Valdis Ziemelis: Katoļu mācītāju seksa grēki (fragmenti)  (6)

Bēdīgi slavena kļuvusi Bostonas arhidiocēze, kuras 4 mācītāji apsūdzēti seksuālā varmācībā pret bērniem. Baznīcas arhīvā ir pat liecības par mācītājiem, kuri par seksuāliem sakariem piedāvājuši mazgadīgajiem narkotikas. Vairumā gadījumu baznīcas vadība noklusējusi šos faktus, atļaujot perversajiem mācītājiem turpināt "kalpot Dievam". Dažreiz mācītāji, par kuriem saņemtas sūdzības par seksuālu uzmācību, nosūtīti uz psiholoģisko ekspertīzi, bet vēlāk atgriezušies draudzēs, turpinot seksuālo vardarbību. Mācītājs Džons Geogans bija viens no retajiem, kurš izcieta 10 gadu cietumsodu par uzmākšanos mazgadīgajam peldbaseina apmeklējuma laikā. Līdz apcietinājumam viņš vairākus gadu desmitus kalpoja dažādās draudzēs Bostonas apkaimē, seksuāli uzmācoties desmitiem zēnu, no kuriem tikai daži līdz šim snieguši liecības. Tiesa gatavojās izskatīt lietu par kāda bērna izvarošanu, savu kārtu gaidīja vēl virkne civilprasību pret Geoganu, bet notiesāto pirms dažām nedēļām nogalināja strīdā ar kādu cietumnieku.

Mācītāja Džozefa Birmingema kalpošanas laikā Bostonas arhidiocēzes vadība saņēma daudz sūdzību par viņa uzmākšanos bērniem, taču neko nedarīja. Kad Birmingems 1989. gadā nomira, atklājās, ka viņš seksuāli izmantojis vismaz 50 zēnus. Mācītājs Pols Šenlijs Bostonas draudzēs deva padomus jauniešiem, kuri nonākuši sarežģītā dzīves situācijā. Izmantojot aizbilstamo bezpalīdzīgo stāvokli, viņš izvaroja 4 bērnus un arī nonācis uz apsūdzēto sola. Mācītājs Ronalds Pakvins ir vienīgais Bostonas apkaimes garīdznieks, kurš atzinis vainu seksuālā uzmācībā bērniem, par ko izcieš 15 gadu cietumsodu.

Mācītājs Džeimss Folijs, kuram bijis 10 gadus ilgs sakars ar Ritu Periju, kurai no "svētā tēva" piedzimuši 2 bērni, atteicies veikt DNS analīzi paternitātes noteikšanai. Emīlija un Džeimss Periji, kuriem tagad jau pāri 30, gribēja panākt, lai tiesa piespiež Foliju dot DNS analīzi, nolūkā pierādīt, ka viņš ir ārlaulības bērnu tēvs. Folija nolīgtais advokāts panācis, lai tiesa neizskata Periju prasību, jo "viņi esot pieauguši un necenšas panākt uzturnaudas izmaksu, kas viņiem agrāk liegta". Kardināls aizsūtīja viņu uz psiholoģisko analīzi, taču 1995. gadā atļāva atsākt darbu draudzē.

Baznīca grib atpirkties no cietušajiem

Bostonas katoļu baznīcas vadība nolēma atpirkties no mācītāju seksuāli izmantotajiem bērniem, piedāvājot tagad jau pieaugušajiem upuriem sāpju naudu 85 miljonus dolāru apjomā. Tas ir visdārgākais izlīguma darījums katoļu baznīcas vēsturē. Jāpiebilst, ka no šīs summas aptuveni 30 miljonus dolāru saņems cietušo advokāti. Kopš 1990. gada Bostonas arhidiocēze mācītāju vardarbības upuriem jau izmaksājusi 25 miljonus dolāru. Džons Sako, kuru bērnībā seksuāli izmantoja mācītājs Geogans, uzskata, ka advokāti izmanto vardarbības upurus, izvirzot viņus priekšplānā preses konferencēs, lai vairotu savu klientu skaitu. Viņaprāt, cietušo saņemtā sāpju nauda ir nieks, salīdzinot ar advokātu honorāriem. Savukārt advokāti atrunājas, ka 30 miljoni esot nieks, salīdzinot ar 775 miljoniem dolāru, ko saņēma aizstāvji, kas pārstāvēja Masačūsetsas štatu prāvā pret tabakas firmām. Bijušais mācītājs un psihoterapeits Ričards Saips uzskata, ka mācītāju seksuālās vardarbības lietās panākto izlīgumu kopējā summa ASV jau tagad varētu pārsniegt vienu miljardu dolāru. Šajā summā nav iekļauti lielie izdevumi cietušo un arī varmāku ārstēšanai.

