Premjers Andris Bēziņš paudis, kā citē aģentūra BNS, aicinājumu: "svešās armijās karojošos atturēties no plašām manifestācijām un ielu gājieniem". Tomēr valdības locekļiem esot tiesības katram pašam lemt, vai piedalīties atceres pasākumos. Arī šogad tāpat kā pērn Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem nebūs īpaša rīkojuma, kas liegtu karavīriem dalību atceres pasākumos. Pats aizsardzības ministrs, tāpat kā Valsts prezidente tikai pēcpusdienā atgriežas no valsts vizītes Lietuvā.
Kamēr politiķi aicina uz vienu vai citu rīcību leģionārus, pašiem viņiem varētu atgādināt aicinājumus, kas tika izteikti pirms nepilna gada leģionam veltītajā konferencē. Ziņu arhīvi vēsta, ka arī šai pasākumā ievērību guvis atkal mācītājs - Guntis Kalme, kurš, izpelnoties leģionāru atbalstu, aicinājis valsts vadību un valdību turpmāk “būt atbildīgai” un norādījis, ka Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienā 8.maijā valsts amatpersonas apmeklēja gan krievu, gan vācu, gan ebreju kapus, taču Lestenē leģionāru atdusas vietā nebija neviena. “Politiķiem pašlaik ir bailes no ārienes, nevis kauns no iekšienes,” teicis mācītājs.
Tiesa gan, jāatzīst, ka politiķi nav ņēmuši vērā arī cita rakstura aicinājumus. Pirms gada Latvijas Ārpolitikas institūta vadītājs Atis Lejiņš pauda uzskatu, ka leģionāri, ejot gājienā pa Rīgas centru, nodara milzīgu kaitējumu Latvijai, tās tēlam ārzemēs un arī jaunajai paaudzei, tādēļ viņiem nevajadzētu nākotnē ļaut "šādā veidā atzīmēt" 16.martu.
Tomēr, lai arī nekas nav aizliegts, šķiet, ka ne jaunajai, ne kādai citai paaudzei Latvijā un ārpus tās līdz galam Latvijas valsts vadītāju nostāja par šo tēmu tomēr vēl nav skaidra. Vai arī ir oficiālā, distancētā nostāja, jo citādi “rietumi mūs nesapratīs”, bet tikmēr kādā radu un draugu saietā varbūt tiek dūšīgi uzdziedāts "mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos", ar pavisam citām domām galvā. Var jau būt, ka tā ir pareizāk.