Domāju, ka vilkt paralēles ar karu Ukrainā ir vismaz mazliet neētiski, tomēr skaidrs, ka dažus kara principus J. Jansons ir ņēmis vērā, piemēram, "mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs" un "mīlā un karā viss atļauts". Ikdienā stāvot un krītot par mežu apsaimniekošanas ekonomiskajām interesēm, J. Jansons emocionālajā pacēlumā, ka nu vides aizstāvji ir tie, pret kuriem sacēlusies tauta, labprāt piemet pagali ugunij, aizmirstot, ka zinātnieka cienīgāk būtu citēt zinātniskus pētījumus, nevis "Šveiku".
LVMI "Silava" darbinieki piedalījušies J. Jansona nopeltā projekta "FOR-REST" organizētajos publiski izsludinātajos semināros jau 2012. gadā, un ej nu sazini, kāpēc par publiska sašutuma iemeslu projekts kļuvis tikai tagad. Tomēr J. Jansons par plānotajiem pasākumiem acīmredzot spriež pēc plašsaziņas līdzekļos publicētā, nevis iepazinies ar projekta materiāliem. Mazliet iedziļinoties, viņš būtu pamanījis, ka kontrolētā dedzināšana paredzēta dabas lieguma zonā. Zonā, kurā mežu apsaimniekošanas primārais mērķis ir dabas aizsardzība un kurā NEKAD netiks veikta koksnes ražas novākšana, tāpēc arī J. Jansona rekomendētā meža "atjaunošana" ar kokiem, kas "ražīgāki un veselīgāki" nekad nebūs aktuāla.
Jāatzīmē, ka šajā gadījumā nav runa par atjaunošanu mežsaimnieciskā izpratnē - kailcirtes veikšanu, lai stādītu vietā jaunos kociņus. Nodedzinot meža zemsedzi, atjaunosies dabiskam mežam raksturīgā struktūra - jaunās priedītes uguns atbrīvotajā zemē iesēsies pašas un līdz ar vecākajiem kokiem veidos dažādvecuma audzi. Šeit netiks atjaunota koksnes plantācija, bet dabiskai pietuvināta dzīvotne.
Jā, šis tiešām nav ne pētījums, ne eksperiments, kā to tīk skandināt idejas pretiniekiem. Šī būs meža dzīvotnes atveseļošana. Ja iesiet pie ārsta izārstēt klepu, ar jums arī netiks veikts medicīnisks eksperiments. Ja ārsta ieteiktās zāles ir riebīgas, jūs, protams, varat aizspiest muti un izsvepstēt: "Paskaties, cik daudzi cilvēki jau šīs zāles lietojuši! Ej pēti viņus!" Jā, ārsts var iet pētīt citus. Viņš var to arī nedarīt, jo zāļu iedarbība viņam ir labi zināma. Ārsta uzdevums nav pētīt, bet izārstēt.
Jā, ārstēšanas rezultātā dzīvi organismi iet bojā. Lai kur mēs grieztos un lai ko mēs darītu, mēs ikdienā nogalinām neskaitāmas dzīvas būtnes. Meža nozares pārstāvja celšanās, lai aizstāvētu kukaiņus, ko ikdienā šajā nozarē pieņemts dēvēt par "kaitēkļiem" vai ignorēt, ir mazliet pārsteidzoša. Varu apliecināt, ka putni ekosistēmā nav svarīgāki par kukaiņiem. Es teiktu, ka svarīgāki ir kukaiņi un vēl svarīgākas ir baktērijas un citi mikroorganismi. Tas, kas atšķir kukaiņus un baktērijas no putniem, ir dzīves cikla ilgums un vairošanās stratēģija. Kukaiņiem ir īss mūžs, bet tie spēj ātri savairoties, un tā tie pielāgojas pasaulei, kurā liela daļa no tiem katru dienu iet bojā. Bet pasaulē, kur trūkst kukaiņiem piemērotu dzīvotņu (piemēram, uguns radītas mirušas koksnes), gan kukaiņu un no tiem atkarīgo dzīvnieku (piemēram, putnu) pastāvēšana ir krietni sarežģītāka.
Tā arī ir galvenā atšķirība starp kontrolētu dedzināšanu dabas liegumā un J. Jansona uzskaitītajiem mežu ugunsgrēkiem - saimnieciskā mežā pēc ugunsgrēka mežam netiek ļauts atjaunoties dabiski un nodrošināt dzīvotni ar degumiem un mirušo koksni saistītajām sugām. Mežs turpina pildīt koksnes plantācijas funkcijas, galu galā to nocērtot kailcirtē un vietā iestādot "ražīgākus un veselīgākus" kokus.
J. Jansons noraida apgalvojumu, ka mūsdienās netiek apšaubīta uguns loma mežu saglabāšanā. Varu ieteikt ieskatīties Eiropas Mežu institūta 2010. gadā izdotajā publikācijā "Best Practices of Fire Use - Prescribed Burning and Suppression Fire Programmes in Selected Case-Study Regions in Europe" (http://www.efi.int/files/attachments/publications/efi_rr24.pdf). Jau ievadā lasāms: "Kontrolētā dedzināšana arvien biežāk tiek atzīta un izmantota mežu un citu zemju apsaimniekošanā (..). Kontrolētajai dedzināšanai varētu būt potenciāls dažādu mērķu sasniegšanai - mežaudzes uzlabošanai, kukaiņu un slimību kontrolei, dzīvotņu apsaimniekošanai un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai."
Mēs varam neņemt vērā zināšanas, kas iegūtas Spānijā, Norvēģijā, Francijā, Vācijā, Portugālē, Somijā un citur, un turēties pie pārliecības, ka Latvija ir unikāla. Taču pētījumi par uguns lomu mežā veikti arī Latvijā, piemēram, SIA "Baltijas Koleopteroloģijas instūts" un LVMI "Silava"(!) kopīgais pētījums "Meža degumu ietekme uz sugu daudzveidību" vai Pasaules Dabas Fonda 1997. g. publicētais "Latvijas dabiskie meži. Pētījums par meža vēsturi, bioloģiskās daudzveidības struktūrām un atkarīgajām sugām" ( http://www.pdf.lv/uploads/dokumenti/Latvijas%20dabiskie%20mezi_Susko.pdf). Varbūt varam aiziet palūkoties, kādu neaptveramu postu mežam nodarījuši līdz šim veiktie kontrolētās dedzināšanas pasākumi Mežolē un Kurmenes pagastā. Varbūt J. Jansons var vienkārši noklausīties lekciju kursu "Sugu un biotopu aizsardzība" LLU Meža fakultātē.
Varbūt tad nākošreiz varēsim diskutēt uz zinātnisku publikāciju, nevis daiļliteratūras pamata, un J. Jansons, kuram nepatīk kontrolētā dedzināšana, varēs likt galdā zinātniski pamatotus ieteikumus alternatīviem pasākumiem no uguns atkarīgo dzīvotņu un sugu saglabāšanai. Tas, protams, tikai tad, ja negribam, lai pat īpaši aizsargājamās dabas teritorijās meža vietā augtu veselīgas un ražīgas koksnes plantācijas.
Tā šogad izskatās mežs Mežolē, kur kontrolētā dedzināšana veikta 1998. gadā. Foto: Raimonds Mežaks
Taurkalnes degums. Šogad uzņemta fotogrāfija Kurmenes pagastā, kur kontrolētā dedzināšana veikta 2005. gadā. Foto: Raimonds Mežaks
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