Baznīcas vadība Bostonā turpina sarunas ar apdrošināšanas firmām, kas piedāvājušas tikai 17 miljonus dolāru. Lai savāktu vajadzīgo summu, baznīcai jāpārdod vairākus zemes gabalus. Baznīcas vadība sola, ka kompensācijām neizmantos ticīgo saziedoto naudu. Nesen ieceltais Bostonas katoļu diocēzes arhibīskaps Šons O'Mollijs paudis cerību, ka izlīguma panākšana veicinās pāridarījumu dziedēšanu, taču atzinis, ka izlīgums nelikvidēs baznīcas likstās un upuru ciešanas. Viņa priekšgājējam kardinālam Bernardam Lovam bija jāatkāpjas, jo 2 miljoni Bostonas katoļu apsūdzēja viņu mācītāju seksuālās uzmācības faktu slēpšanā. Lovu un viņa padotos iznīcinoši kritizējis ASV ģenerālprokurors Tomass Reilijs, apsūdzot viņus noziegumu slēpšanā un paziņojot, ka viņiem izdevās izvairīties no notiesāšanas tikai tāpēc, ka tajā laikā nebija likuma, kas par tādu nodarījumu paredzētu sodu.

ASV katoļu bīskapu konferences prezidents bīskaps Viltons Gregorijs paziņojis, ka lēmums par izlīgumu pieņemts pēc gandrīz 2 gadu mokošām baznīcas iekšējām diskusijām. Viņš apgalvojis, ka tas liecinot par baznīcas apņēmību panākt taisnīgu atrisinājumu, lai izrādītu iespējami lielāku pretimnākšanu cietušajiem. Taču novērotāji atzīmē, ka izlīgums Bostonā nenozīmē līdzīgu risinājumu citās draudzēs, pret kuru mācītājiem iesniegtas prasības tiesā par seksuālu uzmācību. Līdz šim vienošanos par kompensāciju izdevies panākt mācītāju varmācības upuriem un vairāku katoļu draudžu vadībai Teksasā, Kentaki un Kalifornijā. Tā kā cietušajiem jāizmaksā miljoniem dolāru, draudzēm vajadzēja samazināt izdevumus izglītības un humānās palīdzības programmām un palielināt atskaitījumus diocēzei. Jezuītu nedēļas izdevuma "America Magazine" redaktors mācītājs Tomass Rīss uzskata, ka nepieciešamība izmaksāt kompensācijas ietekmēs baznīcu vēl ilgus gadus, jo izmaksāto naudu neizlietos baznīcas atbalstam.

Lietā iesaistītie advokāti uzskata, ka nebūs grūti panākt, lai 80 procenti cietušo, kuri iesnieguši prasības tiesā, piekristu darījumam un atsauktu apsūdzību pret Bostonas arhidiocēzi. Advokāti aptaujājuši trešo daļu no 550 cilvēkiem, kuri apsūdzējuši mācītājus seksuālā vardarbībā, un vairāk nekā 90 procenti cietušo esot noskaņoti saņemt kompensāciju. Vairums cietušo saņemtu no 80 000 līdz 300 000 dolāriem katrs atkarībā no pārciestā nodarījuma smaguma un pirms advokātu honorāru atskaitīšanas. Visvairāk saņems izvarotie. Baznīca piekritusi apmaksāt arī cietušo psihoterapeitisko ārstēšanu. Tikai pārdesmit cietušie paziņojuši, ka gribētu, lai viņu prasības pret baznīcu izskata tiesā. Viņi uzskata, ka naudas saņemšana neizbeigs pārdzīvojumus, kas viņus nomocījuši gadu desmitiem. Pieprasot tiesas prāvu, viņi cer izmainīt situāciju katoļu baznīcā.

