Vilis Seleckis: Bēgļi – populisms, stulbums, nodevība?  (56)

Par saskaniešu, piemēram, I.Zariņa gvelšanu nebūtu jābrīnās - viņi vienmēr zākājuši Eiropu un turpina to darīt arī tagad. Turklāt I. Zariņam pašam nekas nav jāizdomā - palasi Krievijas presi, paklausies Maskavas aģitatoru runas un tik pucē vaļā - Eiropa grūž Latviju postā, musulmaņi mūs iznīcinās, būs terors, elle un vēl visādas šausmas. Patiesībā tas nav nekas jauns. Ar to pašu tikām baidīti, kad stājāmies Eiropas Savienībā, NATO, kad ieviesām eiro latu vietā.

Veca dziesma, vecas skaņas. Tikai zemteksts nemainīgs - vienīgi atgriešanās Maskavas draudzīgajos apskavienos varētu glābt Latviju. Šajā gadījumā - no musulmaņu šausmām.

Diemžēl arī Vienotības sabiedrotie - Nacionālās Apvienības un zaļzemnieku runas un rakstu meistari pūš gandrīz līdzīgā garā: Latvija nav gatava bēgļiem, vajag Briselei skaidrot to un to, vajag apturēt bēgļu plūsmu un tā līdzīgā garā.

Te gan jāatzīst, ka daudziem nacionāļu un zaļzemnieku iebildumiem varētu piekrist gandrīz pilnībā. Jā, protams, svešas kultūras cilvēku ienākšana Latvijai var radīt jaunas problēmas, skaidrs arī tas, ka mēs pagaidām neesam gatavi daudzu svešinieku uzņemšanai. Tikpat skaidrs arī tas, ka Eiropai vajadzētu darīt visu iespējamo, lai novērstu cēloņus, kas izraisa sīriešu un afrikāņu plūsmu uz Eiropu.

Taču šajā reizē runa ir pavisam par kaut ko citu - par to, ka bēgļu straume ir pārvērtusies par cunami un ka vajag rīkoties nekavējoties - neprātojot par šīs straumes cēloņiem, tās izraisītājiem, iespējamām problēmām utt. Pašreizējā situācija ir līdzīga gadījumam, kad tu ej garām dīķim un redzi slīkstošu cilvēku. Ko darīt šādā brīdī? Ja tu esi normāls cilvēks, tu meklēsi glābšanas riņķi vai metīsies ūdenī, lai palīdzētu nelaimē nokļuvušajam. Bet nacionāļi un zaļzemnieki iesaka pakratīt pirkstu un pirms glābšanas riņķa izmešanas, slīkstošajam noprasīt: kāpēc tu, stulbais, līdi ūdenī? kas tu tāds esi, ka man tevi jāglābj? kur es tevi likšu, kad izvilkšu no ūdens? vai neprasīsi ēst? vai mācīsies manu valodu?

Par NA nostāju nav jābrīnās. Tā ir partija, kas turpina to politisko līniju, ko varētu dēvēt par politisko utopismu savienojumā ar romantismu, dzīvošanu mākoņos jeb politiskā terminoloģijā - par kaut ko līdzīgu mērenam ekstrēmismam. Šis virziens iezīmējās jau Tautas frontes laikā, kad, tā sauktie, radikāļi bārstīja ārēji pievilcīgas, juridiski nevainojamas frāzes par latviešu tiesībām, citu valstu pienākumiem glābt Latviju utt. Sludinātais izklausījās patiess un pievilcīgs, taču neviens radikālis nespēja pateikt, kā skaistās idejas īstenot. Ideālās juridiskās shēmas, starptautisko tiesību piesaukšana bija atrauta no reālās dzīves un līdzinājās utopiskam sapnim.

Visspilgtāk tas bija redzams naivajos prātojumos par pilsoņu tiesībām atjaunot Latvijas neatkarību, vēlāk runās par starptautiskām normām pilsonības jautājumā. Kad neatkarību atjaunoja okupācijas pašpārvalde Augstākā Padome, tad radikāļi tāpat kā pašreizējie saskanieši ilgi pretojās Latvijas kursam uz iestāšanos Eiropas Savienībā, pēc tam vērsās pret eiro ieviešanu. Tagadējā nacionāļu nostāja bēgļu jautājumā ir iepriekšējās politiskās domāšanas turpinājums. It kā pareiza, gudra, valstiska nostāja, bet...objektīvi vērtējot, tukša pļāpāšana, jo problēmas risināšanai nespēj piedāvāt neko racionālu. Vārdu sakot, stāvam pie dīķa, noskatāmies, kā slīkonis (Eiropa un tai līdzi arī Latvija) grimst dzelmē un tik prātojam, kas vainīgs, kas būs, kas nebūs. Gala rezultātā tā ir sadziedāšanās ar Saskaņu un lielisks pakalpojums Putinam.

