Mēs dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā, kurā katram ir tiesības uz savu viedokli un tā miermīlīgu paušanu tiesiskā veidā, tāpēc pārējai sabiedrībai nav ne tiesiska, ne morāla pamata uz to reaģēt agresīvi vai nicinoši. Vienmēr jāatceras, ka katrai viedokļa izpausmei, ko gribas uztvert tiešā veidā, mēdz būt arī netieši zemteksti, un agresīva attieksme no latviešu kā vienīgās valsts valodas aizstāvju puses var būt patiesais iemesls, kāpēc parakstu vākšanā pēc aktīvistu uzstājīgiem aicinājumiem piedalījušies arī latviešu nacionālajai valstij lojāli cittautieši, kuriem pret latviešu kā vienīgo valsts valodu personīgu pretenziju nav bijis, bet kuriem nešķirojot trāpījusi citas sabiedrības daļas un diemžēl arī politiķu aizvainojoša attieksme. Pat paši parakstu vākšanas iniciatori uzsver, ka viņu mērķis nav krievu valodas atzīšana par valsts valodu, bet gan: "iekarot latviešu simpātijas". Diemžēl pagaidām tās rezultātā agresīvas latviešu politiķu attieksmes precedenti nav gājuši mazumā, bet gan gluži otrādi: pat uz dalību gaidāmajā referendumā daudzi netieši aicina kā uz iespēju nevis pašsaprotami aizstāvēt savas valodas unikalitāti niecīgā pasaules stūrītī, bet gan aizvainotajam latvietim ierādīt pienācīgo vietu citādi domājošajiem.
Kaut arī Latvijā objektīvi ir daudz divkopienu valsts pazīmju, šīm kopienām nav jābūt konfrontācijā: tās var arī mierīgi līdzāspastāvēt. Valsts valoda pati par sevi nav pamats konfrontācijai starp latviski un krieviski runājošo sabiedrības daļu. Toties agresīva vienas vai otras pozīcijas aizstāvēšana pēc uzbrukuma principa nenovēršami izraisa pretreakciju. Gaidāmais referendums ir jauna iespēja sabiedrībai sašķelties, turklāt psiholoģiski padarot par agresīvo pusi tos, kuri noraidoši balsos "pret" otru valsts valodu, nevis tos, kuri atbalstoši balsos tikai "par" savējo, tiešā veidā tātad pat nevēršoties "pret" latviešu valodu.
Ir skaidrs, ka ar otras valsts valodas gribētāju balsīm vien nepietiks, lai referendums būtu uzskatāms par notikušu. Ja sabiedrības vairākums, kas atbalsta status quo valodu jautājumā, referendumā nepiedalīsies, tas savu panāks. Savukārt gadījumā, ja latviešu valodas atbalstītāji sašķelsies, pastāv neparedzēta un pat pašu referenduma iniciatoru neplānota rezultāta risks.
No autoritātēm publiskā telpā šobrīd izskan gan miermīlīgi konsolidējoši aicinājumi referendumā nepiedalīties (Valsts Prezidents u.c.), gan nevajadzīgi šķeļoši balsot "pret" (politiķi, baznīcu vadītāji u.c.). Latviskas Latvijas aizstāvji kā vienmēr nav vienoti, kas arī ir viens no galvenajiem mūsu neveiksmju cēloņiem. Un kā vienmēr sliecas būt nevis "par" latviešiem, bet "pret" citādi domājošajiem – kas ir otrs galvenais mūsu neveiksmju cēlonis.
Aicinu visus latviešu kā vienīgās valsts valodas atbalstītājus apvienoties miermīlīgā vienprātībā ar noklusētu "par", atsakoties no agresīvas pozīcijas pret citādi domājošajiem ar izkliegtu "pret". Šai vienotajai pozīcijai atbilstoši oficiālajiem paziņojumiem nevarētu nepiekrist par pašreizējās Saeimas konstruktīvā opozīcija. Šīs vienprātības izpausme būtu – nepiedalīties svešā referendumā. Nevis "ignorēt", "boikotēt" vai kā citādi agresīvi paust noraidījumu, bet miermīlīgi attiekties pret referendumu kā iespēju labvēlīgi un konstruktīvi uzklausīt citādu viedokli, lai turpmāk nevis uzpļautu tam, bet rēķinātos ar to: cik vajadzīgs, civilizēti nepiekāpīgi, bet ne agresīvi.
Manam maza gariņa aicinājumam pašam par sevi nav nekādas nozīmes. Piedāvāju tam kļūt par visu Latvijas politisko un ideoloģisko, oficiālo un neformālo autoritāšu aicinājumu uz vienotu pozīciju, vienbalsīgi paužot to publiskā telpā. Vienoties par mieru un uz to arī aicināt. Pirmām kārtām vēršos pie Valsts Prezidenta kā sava domubiedra un galvenās autoritātes valstī savu plānoto personisko rīcību piedāvāt kā vienotu valstisko. Ja tomēr mūsu priekšstāvji visi kā viens sauks karā, es tajā pret savu gribu tomēr došos. Ja kā parasti tā arī nevienosies, tad gan katrs darīs pēc savas izjūtas. Un varbūt – pazaudēs savu valodu. Ko arī būsim pelnījuši – ja neesam vienota tauta, bet indivīdu bars.