Vatikāns slēpis faktus par mācītāju seksuālo vardarbību

Pirms vairāk nekā 40 gadiem izstrādātā slepenā Vatikāna dokumentā rakstīts, ka jebkura informācija par mācītāju seksuālās uzmācības gadījumiem jāglabā pastāvīgā noslēpumā. Šis 69 lappušu dokuments, ko 1962. gadā latīņu valodā sagatavojis kardināls Alfredo Otaviani, bet ar savu zīmogu apstiprinājis pāvests Jānis XXIII, paredz, ka ikviens, kurš nav ievērojis slepenību jautājumā par garīdznieku seksuālo vardarbību, izslēdzams no baznīcas. Dokumentā ir runa par "vissliktāko noziegumu" – "mācītāja izdarītu seksuālu uzbrukumu" vai "uzbrukuma mēģinājumu ar abu dzimumu jauniem cilvēkiem vai dzīvniekiem". Bīskapi aicināti izvērtēt šādus gadījumus "visslepenākajā veidā, ievērot nemitīgu klusēšanu, katram (ieskaitot varbūtējo upuri) jāievēro visstingrākā slepenība, jo tas uzskatāms par Svētā Krēsla noslēpumu, kura atklāšana sodāma ar izslēgšanu no baznīcas". Ziņas par visiem pārkāpumiem jānodod Ticības doktrīnas padomei, lai saņemtu norādījumus, kā rīkoties. Upuriem un lieciniekiem, reģistrējot sūdzību, jādod klusuciešanas zvērests, un pati sūdzība noglabājama baznīcas arhīvā.

ASV bīskapu konferences pārstāvis bīskaps Frensiss Manisalko paziņojis, ka šie izteikumi esot "izrauti no konteksta", patiesībā tie attiecināmi tikai uz reliģiska rakstura noziegumiem un domāti "ticīgo aizsargāšanai no skandāliem". Advokāts Lerijs Draivons, uzskata, ka šis dokuments ir "rokasgrāmata krāpšanai un pedofilu aizstāvībai". Katoļu baznīcas arhīvi liecina, ka šis dokuments noteica baznīcas nostāju seksuālas vardarbības lietās līdz pat 2002. gadam, kad ASV bīskapi no tā atteicās. ASV katoļu baznīcas vadība atzinusi, ka kopš tā laika atlaisti seksuālā vardarbībā apsūdzētie vismaz 400 mācītāji. Nereti gan "sods" aprobežojies ar ļaundarīgo mācītāju aizsūtīšanu svētceļojumā, lai stiprinātu ticību un viņi īpaši centīgi nodotos lūgšanām.

Vatikāna slepeno dokumentu nejauši atklāja Teksasas jurists Daniels Šī, internetā atrodot vēstuli latīņu valodā, kurā bija runa par "crimen sollicitationis" ("uzmākšanās noziegumiem"). Tagadējais pāvests, bet tolaik kardināls Racingers, viena no Vatikāna augstākajām amatpersonām, kurš vadīja ticības doktrīnas padomi, kas viduslaikos pārraudzīja inkvizīcijas tiesas darbu, 2001. gada 18. maijā parakstījis vēstuli, kas liecina, ka katoļu baznīca stingri ievērojusi pāvesta Jāņa XXIII rīkojumu slēpt visus faktus par “uzmākšanās noziegumiem”, tai skaitā seksuālu uzmācību pret grēku nožēlotājiem un mācītāju "neķītrus aktus" ar draudzes abu dzimumu jauniem cilvēkiem vai dzīvniekiem. Šī uzskata, ka Vatikāna dokuments pielīdzināms kodolbumbai, jo tas palīdzējis uzspridzināt klusēšanas sazvērestību par seksuālo vardarbību katoļu baznīcā. "Šis slepenais dokuments apliecina katoļu baznīcas vēlmi saglabāt savu varu, ietekmi un intelektuālo augstprātību," uzskata Daniels Šī. Seksuālā varmācība ir izplatīta katoļu mācītāju aprindās, jo viņi zina, ka baznīca darīs visu, lai noslēptu viņu nodarījumus. Britu jurists Ričards Skorers, kurš uzņēmies vairāku bērnu aizstāvību, kurus seksuāli izmantojuši katoļu mācītāji, paziņojis, ka nav pārsteigts par Vatikāna rīkojumu: "Man un kolēģiem vienmēr bija aizdomas, ka katoļu baznīca sistemātiski slēpj mācītāju seksuālo vardarbību un cenšas apklusināt upurus. Šis dokuments to pierāda." (..)

Laulību aizliegums - dieva mīlestība vai sērga?

Vairojoties skandāliem par katoļu mācītāju seksuālo uzmācību, daļa teologu un laicīgo pētnieku uzskata, ka katoļu baznīcas celibāta (laulības aizlieguma) politika veicina seksuālas novirzes un varmācību. Citi uzskata celibātu kā svētas Dieva mīlestības apliecinājumu, tāpēc saglabājamu. Arī baznīcas amatpersonām jāatzīst, ka pieaug nepatika pret precēšanās aizliegumu, īpaši jaunās paaudzes mācītāju aprindās.