Radikālisms jeb politiskais romantisms ir katras demokrātiskas valsts nenovēršama parādība, taču gandrīz nekur radikāļi nespēj piekļūt varas stūrei. Tie galvenokārt ir margināli strāvojumi, kas ar savu savdabīgo pozīciju piesaista romantizētā pasaulē mītošos vēlētājus. Nelaime piemeklē tas zemes, kurās šie mākoņos mītošie iegūst tādu sabiedrības atbalstu, ka veido valdību. Grieķija ir pēdējais un spilgtākais paraugs. Diemžēl arī Latvijā, ņemot vērā savdabīgo parlamenta sastāvu, marginālais strāvojums - nacionāļi - ir ieguvuši pārāk lielu ietekmi. Tas ir viens no iemesliem, kas izraisa valdības tukšgaitu, ministru savstarpējo plēšanos, plivināšanos pa mākoņiem, nespēju risināt akūtas problēmas, arī bēgļu jautājumu.

Diemžēl Latvijai raksturīga vēl viena problēma - populistu klātbūtne valdošajā koalīcijā. Šoreiz visspilgtāk tos pārstāv zaļzemnieki. To stīvā nostāja bēgļu jautājumā ir dīvaina un pat pašnāvnieciska, jo lielākā daļa zaļzemnieku vēlētāju mīt laukos. Bet lauciniekiem Eiropas finansiālais atbalsts daudzos gadījumos ir dzīvības un nāves jautājums. Kā laucinieki var atbalstīt partiju, kura spļauj virsū Eiropai? Ko zemkopības ministrs panāks Briselē, ja viņa pārstāvētā partija gatava vājināt saites ar Eiropu - sak, ejiet jūs ratā ar saviem bēgļiem, tā nav mūsu problēma? Ja laucinieki kļūs gudrāki un apjēgs, kādas sekas var izraisīt zaļzemnieku noraidošā attieksme pret Eiropu, tad šīs partijas sakari ar laukiem stipri pavājināsies.

Nav saprotams, kāpēc zaļzemnieki šauj paši sev kājā. Acīmredzot lauciniekus uzskata par stulbeņiem, kurus var vazāt aiz deguna. Pirmām kārtām to var sacīt par galveno zaļzemnieku vadoni Augustu Brigmani, kas par cūkām un drošību runā tik demagoģiski, ka jāšaubās par viņa veselo saprātu. Cik saprotams no viņa sacītā, viens nepilns tūkstotis bēgļu Latvijas drošībai būtu lielāks drauds nekā kaimiņos esošā, agresīvā impērija, kas sapņo par senās varenības atjaunošanu. Jābūt ļoti nicinošai attieksmei pret ļaužu veselo saprātu, lai tādu sviestu laistu pār lūpām. Starp citu, Brigmaņa kungam Eiropu vajadzētu īpaši kvēli mīlēt, jo diezin vai viņa saimniecība zeltu un plauktu, ja no Eiropas nebūtu saņēmusi daudzos tūkstošos skaitāmas finansu piešprices.

Manuprāt, ir tā - ja tu saņem tūkstošus, bet grūtā brīdī neesi gatavs savam labdarim pat solīti paiet pretim, tad tā jau ir spļaušana akā, no kuras smel ūdeni.

Kategoriskie bēgļu nīdēji visbiežāk savu nostāju pamato ar Latvijas nacionālajām interesēm.

Tā ir godājama atklātība, jo parāda, kādas kuram ir tās nacionālās intereses. Acīmredzot tiem, kuri zākā Eiropu un baida ar islamizācijas šausmām, nacionālās intereses saistās ar atgriešanos austrumu orbītā, Krievijas draudzīgajos apkampienos. Ja reiz Rietumi ir ļaunuma avots, ja tie grasās Latviju iznīcināt ar mošejām, tad, protams, jāmūk prom no tiem un jādodas pie patiesā drauga Putina, kas necieš liberastus tāpat kā mūsu nacionāļi un zaļzemnieki. Viens no bijušajiem kvēlajiem nacionālistiem - Imants Kalniņš - to jau ir atklāti atzinis. Ar savu reālo darbību šo līniju stiprina arī viņa ideju turpinātāji Nacionālajā Apvienībā. Šķiet, arī vienam otram zaļzemniekam tāds pagrieziens sildītu sirdi. Kā gan citādi? Krievijā taču varētu bez ierobežojumiem pārdot sviestu, krējumu, desas...Bet Eiropa ar savām sankcijām, Ukrainas balstīšanu tikai gandē biznesu. Tāpēc...uzspļaut tādai Eiropai.

