Interesanti atcerēties, ka pret Padomju Krieviju ekonomiskās sankcijas tika ieteiktas praktiski uzreiz pēc boļševiku apvērsuma 1917. gadā. Pirmajā pasaules karā Krievija piedalījās Antantes valstu blokā, savienībā ar Lielbritāniju un Franciju. Taču boļševiki šo bloku nodeva, noslēdzot Brestas mieru ar Vāciju. Turklāt viņi nacionalizēja uzņēmumus, kas piederēja britu un franču uzņēmējiem, un atteicās maksāt kādreizējās Krievijas impērijas parādus. Tāda politika noveda praktiski pie pilnīgas Rietumeiropas un PSRS tirdzniecības attiecību pārtraukšanas, kas tika atjaunotas vien pagājušā gadsimta 30. gados.
Pēc padomju karaspēka ielaušanās Somijā 1939. gada novembrī ASV prezidenta Franklina Rūzvelta administrācija tāpat pasludināja embargo tirdzniecībai ar Krieviju, kas turpinājās līdz 1941. gadam. Turklāt PSRS 1939. gadā tika izslēgta no Nāciju Līgas (Apvienoto Nāciju Organizācijas priekšteces).
1974. gadā, pēc kongresmeņu Henrija Džeksona un Čārlza Venika iniciatīvas, amerikāņu Tirdzniecības likumā tika ieviests labojums, kas ierobežoja tirdzniecību ar valstīm, kuras ierobežoja savu pilsoņu tiesības emigrēt, kā arī pārkāpa citas cilvēktiesības. Šis labojums būtiski nobremzēja padomju tehnoloģisko attīstību, bet 1980. gadā, pēc padomju karaspēka ievešanas Afganistānā, Kongress noteica pilnīgu embargo informācijas tehnoloģiju piegādei PSRS. Beigās tas arī bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ PSRS piedzīvoja vēsturisko zaudējumu Aukstajā karā.
Sankciju politikas atjaunošana postpadomju gados bija saistīta ar "Magņitska lietu". Sergejs Maģņitskis – neatkarīgais finanšu analītiķis, kurš izmeklēja korupciju Krievijas varas ešelonos, savas darbības dēļ tika arestēts un 2009. gadā cietumā mira. Viņa nāve izsauca plašu starptautisko rezonansi. ASV un Lielbritānijā tika apstiprināts "Magņitska saraksts", kas noteica personiskas sankcijas pret krievu ierēdņiem, galvenokārt, no spēka struktūrām.
Taču ekonomiskās sankcijas pret Krieviju, ko no 2014. gada marta sāka īstenot ASV, Eiropas Savienība, Kanāda, Japāna, Austrālija un dažas citas valstis, izskatās daudz vērienīgākas. To iemesls bija Krimas aneksija un tai sekojošais karš Ukrainas Austrumu reģionos, kurā aktīvi piedalās krievu karavīri un instruktori. Tas, neapšaubāmi, bija Budapeštas memoranda un citu starptautisko līgumu pārkāpums, kuros Krievija bija apņēmusies ievērot Ukrainas teritoriālo vienotību.
Iespējams, Kremļa vadība negaidīja tik spēcīgu attīstīto valstu kopīgo reakciju. Uz krievu armijas ievešanu Gruzijā 2008. gadā Rietumi reaģēja vien izsakot "bažas", taču nekādas sankcijas netika noteiktas. Tāpēc Kremlis nolēma, ka Krimas aneksija tiks norakstīta tikpat viegli.
Taču mūsdienu valstis jau vairs nevēlējās samierināties ar šādu politiku. Teritoriālās aneksijas gadījumi, kad viena valsts piesavinās citas valsts teritoriju, Eiropā nebija notikuši kopš Otrā pasaules kara, un šādu precedentu mūsdienās radīt neviens nevēlējās. Jau 2014. gada 17. martā ASV un ES ieviesa sankcijas pret virkni Krimas un Krievijas politiķu, kuri bija saistīti ar notikušo aneksiju. Beigās sankciju saraksts tika paplašināts, iekļaujot tajā Putinam pietuvinātus uzņēmējus. Daudziem no viņiem tika aizliegta izbraukšana uz Rietumvalstīm un bloķēti viņu konti bankās.