Daži mācītāji apgalvo, ka celibāts ļauj viņiem kalpot citiem, ne tikai ģimenei, bet dažus tas ierobežo. Amerikāņu avīzes "The Boston Globe" ierosinātajā diskusijā par celibātu iesaistījušies tūkstošiem cilvēku. Vairums mācītāju apgalvo, ka celibāts esot "milzīgas mīlestības apliecinājums", bet laji uzskata laulības aizliegumu par "sērgu, kas veicina pedofiliju un seksuālās uzmācības noziegumu slēpšanu". Fakti liecina, ka ASV saslimstība ar AIDS mācītāju vidū ir 4 reizes augstāka nekā valsts vīriešiem vidēji.

Celibāts rada svētuma oreolu ap katoļu mācītāju, tāpēc baznīcas vadība grib to saglabāt. Jaunās derības laikā nebija saiknes starp celibātu un baznīcas kalpiem. Gadsimtiem ilgi mācītāji un bīskapi varēja precēties. Situācija izmainījās 4. gadsimtā, kad askētiskie dievvārdu sludinātāji, kuri dzīvoja alās tuksnesī, kļuva slaveni ar savu atturēšanos no visām laicīgajām baudām, un cilvēki lūdza padomus tikai viņiem, uzskatot citus mācītājus par nepietiekami svētiem, īpašas cieņas nevērtīgiem. Lai sacenstos ticīgumā ar tuksneša vientuļniekiem un vairotu savu autoritāti, mācītāji pieņēma celibātu, jo tā iegājies, ka ļaudis vairāk tic cilvēkiem, kuri atšķiras no viņiem. Šķietamās absolūtās patiesības aura ap mācītājiem likusi daudziem vecākiem katoļu ģimenēs nesūdzēties par viņu seksuālu uzmācību, pat ja cietuši viņu bērni, lai tikai neciestu baznīca. Vārds "tēvs" deva mācītājiem tiesības uz īpašu attieksmi, savukārt celibāts deva priekšrocības piekļūt bērniem un sievietēm, jo – kas gan varētu būt uzticamāks par Dieva kalpu...

Celibātam vajadzēja liecināt, ka mācītāji ir īpaši cilvēki, spējīgi apvaldīt un kontrolēt savas seksuālās vēlmes. Katoļu baznīcas bīskapu sinodē 1972. gadā kardināls Franjo Sepers, kurš tolaik vadīja ticības doktrīnas padomi, bija spiests atzīt: "Jautājumā par celibāta ievērošanu nebūt neesmu optimists". Ko viņš tagad teiktu par aktīva geja iecelšanu bīskapa amatā?

Pētnieki, kuri nav saistīti ar reliģiskajām dogmām, atzīst, ka celibāts katoļu baznīcā atgādina kāršu namiņu, ko var sagraut godīga patiesības atzīšana par patieso stāvokli. Daļa mācītāju uzskata, ka celibāts dod viņiem atļauju nodoties citām vājībām. Kādreiz laji pieprasīja celibātu, tagad situācija mainījusies. Aptauja liecina, ka 80% amerikāņu katoļticīgo atbalsta celibāta atcelšanu un atļauju mācītājiem precēties.

Vatikāns joprojām apgalvo, ka pretapaugļošanas līdzekļu lietošana ir smags grēks, tāpat kā homoseksuāli akti. Vatikāns aizliedzis katoļiem pat apspriest jautājumus par celibāta atcelšanu un sieviešu iecelšanu par mācītājām, taču diskusijas turpinās, jo mācītāju skaits samazinās. Jau darbojas izņēmums par obligāto celibātu garīdzniekiem, kuri kļūst katoļi. Viņi var palikt precēti – un, raugi, debesis nav sagāzušās. ASV vēstures profesors un katoļu baznīcas pētnieks Gerijs Vills par visiedarbīgāko sviru spiedienam uz Vatikānu celibāta atcelšanai uzskata ziedojumu apturēšanu draudzēs, jo mācītājiem tad savukārt jāizdara spiediens uz Vatikānu, lai tas pieņemtu lēmumu, kas atbilst ticīgo vairākuma vēlmei.

Laji pārkāpj kontracepcijas aizliegumu, bet mācītāji slēpj noslieci uz pedofiliju, vairojot liekulību sabiedrībā. Būt gejam Amerikas anglikāņu baznīcā vairāk neskaitās grēks, jo cilvēks ar šādiem ieradumiem iecelts par bīskapu. Gejs nav pedofils, bet gejs bīskapa amatā diezin vai būs ieinteresēts panākt savas draudzes mācītāja sodīšanu par pedofiliju, jo tad varētu nākt gaismā fakti par viņu pašu. Heteroseksuāļi Amerikas jezuītu draudzēs palikuši mazākumā, jo geju ir vairāk. Šķiet, baznīcai vēl par maz seksa skandālu...