Vadims Jerošenko: Latvijas Televīzija – 'sanatorija' par dārgu naudu  (43)

Šajās diskusijās pietrūkst skaitļu, kā arī sasniegto mērķu izvērtējuma un skatījuma ilgtermiņā. Es aicinu diskusijā ienest vairāk skaitļu un piedāvāju dažus acīmredzamus secinājumus, ko ikviens var izdarīt, kaut vai pāršķirstot Latvijas Televīzijas (LTV) pēdējos trīs gada pārskatus.

Centrālais secinājums – karalis tomēr ir diezgan pliks... Neņemos uzreiz atbildēt, kurš ir vairāk vainīgs vai atbildīgs – LTV vadība vai NEPLP kā kapitāla daļu turētāja vai finanšu ministre, kuras uzdevums ir raudzīties uz maksimāli efektīvu budžeta līdzekļu tērēšanu, vai arī Valsts kontrole, kura mēģinājusi publiski norādīt uz vairākām nepilnībām sabiedrisko mediju darbībā. Tomēr kā finanšu eksperts vēlos norādīt uz valsts budžeta līdzekļu tērēšanas neefektivitāti, kas pat valsts uzņēmumam ir pārāk augsta. Ko es ar to domāju?

Iepazīstoties ar LTV gada pārskatiem par pēdējiem trim gadiem (2013-2015), galvenais novērojums ir tāds, ka uzņēmumam acīmredzami trūkst ilgtermiņa stratēģijas. Tas, protams, neattiecas tikai uz Latvijas Televīziju, bet lielāko daļu valstij vai pašvaldībām piederošu uzņēmumu. Latvijas Televīzija dzīvo no gada uz gadu, gaidot, kāds sabiedriskais pasūtījums, kāds budžets tiks apstiprināts. Tas neļauj plānot darbības ilgtermiņā un normāli attīstīties. Līdz ar to pašreizējais finansēšanas modelis, kad daļu finansējuma uzņēmums saņem kā ikgadēju valsts dotāciju (kas katru gadu tiek apstiprināta no jauna), bet otru daļu – kopā ar komercmedijiem, cīnoties par ierobežotajiem līdzekļiem, konkurējot reklāmas tirgū, ir acīmredzami neadekvāts un nav nodokļu maksātāju interesēs.

Cik efektīvi pie pašreizējā finansēšanas modeļa tad tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda?

Minēsim atsevišķus piemērus. 2015.gada pārskatā vērojams būtisks ražošanas izmaksu pieaugums, kas jāskata kontekstā ar personāla izmaksu kāpumu, vērtējot vidējo bruto algu. Saskaņā ar aprēķiniem sanāk, ka vidējā bruto alga Latvijas Televīzijā 2015.gadā bija 1375 EUR un tieši tikpat bija 2014.gadā.

Rodas jautājums, kāpēc vidējā bruto alga tik lielā uzņēmumā (489 darbinieki) ir tik ļoti virs vidējā bruto algas līmeņa valstī (765 EUR 2014.gadā un 818 EUR 2015.gadā). Izskatās, ka LTV strādā bez komercstruktūrai raksturīga ''iespringuma'', bez reālas motivācijas pelnīt, līdz ar to, tā ir kā laba sanatorija par valsts naudu lielam skaitam darbinieku. Protams, es nekādā veidā neapšaubu šo darbinieku profesionalitāti un žurnālistikas prasmes. Šeit runa ir tikai un vienīgi par to, kāda mērķa vārdā līdzekļi tiek ieguldīti un kāda tam ir atdeve, jo īpaši, ja ir runa par valsts budžeta līdzekļu tēriņiem.