Pret pašu Putinu nekādas sankcijas netika noteiktas. Taču Krieviju faktiski izslēdza no "lielā astoņnieka" – neformālā lielvalstu līderu klubiņa, kurā Krievija tika uzņemta 1998. gadā. Kopš 2014. gada šis klubs ir atgriezies pie "lielā septītnieka" formāta, kurp Krievijas prezidentu vairs neaicina.
Ekonomiskās sankcijas arī sāka ievest jau 2014. gada martā, taču tās tika īpaši paplašinātas, kad saasinājās situācija Donbasā. ASV 28. martā aizliedza pārdot Krievijai jebkādu militāro un dubultā pielietojuma produkciju, kas "varētu stiprināt Krievijas militāro potenciālu".
2014. gada jūlijā pret Krievijas aizsardzības uzņēmumiem tika ieviestas "bloķējošās sankcijas", kas paredzēja pilnīgu kontaktu pārtraukšanu no ASV puses un aktīvu iesaldēšanu amerikāņu bankās. Ieviests eksportam Krievijas naftas projektiem paredzēto preču licencēšanas režīms, kas bija saistīti ar dziļūdens degvielas ieguvi, naftas ieguvi šelfos un Arktikā. Daudzām Krievijas bankām pieļaujamais kreditēšanas ilgums tika samazināts līdz 30 dienām.
1. augustā, pēc pasažieru lidmašīnas katastrofas pie Doņeckas, ko notrieca "Doņeckas Tautas republika", stājās spēkā ES noteiktās sektorālās sankcijas. Tās ietver embargo ieroču, "dubultā pielietojuma preču un tehnoloģiju" piegādēm Krievijai, kā arī embargo naftas pārstrādes rūpniecībai paredzēto inovatīvo tehnoloģiju piegādēm.
Eiropas sankcijas attiecībā uz Krimu paredz investīciju un tirgošanās aizliegumu, aizliegumu iegādāties nekustamo īpašumu, būvēt infrastruktūru un sniegt tūrisma pakalpojumus. Turklāt ieviesti ierobežojumi Eiropas preču un enerģētiskā sektora tehnoloģiju, transporta un telekomunikāciju eksportam uz Krimu, kā arī ogļūdeņraža un minerālu ieguvei un izpētei. Kruīza kuģiem, kas pieder Eiropas kompānijām vai arī kuģo zem Eiropas Savienības karoga, aizliegts iebraukt Krimas ostās. Eiropas aeronavigācijas drošības organizācija aizliegusi ES valstu aviokompānijām lidot uz Krimu. Krimas iedzīvotājiem, kas saņēmuši Krievijas pases, netiek izsniegtas Šengenas vīzas.
Daudzas Eiropas organizācijas arī pievienojušās sankcijām. Eiropas brīvās tirdzniecības asociācija apturējusi pārrunas par brīvās tirdzniecības zonu ar Krievijas, Kazahstānas un Baltkrievijas Muitas savienību. Eiropas Padome liegusi Krievijas delegācijai balsstiesības un aizliegusi tās pārstāvjiem ieņemt vadošus amatus Eiropas Padomes Parlamenta asamblejā. Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka iesaldējusi lēmumu pieņemšanu par jauniem projektiem Krievijā.
Eiropas Savienības valstis arī pārtraukušas vai krasi samazinājušas sadarbību ar Krieviju, īpaši militārajā un tehnoloģiju jomā, taču bieži arī informācijas un kultūras sfērās. Kopējais apturēto projektu skaits mērāms tūkstošos.
Sankciju dēļ kapitāla aizplūšana no Krievijas tikai 2014. gadā veidoja astronomisku summu – 110 miljardus dolāru. Bez rubļa kursa krituma un problēmām banku sfērā, tika pārtrauktas investīcijas daudzās mūsdienīgās industrijās. Faktiski tādā veidā pati Krievija "izslēdz" sevi no mūsdienīguma.