Mana izpratne par nacionālajām interesēm ir pavisam citāda. Manas intereses ir viennozīmīgi vērstas Eiropas virzienā. Zinu, ka Latvija nevar palikt neatkarīga un brīva, pieturoties pie kaut kādas abstraktas neitralitātes. Eiropas vietā nāktu Krievija, kurā strauji atdzimst baiss staļinisms, impērisms, militārisms. Vienīgi cieši sakari ar Eiropas valstīm mūs var pasargāt no tā, kas piemeklēja Ukrainu. Tāpēc Eiropas valstu vienotības šķelšanu, savstarpējās solidaritātes ignorēšanu uzskatu par visšausminošāko Latvijas nacionālo interešu nodevību. Toties Eiropas Savienības valstu vienotības un spēka vairošanu uzskatu par mūsu neatkarības galveno garantu. Bez demokrātiskās pasaules atbalsta mēs nebūtu atguvuši neatkarību un bez tā mēs nevarētu pastāvēt kā brīva valsts. Manā skatījumā tā ir aksioma, kas neprasa pierādījumus. Jo vairāk būs Eiropas Latvijā, jo drošāk varēsim justies.

Tāpēc atteikšanās uzņemt nepilnu tūkstoti bēgļu ir sīka, bet riebīga kaitniecība Latvijas interesēm. Nav taisnība, ka tā neatstās sekas uz Latvijas attiecībām ar Rietumu valstīm, kā apgalvo nacionāļi un zaļzemnieki. Protams, ka Eiropa turpinās maksāt subsīdijas lauksaimniekiem, palīdzēs būvēt ceļus utt. Protams, ka momentā nekas nemainīsies, budžets sastādīts, viss noregulēts un viss turpināsies. Bet diezin vai Vācijas, Francijas, Itālijas līderiem paliks nemanīta Latvijas klajā nevēlēšanās palīdzēt grūtā brīdī. Diezin vai tā vairos NATO valstu gatavību sargāt mūsu zemes robežas. Bez tam ir morālā puse. Ar kādām tiesībām varam gaidīt eiropiešu atbalstu, ja paši nevaram pat tik daudz kā pieņemt nepilnu tūkstoti bēgļu - pamest glābšanas riņķi slīkstošam cilvēkam?

Mani izbrīna, pārsteidz un biedē tas, ka Latvijas aizsardzības ministrs nāk no partijas, kura grasās spļaut sejā Rietumiem. Ar kādām tiesībām viņš saviem NATO kolēģiem prasīs atbalstu Latvijas robežu aizsardzībai? Ar kādām tiesībām viņš var runāt par NATO 5.pantu un Latvijas cerībām sagaidīt sabiedroto atbalstu, ja Latvija nespēj sniegt Eiropai pat tik niecīgu atbalstu kā viena tūkstoša bēgļu uzņemšana? Kādēļ itāļu kareivjiem būtu jāiet mums palīgos, ja Latvija Itālijai grūtā brīdī nicīgi pavēsta - tieciet paši galā ar saviem musulmaņiem?

Uz katru politiķi, kas zākā Eiropu un tieši vai slēpti mudina saraut ar to sakarus, manuprāt, jāskatās ar aizdomām un jājautā, kāpēc viņš tā rīkojas. Acīmredzot vieni to dara sava stulbuma, otri - naivuma, trešie - populisma dēļ. Bet pa vidu netrūkst ienaidnieku, kuri savu patieso nostāju veikli nomaskē zem abstraktām tautas interesēm, tēvzemes un brīvības lozungiem. Populisms, savijoties ar stulbumu un naivumu, pārvēršas par graujošu nodevību.

Diemžēl pašlaik noraidoša attieksme pret bēgļu uzņemšanu var vairot, nevis mazināt partijas popularitāti. Ceru, ka tas ir tikai pagaidām, kamēr daļa Latvijas tautas neapzinās reālo situāciju, nākotnes perspektīvas, tās problēmas, kas valsti piemeklētu, ignorējot Eiropas kopīgo sāpi. Iespējams, no ierindas pilsoņa nemaz nevar prasīt tik tālredzīgāku domāšanu. Bet deputātam, politiķim, ministram jāredz tālāk nekā ierindas pilsonim. Tas nedrīkst domāt vienīgi par sava reitinga punktiem. Diemžēl Latvijas politikā pārāk lielu lomu sāk spēlēt politikāņi, kam reitinga punkti svarīgāki par valsts interesēm.

Arī Vienotībai, tās līderei Solvitai Āboltiņai, premjerei Laimdotai Straujumai varētu adresēt ne mazumu pārmetumu. Taču bēgļu jautājumā Vienotība ir vienīgā partija, kas demonstrē skaidru, valstiski atbildīgu un, manā skatījumā, nacionālajām interesēm atbilstošu nostāju. To sit no visām pusēm. Bet Vienotība turas un dara to, kas vajadzīgs valstij. Es ceru, ka Latvijas tautai nevajadzēs sagaidīt četrdesmitā gada atkārtojumu un jaunus lopus vagonus, lai saprastu, cik bīstams bijis tukšs populisms un cik atbildīga bijusi Vienotības konsekventā nostāja bēgļu jautājumā. Es ceru, ka sabiedrības vairākuma noskaņa mainīsies jau tuvākajā laikā, un tas atspoguļosies jau nākamās Saeimas vēlēšanu rezultātos.