Rezultātā praksē ekonomikā kopumā realizējas nevis glīts, regulārs cikls, bet gan ciklu mudžeklis, kurā ekonomikas attīstības pavērsieni mēdz būt negaidīti un neprognozējami, it īpaši īstermiņā. Tas atgādina zemestrīces. Tās mēdz būt īpaši viltīgas - pēc pazemes grūdiena, kad visi jau ir nomierinājušies, var sekot pēcgrūdienu virtene, kas izrādās pat postošāka, nekā primārais trieciens. Tāpat tas iespējams arī ekonomikā.
Vai tas iespējams šobrīd? Viss taču Latvijā sāk izskatīties "miermīlīgi" - lats noturēts, SVF kredītus sadevis, budžets it kā sakārtots, tik "astīte" vēl palikusi "nieka" pusmiljarda latu apjomā, eksports sāk pieaugt (nekas, ka vēl niecīgs). Populāra kļuvusi tēze, ka sliktākais ir garām, sākam iet augšup. Un visiem tik ļoti GRIBAS tam ticēt. Bet tuvumā var būt lamatas un ļoti bīstamas. Tās var būt gan pie mums, gan ārpus Latvijas.
Volstrītā - finanšu "zemestrīces" epicentrā no piecām lielākajām investīciju bankām pērn dažu mēnešu laikā palika tikai divas, bet pasaules finanšu un nefinanšu aktīvi reālajā izteiksmē, pēc ekspertu vērtējuma, sarukuši uz pusi. Tās ir tikai primārā "grūdiena" sekas.
Vai ir pamats bažīties, ka var sekot pēcgrūdieni? Ir. Turklāt ļoti nopietns. Pasaulē vairs nav tādas naudas, kas nepieciešama, lai varētu apkalpot globālos parādus, kas uzkrājušies apmēram 50-70 iepriekšējo gadu laikā un turpina pieaugt. Šī finanšu krīze problēmu neatrisināja, drīzāk otrādi - tā saasinājās. Tā ir arī Latvijas problēma. Tā var izrādīties daudz skarbāka, ja turpināsim "žūžot", ka visas krīzes ķibeles ir garām un uzplaukums nāks pats par sevi.
Pašreizējā Latvijas situācijā būtu jāsākas straujai ekonomiskajai izaugsmei vidējā un ilgtermiņā, t.i., ne zemāk kā 5-7% IKP pieaugumam gadā, balstītam uz adekvātu darba produktivitātes pieaugumu, bet mērenu darba algas pieauguma tempu, lai biznesa sektorā un publiskajā sfērā veidotos ieņēmumi, pietiekami gan parādu atmaksai, gan sociālajai sistēmai mūsu novecojošajai sabiedrībai. Šie ieņēmumi nepieciešami arī tautsaimniecības modernizācijai. Taču šobrīd nav redzams šāda uzplaukumu dzinējspēks, kāds bija banku ekspansija. Tas nozīmē, ka netiekot ātri galā ar minēto finansiālās "bedres" un parādu problēmu, nākamā pēcgrūdiena risks strauji pieaug. Vai ir iespējams no tā izvairīties, vai vismaz mīkstināt? Te nu nonākam pie agrākajiem "mīkstās nosēšanās" meklējumiem, no kuriem, mums nekas prātīgs nesanāca.
Manuprāt, turpmāk Latvijas ekonomiskajai politikai vajadzētu balstīties uz būtisku esošo iekšējo un ārējo situāciju veidojošo faktoru pārvērtēšanu. Minēšu tikai dažus galvenos.
1. Latvijai, pretēji oficiālajam viedoklim, nevajag steigties ar pievienošanos eirozonai. Tieši eirozona var izrādīties lamatas, jo tās problēmas šķiet daudz nopietnākas, nekā tiek atzīts. Daži globāli finanšu spekulanti nemaz neslēpj mērķi "uzvārīties" uz iespējamo eiro kritienu - kopš šī gada sākuma eiro vērtība jau sarukusi par 10% pret ASV dolāru. Nevar izslēgt tālākus tā "klupienus" ja pietiekami ātri netiks panākta ekonomiskā, sociālā un iekšpolitiskā stabilitāte virknē valstu. Tad lats, veicot saprātīgu monetāro politiku (neizslēdzot devalvāciju), mums varētu būt viena no svarīgākajām "mīkstās piezemēšanās" svirām.
2. Ir nobriedusi valsts pārvaldes sistēmas radikāla reforma, kas nav saistāma tikai ar ierēdņu un publisko institūciju skaita samazināšanu. Svārstīga, nedroša pasaules ekonomika (ar "pēcgrūdieniem") var ilgt nākamos 10-15 gadus vai pat ilgāk. Tādēļ valsts pārvaldi nepieciešams decentralizēt vairuma saimniecisko funkciju kontekstā, tās deleģējot pašvaldībām. Kļūst aktuāls jautājums par spēcīgu otrā līmeņa vēlētu pašvaldību (Latvijā 4-5 apriņķi, apgabali) veidošanu, pārskatot arī nacionālā ienākuma pārdales mehānismus (nodokļus). Savukārt centrālajai politiskajai varai - Saeimai, Valsts prezidentam, Ministru kabinetam, atbrīvojoties no ikdienas saimnieciskajām rūpēm, jāuzņemas aktīvāka stratēģiskā loma starptautiskajā jomā un enerģiskāk jāaizstāv Latvijas nacionālās intereses. Spēja šo stratēģiju izstrādāt un īstenot praksē ir ļoti būtisks nācijas veiksmīgas tālākās attīstības (negibas teikt, izdzīvošanas) faktors.
3. "Treknajos" gados uzblīdušais aktīvu burbulis nav pazudis. Tas parādu, nenokārtotu saistību, iesaldētu līdzekļu veidā, kā akmens kaklā turpina vilkt ģimenes, uzņēmumus, pašvaldības, visu valsti dziļāk atvarā un ir katalizators neizbēgamam ekonomikas "pēcgrūdienam", ja netiks pietiekami ātri likvidēts vai vismaz būtiski samazināts. To nevar izdarīt tāpat vien - atlaižot parādus. Un uz valsts atbalstu kredītu ņēmējiem (būsim reālisti) nav ko cerēt. Ir vēlreiz jāķeras pie maksātnespējas un bankrota likuma, iestrādājot mehānismus, kas ļautu kontrolējamas procedūras veidā vairs neeksistējošo aktīvu vērtību sanēt. Nepieciešams reorganizēt esošo neefektīvo maksātnespējas administrēšanas sistēmu. Ja tas netiks izdarīts ātri un mērķtiecīgi, to paveiks nākamais krīzes vilnis ar lielākām masveida maksātnespējas un bankrotu postošām sekām un finanšu sistēmas sabrukumu.
4. Banku sektoram arī nenāktu par ļaunu padomāt par iespējamām šāda scenārija sekām. Vai nebūtu drošāk atsākt aktīvāku kreditēšanas politiku, kas būtu drošākais "mīkstās piezemēšanās" līdzeklis?
Ar visu augstāk aprakstīto negribēju sabiezināt krāsas un radīt cilvēkos satraukumu vai paniku. Tieši otrādi, aicinu uz aukstasinīgu, izsvērtu, tālejošu un enerģisku rīcību, kas balstītos uz perspektīvu, profesionālu sociāli ekonomisko analīzi, prognozēm, darbības plānošanu un šo plānu praktisku realizēšanu, lai veiksmīgi pārvarētu grūtības.