Taču, tā vietā, lai pārtrauktu agresīvo politiku, Kremļa vadība pati paziņoja attīstītajām valstīm par savu "kontrsankciju" ieviešanu. Krievijā tika aizliegts no ES valstīm ievest lauksaimniecības produkciju, kuras vērtība gadā tika lēsta 9 miljardu dolāru apmērā. Tas, protams, deva triecienu Eiropas ražotājiem un tirgotājiem, piemēram, somu tirgotājs "Prisma" apturēja savu paplašināšanos Krievijā. Šo veikalu tīklu bija iecienījuši Pēterburgas iedzīvotāji, jo tur tirgoja svaigus piena produktus no Somijas. Taču visa šī produkcija (tāpat kā Baltijas valstu produkcija) tagad Krievijā ir aizliegta.
Pēc Vācijas ekonomisko pētījumu institūta "DIW Berlin" ekspertu aplēsēm, Rietumu sankciju ieviešanas dēļ Krievijas IKP no 2014. līdz 2015.gadam samazinājās par 4%, lai gan sākotnēji valdība plānoja tā pieaugumu par 7%. Šī starpība 11% apmērā starp iecerēto un reālo Krievijas ekonomikas stāvokli veido apmēram 4 triljonus rubļu (70 miljardus dolāru). Turklāt, kā atzīmē eksperti, Krievijas "kontrsankciju" ieviešana uz Eiropu izrādījās "niecīgi maza", bet ekonomiskās izaugsmes tempi ES vien nebūtiski samazinājās.
Uzskatāmu piemēru piedāvājis Aleksandrs Kudrins – "1% Krievijas IKP – tas ir apmēram 700 miljardi rubļu, tas ir tik, cik valdība ieguldīja Soču olimpiādē". Tādā veidā, ja aplūkojam starpību starp prognozēto Krievijas ekonomikas izaugsmi un tās reālo kritumu sankciju rezultātā, agresija Ukrainā Krievijai izmaksājusi 10 olimpiādes!
Kolosālus zaudējumus sankciju rezultātā cieta Krievijas enerģētikas gigants "Gazprom", kura kapitalizācija 2015. gadā samazinājās vairāk nekā divas reizes. Bez tam, tagad tam nav nepieciešamo Rietumu tehnoloģiju jaunu atradņu izstrādei. Arī "Kerčas tilta" uz Krimu izbūve, par ko skaļi ziņo Krievijas propaganda, Rietumu sankciju politikas dēļ ir pakļauta riskam. Kā vēsta BBC, Eiropas un Amerikas kompānijas atsakās apdrošināt šī tilta celtniecības riskus, nemaz nerunājot par aizliegumu piegādāt tehnoloģijas un aprīkojumu.
Kas attiecas uz Krievijas valdības "kontrsankcijām", tad tās izrādījās ne tik daudz vērstas pret Rietumiem, cik pret pašiem Krievijas pilsoņiem, kuriem tika liegta iespēja iegādāties kvalitatīvus produktus.
Ikdienišķi kļuva pat kliedzošie "sankciju" produkcijas iznīcināšanas gadījumi ar buldozeriem. Ar to arī tiek pavērts ceļš uz atgriešanos pie tukšiem padomju laiku veikalu plauktiem.
Un tieši tāpat kā PSRS, propaganda visās pasaules bēdās vaino ASV. Oficiālie Krievijas mediji apgalvo, ka uz sankciju politiku it kā esot uzstājis Obama, un mudinājis eiropiešus to ieviest, lai gan paši ES pārstāvji paziņojuši, ka šo lēmumu pieņēmuši patstāvīgi.
Agresīvā Krievijas politika Eiropā ir bīstama vispirms pašiem eiropiešiem – tāpēc viņi deva priekšroku politiskai Krievijas apturēšanai, nevis labumiem, ko gūtu no tirdzniecības ar to. ASV un ES reizēm rodas dažas domstarpības sankciju jautājumā, kas saistītas ar to, ka ES ir daudzu valstu savienība, kurā katrai ir savas intereses. Taču ES Padome 1. jūlijā pieņēma solidāru lēmumu par sankciju turpināšanu pret Krieviju līdz 2017. gada 31. janvārim. ASV vēl martā uz gadu pagarināja savas iepriekš Krievijai noteiktās sankcijas.
