Kā spēcīgākais pierādījums teiktajam tiek izmantot stāsts par Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanos. Pirms neilga laika pat Krievijas prezidents V.Putins izšāva spēcīgu propagandas torpēdu - ļaužu izceļošana no Baltijas valstīm esot šausmīga katastrofa. Pēc tam šo domu pārtvēra un nemitīgi atkārtoja daudzi Krievijas masu saziņas līdzekļi, kam aktīvi piebalso Latvijā mītošie atklātie un maskētie putinisti.
Te nu uzreiz jāatzīst – emigrācija patiešām ir viena no mūsu zemes lielākajām nelaimēm. Bet, ja Putins par to atļāvies runāt, tad derētu atgādināt dažas vēsturiskas patiesības. Pats galvenais būtu noskaidrot, kāpēc daudzi ļaudis pamet Latviju, kāpēc sākās šis sāpīgais process? Vai tikai tāpēc, ka Latvijā viss izzagts, izpostīts, iztukšots, ka te nav nekādu perspektīvu?
Meklējot atbildes uz minētajiem jautājumiem, pametīsim skatu pagātnē! Atcerēsimies to Latviju, kas pastāvēja līdz 1940.gadam. Divos gadu desmitos brīvā Latvija bija sadziedējusi Pirmā pasaules kara brūces, pārvarējusi to atpalicību, ko radīja gadsimtiem ilgā atrašanās atpalikušās, cariskās Krievijas impērijā. Daudzi skaitļi un fakti liecina, ka toreizējā Latvija stāvēja blakus Eiropas attīstītākajām valstīm. Gan ekonomikā, gan kultūrā, gan izglītībā. Bekons un sviests nebija vienīgās preces, ko labi pazina Londonā un citos Rietumu tirgos. Latvijas mākslinieki, mūziķi, literāti, izglītības iestādes uzturēja ciešus sakarus ar pasaules kultūras centriem. Dzīves līmenis toreizējā Latvijā bija gandrīz tāds pats kā Francijā, Vācijā un citur, augstāks nekā Polijā, Somijā, Lietuvā, Igaunijā. Par masveida izceļošanu nebija ne runas. Iedzīvotāju skaits nemitīgi palielinājās.
Un tagad atcerēsimies, kāda bija tā Latvija, kas 1990.gadā sāka ceļu uz otro brīvības laiku. Lai raksturotu toreizējo situāciju, pastāstīšu par kādu tā laika piedzīvojumu.
Bija 1990.gada pavasaris, un man ar grupu Latvijas skolotāju radās iespēja doties braucienā uz Vāciju, Minsteri, kur Pasaules Latviešu apvienība rīkoja semināru par izglītības jautājumiem. Sarkanā impērija tuvojās sabrukumam, taču vēl nebija pavisam sagruvusi. Saskaņā ar toreizējiem PSRS noteikumiem bankā pret rubļiem katram braucējam izsniedza 30 markas. Gādīgie ārzemju tautieši, kas sedza brauciena izmaksas, konferences beigās katram tās dalībniekam dāvāja nelielu pabalstu - 50 markas. Līdz ar to mums likās, ka esam kļuvuši varen bagāti – rau, 80 markas. Milzīgs kapitāls! Gluži dabiski, ka mēs – pirmo reizi "plēsonīgā kapitālisma zemē" nokļuvušie padomju pilsoņi – gribējām kaut ko labu nopirkt un aizvest uz mājām. Ar Minsteres tautiešiem pārrunājām, kuru veikalu izdevīgāk būtu apmeklēt. Spriedām tā un tā. Beigu beigās, objektīvi novērtēdami mūsu finansiālās iespējas, tautieši aizveda mūs uz kādu milzīgu angāru. Milzīgā tirgotava likās pārpilnības pasaule. Un cenas? Viss gandrīz par velti, jo tur apģērbu tirgoja...kilogramos. Te nu gan mēs beidzot varējām sapirkties par tiem grašiem, kas bija palikuši mūsu kabatās!
Tolaik mēs vēl nezinājām, bet vēlāk sapratām – mēs bijām nokļuvuši humpalu veikalā...
1990.gadā padomju pilsonis, nokļuvis Rietumos, tikai humpalu veikalā varēja kaut ko nopirkt! Par vērtīgākām precēm nevarēja ne sapņot. Mersedesus, audikus, fordiņus, opelīšus varēja tikai autoplačos apskatīt. Par to iegādi pat sapņot nebija jēgas.
1990.gadā Latvija salīdzinājumā ar Rietumeiropas valstīm bija ekonomiski atpalikusi, nožēlojama Eiropas nomale ar zemu dzīves līmeni. Humpalu valsts! Okupācija, piecdesmit sociālisma "paradīzē" pavadītie gadi visu bija radikāli mainījuši – Latvija vairs nebija daļa no plaukstošās Eiropas kā 1940.gadā.
