Valdis Tēraudkalns: Baiļu gūstā - pārdomas par Drošības policijas priekšnieka izteikumiem  (132)

Tālāk amatpersona secina, ka  "paplašinās tas cilvēku loks, kas ir uzticīgs pareizticības vērtībām. Ņemot vērā, ka Krievijas Pareizticīgā baznīca ir ļoti cieši saistīta ar valsts varu, tad automātiski tiek veidota lojalitāte Krievijai, krievu pasaules konceptam." Šajā pašā intervijā skarta arī mūsdienu Eiropā aktuālā un neseno Francijas notikumu no jauna uzjundītā islāma radikālisma problemātika.

Nešaubos, ka Drošības policijas rīcībā ir vairāk informācijas nekā vairumam sabiedrības, tāpēc neapgalvoju, ka intervijā teiktais ir bez pamata. Mani vairāk uztrauc intervijā pausto izteikumu retorika un argumentācija. Atliek tikai minēt, vai šajā gadījumā runa ir par mūsu džeimsu bondu neprasmi komunicēt ar sabiedrību jeb tā ir apzināta vai neapzināta vēlme saasināt krāsas un vienkāršot situāciju.

Vai tad tiešām Mežvilka kungs nopietni domā, ja jauniešu un bērnu apmācību un pareizticīgo vērtību izplatīšana automātiski nozīmē krievu pasaules koncepta propagandu? Ja tā, tad šis apgalvojums nav tālu no bijušā disidenta Jāņa Rožkalna izteikumiem par pareizticību Latvijā kā piekto kolonnu. Šādi pieņēmumi mūsu jau tā neiecietīgajā sabiedrībā vairo negatīvismu un stimulē ienaidnieku meklēšanas kampaņas. 

Tas nozīmē aukstā kara laika metožu pārņemšanu, kur abas pretējās politiskās "nometnes," it īpaši to propagandisti un specdienesti, naski uzturēja izslēdzošu pasaules ainu, kurā eksistēja tikai balts un melns, pareizs un nepareizs, savējie un svešie.

Patreizējā politiskajā situācijā droši vien augs to cilvēku skaits, kuri identificēs sevi ar pareizticību, bet, kā rāda aptaujas Krievijā, tas nenozīmē lielāku ikdienas reliģiozitāti vai saistību ar baznīcu, bet vienkārši pieņēmumu, ka būt krievam nozīmē būt pareizticīgajam. Tāpēc šo aptauju atbilžu lapās parādās neierasti, bet likumsakarīgi jēdzieni "pareizticīgs ateists", "pareizticīgs komunists" un tamlīdzīgi.

Latvijas Pareizticīgā baznīca (LPB) kā Maskavas patriarhāta struktūra atrodas divdabīgā situācijā, jo daudzi Maskavas patriarhāta augstākās garīdzniecības izteikumi ir atbalstoši Putina režīmam. To parāda arī LPB izdotais patriarha Kirila grāmatas "Brīvība un atbildība" tulkojums latviešu valodā 2012. gadā, kuru caurvij liberālisma kritika, Rietumiem pretstatot Krieviju.  Bet būsim godīgi - liberālisma kritika caurstrāvo arī daudzu Latvijas politiķu izteikumus, kuros, tāpat kā viņu kolēģu teiktajā Krievijā, jaušamas bailes no globalizācijas nestās daudzveidības un nedrošības un tiek manipulēts ar romantizētām ilgas pēc sabiedrības kā mītiskas vienotas kopienas.

Aina ir daudz sarežģītāka, jo politikas eksperti zinās teikt, ka lokālie aktori, būdami, starptautisku struktūru daļa, paralēli īsteno savas intereses. Tas attiecas arī uz LPB, kas  ir paudusi lojalitāti Latvijas politiskajai elitei, pretī saņemot atbalstu LPB tiesiskā statusa noregulēšanai Latvijā, iesaistīšanu Latvijas īstenotajā publiskajā diplomātijā utt. Jāņem arī vērā, ka ticīgie reliģisko kopienu - vienalga, vietējo vai starptautisko, līderu viedokļus pārņem selektīvi. 

Reliģiskā un politiskā lojalitāte nav viens un tas pats. Ukrainas patreizējais valsts prezidents Petro Porošenko ir Maskavas patriarhātam piederošās pareizticīgās baznīcas loceklis. Grūti viņu tikai tāpēc apvainot nelojalitātē pret Ukrainas valsti. Tas būtu piemērs vēsturē labi zināmajai Citādā konstruēšanai - savulaik angļu katoļus uzskatīja par valsts nodevējiem, jo viņiem augstākā autoritāte bija pāvests nevis britu monarhs, padomju režīms ierobežoja un pat vajāja reliģiskās organizācijas, kurām bija cieši sakari ar to centriem ārvalstīs, komunistiskā Ķīna līdz pat mūsdienām uztur valsts kontrolētas vienotas protestantu un katoļu organizācijas kurām nav tieša saistība ar to centriem ārzemēs.

Gan islāma, gan pareizticības gadījumā pastāv riski, ka radikālu vai impērisku izteikumu un darbību dēļ automātiski visi šo reliģisko kopienu locekļi tiks uztverti ar aizdomām. Jebkura veida radikālisms ir nosodāms, taču vienkāršoti apgalvojumi to tikai veicina. Tā vietā mums kopā jāveido sabiedrība un valsts, kurai cilvēki vēlas piederēt tāpēc, ka viņi jūtas vajadzīgi un pieņemti, sabiedrība, kurā mēs mākam sarunāties arī par emocionāliem un jūtīgiem jautājumiem. Cerams, ka šo prasmi apgūs arī Drošības policijas vadība.