Vakar raidījumā "Intelektuālā Apokalipse. Būt vai nebūt." mēs turpinājām runāt par to, kas pietrūkst izglītības sistēmā un, ko vajadzētu papildināt. Vēlamo prasmju sarakstam nāca klāt arī "empātija", "drosme kļūdīties", "improvizēšana", "pašizpausme", "lēmumu pieņemšana".
Un vakardienas studijā klāt bija arī divi jaunie talanti – Gustavo (mūzikas producents, mūziķis) un Gatis Mūrnieks (reklāmas aģentūras "DDB" radošais direktors). Skaidrs, ka puiši ir talantīgi. Bet pēc vakardienas sarunas man gribas piebilst un mudināt visus aizdomāties par to, ka, iespējams, mūsos visos ir apslēpti daudzi dažādi talanti un spējas. Tikai, vai mēs tam ticam, vai to apzināmies?
Varbūt, palasot dažus no šeit uzskaitītajiem mītiem (nākamnedēļ es uzrakstīšu vēl dažus), jūs ieraudzīsiet vienu otru pazīmi tam, ka arī jūs esat bijis apdāvināts, vai pat esat tāds joprojām:).
Mani uz šo jautājumu, par apdāvinātību, pamudināja ne tikai vakardienas saruna studijā par intelekta attīstību, bet arī Mārītes Seiles pirms kāda laika tapušais raksts par apdāvinātiem bērniem, un šis, 1979.gadā ASV veiktas pētījums, kurš apliecina, ka apmēram 30% no vidusskolu nepabeigušajiem skolēniem ir apdāvināti. (Lemov, 1979, http://bit.ly/hy8WeD).
Tātad, apdāvināti ir pat tie, kuri netiek līdzi mācībām, kuri skaitās atkritēji vai mācīties nespējīgie. Tikai kādā brīdī vai nu nobloķējušies, ieguvuši kompleksus, vai, varbūt, sakot savādāk – ir neatvērti.
(Gadījumā, ja šo rakstu lasa kādi akadēmiskāki prāti, tad zemāk jūs varat izlasīt jēdziena "apdāvināts" tulkojumu un izmantotās literatūras sarakstu).
Un jautājums ir, vai mēs kādreiz varēsim dzīvot gudrā valstī, ja mums nebūs konkrēta plāna vai uzdevuma šo apdāvinātību attīstīt nacionālā līmenī gan jauniešiem, gan arī pieaugušajiem, kuriem gluži tāpat ir jāturpina mācīties.
MĪTI PAR APDĀVINĀTIEM BĒRNIEM.
Mīts: Viņi ir pārliecināti par sevi.
KO MĒS TAGAD ZINĀM: Bieži vien jau 3 - 4 gadu vecumā šie bērni nav ritmā ar citiem vienaudžiem. Viņi pat var būt aritmijā paši ar sevi, jo viņu intereses un zināšanas pārspēj viņu spēju darboties. Piemēram, viņam var būt izcila mākslinieciskā iztēle, bet viņa muskulatūra nav tik labi attīstīta, lai viņš spētu zīmēt. Šī nesaskaņa starp iztēli un to, ko reāli izdodas izdarīt, var izraisīt vilšanos un nevēlēšanos mēģināt atkal.
Kā lielākajai daļai bērnu, arī apdāvinātiem bērniem, ir svarīgi patikt citiem. Viņi raugās pēc pieņemšanas un atzīšanas, un tāpēc mēģina uzsvērt tās savas īpašības, ko citi atzīst. Bieži vien šī stiprā puse ir intelektuālie sasniegumi, kas var novest pie savu intelektuālo spēju demonstrēšanas. Vecāku pārāk lielais uzsvars uz sasniegumiem var radīt bērnā pārlieku perfekcionismu. Tādejādi apdāvinātie bērni sev izvirza augstas prasības pat tādās jomās, kur viņiem objektīvi nav nepieciešamo iemaņu, un līdz ar to viņi var radīt sev neveiksmes izjūtu.
Vēlme apmierināt citus un justies piederīgam, jo īpaši pusaudža vecumā, dažreiz var novest bērnu pie savas apdāvinātības maskēšanas un mēģinājumiem līdzināties citiem. Tāpēc daži apdāvinātie bērni pat speciāli var izlikties sliktāki mācībās, vai arī neizmantot savu potenciālu.
Apdāvināts bērns ātri sajūt nepieciešamību aiziet no grupas, ja tā neatzīst viņa būtiskākās intereses.
