi uz daudzmaz stabilas zemes. Ceram un ticam,, ka kuģis tomēr nenogrims, bet tad varbūt arī netraucēt tā glābšanas darbiem, jo ar savu pievienošanos mēs tāpat nevienam reāli nepalīdzēsim, vismazāk jau paši sev. Ja tas tomēr tiek darīts, jārēķinās nevis ar ieguvumiem, bet arī ar iespējamiem reāliem zaudējumiem valstij un iedzīvotājiem, tajā skaitā pienākumu piedalīties pieaugošos izdevumos bezrūpīgu valstu glābšanā, kuru vieglprātībā Latvija nekādi nav vainojama.

Esam paši bijuši nolaidīgi un par to esam dārgi samaksājuši un vēl ilgi turpināsim maksāt, tajā skaitā ar kaut ko daudz dārgāku par eiro, vai jebkuru citu vērtīgāko valūtu - savas valsts iedzīvotājiem. Tad kādēļ vēl maksāt par citiem?

Aicinu rūpīgi izvērtēt ne vien varbūtējos ieguvumus, bet arī godīgi, atklāti un objektīvi izsvērt iespējamos riskus. Pašreizējam plānam A blakus jānoliek arī plāns B. Tad redzēsim, kurš no tiem ir atbilstošāks reālajai situācijai un iespējamiem tās attīstības scenārijiem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!