2016. gada aprīlī ASV valsts sekretāra palīdze Viktorija Nulenda vizītes laikā Krievijā paziņoja, ka pilnībā sankcijas netiks atceltas līdz brīdim, kamēr Krievija neatdos Ukrainai Krimu. Tomēr pašas bargākās sankcijas, kas skar veselus ekonomikas sektorus, tika noteiktas nevis pēc Krimas aneksijas, bet pēc militārās darbības sākšanas Ukrainas austrumos. Šo sankciju atcelšana gan no ASV, gan ES puses tiek cieši saistīta ar to, vai Krievija pildīs Minskas vienošanos.
Taču šīs vienošanās acīmredzot jau ir nonākušas vēsturiskā strupceļā. Šo situāciju precīzi un uzskatāmi ir izanalizējis publicists Pāvels Kazarins:
"Minskas vienošanās pašas par sevi nevar atnest mieru. Tās tika radītas nevis ilgstošam mieram, bet gan pamieram, tajās nav ietverti precīzi punktu izpildes termiņi un atbildība par to neizpildi. Turklāt no šo vienošanos izpildes secības vistiešākajā veidā ir atkarīgs, kurš konkrēti iznāks no kara kā uzvarētājs.
Maskava uzstāj uz to, ka vispirms Kijevai jāpaziņo par amnestiju kaujiniekiem, pēc tam – jāsarīko vēlēšanas okupētajās teritorijās (kurās varēs piedalīties amnestētie kaujinieki), un tikai pēc tam Kremlis būs gatavs apspriest kontroles nodošanu pār Krievijas – Ukrainas robežas daļu. Pēc būtības, tas nozīmē pilnīgu prokrievisko kaujinieku legalizāciju, un tieši viņi šajā gadījumā būs tie, kuri kontrolēs abu valstu robežu.....
Savukārt Kijeva uzskata, ka Minskas vienošanās jāpilda citā secībā. Vispirms – kontroles nodošana pār robežu Ukrainas armijai, kas padarīs neiespējamu kaujinieku apgādi ar munīciju un ieročiem, bet tikai pēc tam – vēlēšanas Donbasā (turklāt pēc Ukrainas likumiem un piedaloties Ukrainas politiskajām partijām).
Šajā situācijā nekāds kompromiss nav iespējams."
Diskusijas par to, kādā kārtībā pildāmas Minskas vienošanās, var turpināties ilgi, taču tas nozīmēs arī sankciju režīma turpināšanos. Maskava nevēlas un arī nespēj īstenot šīs vienošanās atbilstoši tai loģikai, kādu redz pasaules līderi, sākot ar savu karavīru un bruņojuma izvešanu. Tāpēc, ka tas nozīmētu atzīt Krievijas imperiālistiskās politikas izgāšanos un Putina reitingu neizbēgamu kritumu.
Bet viņš, kā jau sen atzīmējusi Angela Merkele, dzīvo "citā realitātē". Tādā realitātē, kurā visa postpadomju telpa tāpat kā iepriekš tiek uztverta kā neapstrīdama "Kremļa ietekmes" zona. Bet tās valstis, kas vēlas saglabāt no Putina savu politisko neatkarību, tiek uztvertas kā "Rietumu aģenti", un tām nav nekādu garantiju, ka tās būs pasargātas no "krievu atbrīvotāju" atnākšanas.
Lai gan, ar Rietumiem tiešā veidā Putins diez vai grasās karot – taču daudzās savās uzstāšanās reizēs viņš piedāvā tiem jaunu ģeopolitisku "pasaules sadalīšanu", apmēram tādu, kāda tā bija līdz Berlīnes mūra krišanai. Lai gan pasaule kopš tā laika jau ir kardināli mainījusies. Taču vai ir iespējams ar ekonomiskām sankcijām mainīt cilvēka pasaules uzskatu, kurš pats vēlas dzīvot pagātnē? Tas nav vienkāršs jautājums...