Izpētes vērts ir arī veikto ieguldījumu salīdzinājums ar skatītāju auditorijas pieaugumu. 2014.gadā par 2,9 miljoniem eiro jeb 20% tika palielināti ieguldījumi saturā, kā arī par 18% pieauga pārdošanas izmaksas (mārketings), bet auditorijas skatīšanās daļa auditorijā 4+ 2014.gadā ir pieaugusi tikai par 3% (pēc valdes ziņojuma atspoguļo LTV ieguldījumu oriģinālsatura ražošanā un sabiedrības raidījumu kvalitātes un daudzveidības nostiprināšanā). Rodas liels jautājums par šo papildu 2,9 miljonu eiro efektivitāti, ja 20% pieaugums izmaksās devis tikai 3% pieaugumu reitingos. Arī šis ir uzskatāms piemērs skaidru sasniedzamo mērķu un stratēģijas trūkumam. Protams, ikviens iegūts skatītāja acu pāris ir svarīgs, taču nepamet sajūta, ka ''par visu maksāju es dārgi''. Jājautā, cik maksās reitingu turpmāka palielināšana?

Latvijas Televīzijas darbības efektivitāti var apskatīt vēl vienā griezumā – pēc tās auditorijas struktūras. Saskaņā ar jaunākajiem TNS datiem, sabiedriskā TV 65% nelatviešu nesasniedz vispār (bet jauniešus – vispār nemaz), bet 77% LTV auditorijas ir vecumā virs 55 gadiem. Pieaugošs skatītāju skaits ir tikai vecumā pēc 55 gadiem, kas nozīmē, ka LTV skatītājs dramatiski noveco. Tātad LTV auditoriju nevar uzskatīt par kvalitatīvu, un tā ir strauji novecojoša. Tas nozīmē, ka gados jaunākie skatītāji konsekventi pārceļas uz citiem TV kanāliem, tostarp krievu kanāliem. Jūlijā skatītāko kanālu līderpozīcijās izvirzījušies TV kanāli PBK un NTV Mir Baltic. Līdz ar to ir grūti uzskatīt, ka reitingu kvalitāte ceļas, drīzāk otrādi – tā krītas.

Šie ir tikai daži, taču pietiekami skaidri situāciju raksturojoši argumenti tam, ka pašreizējais Latvijas Televīzijas darbības modelis nenodrošina efektīvu saimniekošanu un mērķu sasniegšanu ilgtermiņā. Izņemot situāciju, ja NEPLP kā kapitāldaļu turētājs (ar deputātu un MK piekrišanu) definējis mērķi – iekarot tikai pensionāru auditoriju, ignorējot nelatviešus, kā arī jauniešus un vidēja vecuma skatītājus. Kam tas ir izdevīgi? No finanšu un līdzekļu tērēšanas viedokļa raugoties, šādu ''leiputriju'' var atļauties vienīgi valsts dotēti uzņēmumi. Privātie to nevarētu pieļaut, jo bankrotētu. Šis ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc valstij ir jāmaina vadošā sabiedriskā medija – Latvijas Televīzijas - saimniekošanas modelis. Pašreizējais modelis labus rezultātus diemžēl nav nesis – sabiedriskais medijs ir kļuvis par ļoti ierobežotas skatītāju auditorijas (galvenokārt vecāka gadagājuma cilvēku) mediju, līdz ar to ir grūti saukt par sabiedrisko mediju. Ja nav ilgtermiņa mērķu, nav arī rezultātu. Un atbildība par to vispirmām kārtām ir jāuzņemas politiķiem, kuriem šobrīd ir iespēja uzlabot situāciju Latvijas mediju politikas, tostarp sabiedriskās televīzijas nākotnes jomā.

Es nešaubos, ka situāciju ir iespējams labot. Atzīstot, ka ir daudz neizdarītā, sagatavojot darbības stratēģiju turpmākajiem 3-5 gadiem ar skaidriem atskaites punktiem (gan finanšu, gan nefinanšu) un pieprasot atbildību no ikviena uzņēmumā strādājošā tā, it kā viņš strādātu komercstruktūrā, tas jau būtu labs sākums. Sākums tādai LTV, kādu mēs visi to vēlamies redzēt un skatīties.