Tikai pagājušā gada laikā no Latvijas aizbraukuši vairāk nekā 22 tūkstoši cilvēku – aptuveni 2000 katru mēnesi. Katrs, kurš pabijis ekonomiskās migrācijas vissmagāk skartajos Latvijas laukos, zina, kā izskatās tukšie ciemati. Katrs, kurš pārzina biznesa loģiku, zina, ka uzņēmēji ieguldīs līdzekļus tikai reģionos ar attīstības potenciālu.
Katrs, kurš ārpus Rīgas mēģinājis nolīgt celtniekus, laukstrādniekus vai citus šķietami vienkāršu darbu darītājus, zina, cik grūti ir atrast uzticamus darbiniekus. Katram, kurš zina, kā veidojas Latvijas pensiju sistēma, ir skaidrs, ka nākotnē būs nepieciešams vairāk strādājošu cilvēku, kas spēs nodrošināt vecumdienas šī brīža trīsdesmitgadniekiem.
Līdzšinējās varas valsti ir pārvērtušas par cehu, naudas pelnīšanas līdzekli noteiktam ļaužu lokam, kas nodarbojas ar politiku vai to apkalpo. Vadošie valsts ekonomisti ir vienisprātis – Latvija ir ekonomiska ārvalstu kolonija. 90% Latvijas ekonomikas veido ārvalstu kapitāls.
Vēroju partiju pirmsvēlēšanu rosīšanos un nesaskatu tajā politisku atbilstību laikmetam. Laikmetam atbilstoša valsts pārvalde nenozīmē nomainīt varas partijas, kuru politiskie mērķi pārsvarā ir aprobežoti. Šiem mērķiem nav nekāda sakara ar dzīves kvalitātes uzlabošanu.
Visu partiju programmu atslēgas vārds ir – patriotisms. Reiz dzirdēju kāda asprāša repliku: "Uz patriotismu spiež, droši vien apzagušies." Apzogam sevi – un ne pa jokam. 2016. gadā Eiropas Parlamenta komisija, kas pētīja korupcijas līmeni Eiropas Savienības valstīs, publicēja secinājumus – Latvijā katru gadu no budžeta nozogam no 3,5 līdz 5 miljardiem eiro. Salīdzinājumam – valsts budžets ir aptuveni 8,5 miljardi.
Kāpēc uz šiem skandalozajiem secinājumiem nereaģēja Saeima, valdība, Nacionālās drošības padome, KNAB? Kāpēc Saeima nenodibināja komisiju, kas pētītu šos noziegumus? Tāpēc ka "paši pūta, paši dega". Tāpēc ka imitējam darbības.
Nu jau vairāk nekā desmit gadus izliekamies, ka gribam notiesāt Aivaru Lembergu. Varam tikai minēt, cik gadus tiesāsim Uģi Magoni un izmeklēsim citas ar korupciju saistītas lietas. Sabiedrības aptaujas liecina par ļoti zemu uzticības līmeni tiesību sargājošām institūcijām. Kāpēc? Tāpēc ka sabiedrība nav muļķe un prot atšķirt darbību imitāciju no reālas cīņas pret korupciju.
2007. gadā KNAB ar lielu, skaļu operāciju uz šosejas apcietināja A. Lembergu. Pēc neilga laika vēl pazemojošākā stilā arestēja Mamertu Vaivadu, kad viņš pusdienoja ar bijušo prezidentu Gunti Ulmani. Tad tika sacelta liela ažiotāža ap tā saucamo "stipendiātu burtnīcu". Kur ir notiesājošs rezultāts?
Pēdējā laikā arvien biežāk saistībā ar "noziedzīgu darbību" tiek locīts Jūlija Krūmiņa vārds. Arī viņu pagājušajā gadā ar lielu troksni arestēja KNAB vīri melnā.
J. Krūmiņš ir sabiedrībā labi pazīstams uzņēmējs, kuru ciena cilvēki, kas viņu pazīst. Visus neatkarības gadus esmu sekojis viņa aktivitātēm, esmu bijis viņa izveidotajās ostās un uzņēmumā "Man-Tess", kur tika nodarbināti vairāk nekā 1000 darbinieku, bet vadošajos amatos strādāja labākie valsts speciālisti.
Atceros, ar kādu degsmi Jūlijs ķērās pie "Vernisāžas" rekonstrukcijas. Grausts pilsētas centrā pārtapa par visiecienītāko atpūtas vietu gan veciem, gan jauniem. Vērmaņdārzs ieguva jaunas krāsas un glītu metāla sētu.
Daudzi ir bijuši Baltezerā, kur veca velotreka vietā ir skaisti apbūvēta ezermala. Lasu, ka mēneša beigās tiks pabeigta "Turaidas kvartāla" celtniecība ar divām skaistām simboliskām Jūlija dāvanām Jūrmalas iedzīvotājiem. To, cik daudz viņš ir palīdzējis jauniem talantiem un slimiem cilvēkiem, zina vien Jūlijs.
Viņš nekad nav "līdis" politikā, izņemot iepriekšējās vēlēšanas, kad noticēja Ingunas Sudrabas varēšanai un godīgumam un aicināja uzņēmējus ziedot naudu viņas partijai. Pat ja ziedošanas procesā tika pieļautas kļūdas, tad ne jau mistiskā iedzīvošanās kārē. Tas bija mēģinājums palīdzēt godīgam cilvēkam ar augstu atbalstu sabiedrībā nonākt Saeimā.
To, ka nepateicība ir pasaules alga, man vēl vecmāmiņa stāstīja. Divtik nepatīkami, ja nepateicīga ir tava valsts. Nav runa ne par ordeņiem, ne medaļām. Ir runa par netaisnību, nepelnītiem pazemojumiem un bezspēcību, kas robežojas ar izmisumu. Visu šo gammu Krūmiņkungam sarūpēja KNAB.
Ir likuma burts un ir likuma gars. Pat ja pārkāpts ir likuma burts, vai tad ir jāpielieto nesamērīgi spēka paņēmieni? Paņēmieni kā izrādīšanās un izdabāšana politiskajai konjunktūrai! Bijušais biroja vadītājs Aleksejs Loskutovs jau ir izpelnījies vietu Saeimā, skandalozā Juta Strīķe arī ir atvēzējusies uz vietu simtniekā.
Biju gan pārsteigts, gan izbrīnīts, dzirdot mūsu prezidentu Vašingtonā dižojamies par to, ka mūsu uzņēmēji investē naudu ASV un palīdz mūsu sabiedrotajiem celt labklājību. Neizbēgami rodas jautājums – kāpēc ASV, bet ne Latvijā? Vai esam tik nepievilcīgi investīcijām? Vai korupcija ir tādā līmenī, ka par to šausminās pat starptautiskās organizācijas?
Kas mums ir traucējis turpināt tautsaimniecības veiksmes stāstu? Nesakarīga, bieža likumu un nodokļu politikas maiņa investīcijas nepiesaista. Taču arī izplatītais viedoklis, ka Latvijā būt bagātam, būt uzņēmējam ir bezmaz vai netikums, attīstību neveicina. Zinu, ka manas domas nav populāras, bet es nekad neesmu centies glaudīt kādu pa spalvai vai izpatikt lasītājiem.
Zināmā sabiedrības daļā joprojām valda uzskats – atņemsim bagātajiem un sadalīsim nabagajiem. Taču vēsturē ir piemērs – 74 gadus nabadzībā dzina miljoniem cilvēku. Mūsu pašu starpkaru periods pierādīja, ka ar pareizu saimniekošanu valsts tomēr var kļūt par labklājības zemi.