Vientulība, lai arī dažreiz nepieciešama, var kļūt par cietumu, nevis par atpūtu, ja bērns jūtas citu nesaprasts un atstumts.
Mīts. Viņi vēlas norobežoties no citiem, vēlas vientulību.
KO MĒS TAGAD ZINĀM: Jau agrā vecumā apdāvinātie bērni mēdz būt neapmierināti ar pasauli ap viņiem un mēdz apstrīdēt likumus, paradumus un tradīcijas. Tas bieži izraisa diskomfortu ģimenes locekļos, skolotājos, citos pieaugušajos un bērnos. Apdāvinātie bērni parasti atzīst loģiku un racionālu pieeju, bet daudzi paradumi, tradīcijas un ierobežojumi nav loģiski.
Pieaugot, apdāvinātiem bērniem bieži ir grūtības būt tolerantiem attiecībā pret daudziem ikdienišķiem dzīves apstākļiem. Viņi vēlas redzēt saskaņu un jūtas aizkaitināti, ja viņi atklāj pretrunas un izņēmumus no likuma. Viņi ļoti agri sāk izprast liekuļošanu un izlikšanos, viņi jūtas pievilti, mēģinot saprast, kāpēc pieaugušie rīkojas tik bērnišķīgi un, kāpēc viņi atļauj acīmredzamām problēmām palikt neatrisinātām. Turklāt šķiet, ka šiem pieaugušajiem pieder tik daudz varas! Kā tas var būt? Tā rodas cinisms, kas patiesībā ir iznīcināts ideālisms.
Ja bērns jūtas vīlies un atšķirīgs, viņš var kļūt dumpīgs. Mazos bērnos šī dumpošanās var izpausties pasīvi, savukārt pusaudži savu protestu var izrādīt visai izaicinoši. Vienā vai otrā gadījumā šis dumpīgums patiesībā slēpj atsvešināšanos un nesaskaņu ar visu pārējo pasauli.
Turklāt, apdāvinātie bērni bieži vien ātrāk un dziļāk nekā pieaugušie redz atrisinājumus dažādām situācijām, un tad viņi ir neizpratnē par varas pozīcijās esošajiem cilvēkiem, kuru teiktais vai rīcība ir muļķīga. Viņus var pārņemts dusmas, depresija, skumjas un nemiers, kā arī pārdomas par to, vai šādā pasaulē vispār ir vērts dzīvot.
Mīts: Apdāvināti skolēni būs vienmēr sekmīgi, neskatoties uz apstākļiem.
KO MĒS TAGAD ZINĀM: Apdāvinātiem skolēniem ir tādas pašas problēmas kā jebkuram citam. Viņiem var būt mācīšanās disfunkcijas, ko viņi var noslēpt līdz laikam, kamēr mācības ir salīdzinoši vieglas. Kad mācību viela paliek sarežģītāka, viņiem kļūst arvien grūtāk un grūtāk mācīties, un tad viņi, iespējams, sāk netikt līdzi mācību procesam, kas tas var novest pie uzvedības problēmām un depresijas. Un to apstiprina arī nākamā mīta skaidrojums.
Mīts: Apdāvināti skolēni ir tik gudri, ka viņi būs sekmīgi arī bez speciālas izglītošanās.
KO MĒS TAGAD ZINĀM: Var izskatīties, ka viņi tiek galā ar procesiem paši, bet bez noteikti virzīta izaicinājuma, viņi var sākt garlaikoties un arī traucēt citiem. Un ar laiku, viņiem var kļūt arvien grūtāk un grūtāk, tāpēc, ka mācības paliek sarežģītākas, bet pirms tam viņiem nav bijis izaicinājumu.
Mīts: Apdāvinātu bērnu īpašās spējas vienmēr atzīst un novērtē ģimenē.
KO MĒS TAGAD ZINĀM: Apdāvinātu bērnu intelektuālā un emocionālā attīstība ļoti reti notiek vienādā ātrumā. Vecāki mēdz pieņemt, ka bērnam jāuzvedas tikpat nobrieduši, cik viņš ir intelektuāli attīstīts. Viņi pieņem, ka bērnam nevajadzētu uzvesties tā, kā uzvedas citi bērni viņa vecumā, un viņi pat jūtas apbēdināti, ja viņš tā dara. Apdāvināts bērns var izskatīties pretrunīgs. Dažreiz viņš šķiet diezgan pieaudzis, bet citreiz viņš atkal uzvedas pilnīgi muļķīgi. Viņš var lasīt grāmatu par jaunākajiem atklājumiem astronomijā un pēc brīža strīdēties ar brāli par niekiem.
