Ievērojams sadalījums bijis starp Oslo un perifēriju – galvaspilsētā aptuveni 2:1 attiecība bijusi par labu ES atbalstītājiem, ārpus Oslo – pretēja. Vairāk par balsojuši turīgākie cilvēki ar labāku izglītību, no politiskā spektra par – labējie, pret – kreisie. Vīriešu balsojums sadalījies līdzīgi, kamēr sievietes ap 55% nobalsojušas pret.
Motīvu daļā kā būtiskāko Koziols uzsvēra, ka galvenie argumenti nav bijušie ekonomiskie, bet gan demokrātijas principu realizācija. Jautājums izvirzīts par to, vai situācijā, kad tūkstoši jautājumu lemšana no nacionālā parlamenta vai valdības līmeņa tiek pārcelta uz Birseli, kas kļūst grūtāk sasniedzama, mazāk kontrolējama vai ietekmējama, līdz ar to potenciāli mazinot lēmēju atbildību – vai tas nav apdraudējums demokrātijai.
Vēl viens neekonomisks jautājums bijis par norvēģu nacionālo savdabīgumu jeb īpatnību vēsturiskā kontekstā, un par pašcieņu, ko iespējamā iestāšanās savienībā varētu negatīvi ietekmēt.
Starp ekonomiskajiem argumentiem kritizēta nevienlīdzība brīvā kapitāla kustības principa realizācijā – ka tas ļaujot pārvietoties galvenokārt bagātākajiem, kamēr darba ņēmējiem tas nebūs tik vienkārši nepietiekamu materiālo iespēju dēļ. “Tāpat arī latviešu zemniekiem,” piebilda Koziols. Norvēģi šo šķietamo vienlīdzību salīdzinājuši ar Viktora Igo romānos minēto vienlīdzību gan bagātajiem gan nabagiem gulēt zem tiltiem pie Sēnas…
Vēl viens būtisks ekonomiskais arguments ir bijusi eksporta un importa bilance – ES pretinieki prognozējuši, ka pēc iestāšanās šī proporcija mainītos norvēģu eksportam par sliktu.
Visbeidzot, pēc Koziola uzskata, viens no būtiskākajiem jautājumiem, salīdzinot Norvēģiju ar Latviju, ir politiski aktīvo iedzīvotāju daļa. Kamēr Latvijā tikai daži procenti ir partiju vai sabiedrisko organizāciju biedri, Norvēģijā tādi esot 80%. Tostarp kustībā pret ES ir pusotrs simts tūkstošu norvēģu. Līdz ar to jāsecina, ka Latvijā lēmumus pieņem varas elite un tauta nepiedalās lēmumu pieņemšanā, saka Koziols.