Apdāvinātus bērnus bieži uztver kā papildu neērtību radītājus. Attiecībā uz viņiem reizēm attiecina apzīmējumus: atšķirīgs, izrādās ar savu viszinību, stūrgalvīgs, strīdu izraisītājs, dīvains, nevietā aizrāda, neizrāda pienācīgu cieņu, nevēlas darīt tā, kā dara visi, u.c..
Diemžēl daudzi vecāki un citi pieaugušie ir iedomājušies, ka viņiem savs apdāvinātais bērns ir "jānoliek pie vietas", publiski kritizējot viņa spējas vai sarkastiski atzīmējot, ka viņa apdāvinātība sagādā tikai problēmas. Viņi to padara par slogu, nevis par ieguvumu. Bērna stiprās puses tiek pavērstas pret viņu.
Piezīme akadēmiskajiem prātiem:
Jēdzieni "apdāvināts" vai "talantīgs" var būt semantiski tikpat neskaidri kā "intelekts" u.c., tamdēļ es šeit aprakstīšu definīciju, kas man likās ļoti saprotama un loģiska. Tā tika publicēta Īrijā, vienā no pārskatiem par apdāvinātiem bērniem: "Apdāvinātie un talantīgie bērni klasē un ārpus tās".
Jēdzieni "apdāvināti un talantīgi", kā arī "ārkārtīgi spējīgi" attiecas uz skolēniem, studentiem (cilvēkiem), kuriem ir lielas spējas vienā vai vairākās no šīm sfērām:
- vispārējas intelektuālas spējas vai talants;
- specifiskas akadēmiskas spējas vai talants;
- talants vizuālajās, skatuves mākslās un sportā;
- līdera spējas;
- radoša un efektīva domāšana;
- praktiskā atjautība;
- specifiskas spējas empātijā, izpratnē un sarunās.
Šie piemēri ir ņemti no Īrijas valsts izglītības institūciju 2006.gada pētījuma "Gifted and Talented Children in (and out of) the Classroom", un no Mārītes Seiles raksta par apdāvinātiem bērniem, kur viņa izmantoja šādu literatūru:
Davis, G. A., Rimm, S. B. 1985 Education of the Gifted and Talanted. Prentice-Hall
Porter, L. 1999 Gifted Young Children. A Guide for Teachers and parents. Open University Press
Walker, S. Y. 1991 The Survival Guide for Parents of Gifted Kids. Free Spirit Publishing
Webb, J. T. 1982 Guiding the Gifted Children. Ohio Psychology Press
Winebrenner, S. 1992 Teaching Gifted Kids in the Regular Classroom. Free Spirit Publishing
Projekts "Apdāvinātu bērnu mācību iespēju paplašināšana skolā", Sorosa fonds - Latvija, programma "Pārmaiņas izglītībā".
Nākamajā raidījumā uzzināsim to, kāda audzināšana bijusi, un kā pasaules redzējums ir veidojies mūzikas producentam, mūziķim Gustavo. Un kopā ar vecākiem un jauniešiem turpināsim publiski veidot sarakstu ar spējām un prasmēm, kādas šobrīd ir vajadzīgas.
Vairāk par projektu: www.intelektam.lv
Twitter: dule_viesturs
Šo projektu veido "Latvijas Intelektuālās Attīstības Fonds".
Televīzijas raidījums "Intelektuālā Apokalipse. Būt vai nebūt." ir daļa no sociāla projekta, kas meklē iespējas palīdzēt Latvijas intelekta attīstībai. Projekta mērķis - Latvijas prioritāte ir uz intelekta attīstību vērsta sabiedrība. Mēs vēlamies realizēt intelekta attīstības risinājumus, ņemot vērā Latvijas un pasaules labākās mācību metodes un principus.
Projekts ir politiski neatkarīgs. Mēs nevēlamies mainīt Izglītības ministrijas sastāvu vai stuktūru - tas ir tautas ievēlētu politiķu kompetencē. Nevēlamies pašmērķīgi kritizēt izglītības sistēmu, bet netolerēt lietas, kas liekas neadekvātas un rosināt sabiedrību un cilvēkus pašorganizēties un darīt pašiem.