Tagad tā visās jomās bija tālu atpalikusi salīdzinājumā ar Franciju, Vāciju un citām Rietumeiropas valstīm. It īpaši dzīves līmeņa ziņā. Kā sarēķinājusi speciālistu komisija, 50 okupācijas gadi Latvijai bija radījuši zaudējumus 185 miljardu eiro apmērā. Tā ir milzīga summa, un tāpēc nav jābrīnās, ka Latvija piedzīvoja tik graujošu kritienu. Kamēr Latvija cēla sociālismu "pūstošie Rietumi, grimstot nabadzībā", lietojot komunisma laiku terminoloģiju, strauji cēlās uz augšu un sasniedza neskaitāmas reizes augstāku dzīves līmeni nekā Latvijā.
Nešaubos, ka Latvija 1990.gadā stāvētu blakus Somijai, Zviedrijai, Vācijai, ja tā būtu saglabājusi neatkarību. Taču mūsu zemei tas nebija lemts. Latvija tāpat kā visa Austrumeiropa pēc Otrā pasaules kara nokļuva staļiniskās Padomju Savienības gūstā un nevarēja tikpat brīvi attīstīties kā tā Eiropas daļa, kur saglabājās demokrātija, brīvība, tirgus ekonomika. Lūk, kāpēc pašlaik visa Austrumeiropa ir bēdu ieleja salīdzinājumā ar Rietumiem.
Putinieši bieži mīl paņirgāties par austrumeiropiešu pašreizējām problēmām tāpat kā par Latvijas ļaužu emigrāciju. Taču viņi ne vārda nebilst, ka tieši viņu priekšteči bijuši tie, kas šo valstu tautām radījuši pašreizējās grūtības.
Es negribu demonizēt Krieviju, tēlot to tikai melnās krāsās, zinu, ka šajā zemē dzīvo milzums erudītu, demokrātiski noskaņotu, talantīgu cilvēku. Bez Krievijas demokrātu atbalsta mēs nebūtu spējuši atgūt neatkarību. Taču diemžēl nav noliedzams arī tas, ka šajā zemē visbiežāk pie varas bijuši tumsonīgi, reakcionāri, agresīvi spēki. Tāpēc dzīve blakus šim austrumu kaimiņam ir viens no galvenajiem faktoriem, kas kavēja Austrumeiropas, arī Latvijas attīstību. Ne tikai Staļina valdīšanas laikā, kad miljoni poļu, baltiešu, ukraiņu tika aplaupīti, izkauti, badā mērdēti, lēģeros iznīcināti, bet jau arī ilgi pirms tam. Neaizmirsīsim, ka Krievija ir zeme, kurā visilgāk saglabājās dzimtbūšana, faktiski verdzība, kā arī absolūtā monarha, cara vara.
Šo atpalicību, tumsonību Krievijas valdošās aprindas vardarbīgām metodēm uzspieda arī savām pakļautajām tautām, kavējot to attīstību. Tāpēc tagad visa Austrumeiropa ne tikai Latvija tālu atpaliek no Rietumiem. To skaidri pierāda ainas, kas redzamas, braucot cauri Eiropai - jo tuvāk kāda zeme Krievijai, jo sliktāki ceļi, pelēkākas pilsētas un ciemi, zemākas algas un pensijas. Pat Latvijas mērogos tas skaidri redzams – Latgale no pārējās Latvijas atpaliek lielā mērā tāpēc, ka ilgāk nekā Kurzeme un Zemgale atradās divgalvainā ērgļa varā.
Jau dzirdu putinistu niknus saucienus – PSRS laikos Latvijā būvēja ostas, ceļus un tiltus, attīstīja rūpniecību, visiem bija darbs utt. Par ceļiem un tiltiem zināmā mērā taisnība. Bet lielīšanās ar rūpniecību ir pilnīgs blefs. Tās apjoms gan strauji palielinājās salīdzinājumā ar 1940.gadu. Fabriku un rūpnīcu sabūvēja milzum daudz, bet ko ražoja sociālisma laiku giganti? Kā tagad aizvien skaidrāk atklājas, ražoja lielākoties militāra rakstura preces un tādu produkciju, kas bija derīga tikai noslēgtajam sociālisma nometnes tirgum.
Kad sabruka šī nometne, pazuda Berlīnes un visi citi mūri, tad atklājās, ka pat labākie Latvijas izstrādājumi - mikroautobusi, radio, kafijas dzirnaviņas – nevienam nav vajadzīgi. Pat ne tiem, kuri būvēja un stutēja šo rūpniecību. Rietumu analogie ražojumi bija nesalīdzināmi pārāki, Latvijas preces ar tiem nespēja konkurēt. Šķietami varenā sociālisma industrija bija lemta sabrukumam. Jā, pārejas periodā bija arī postījumi, zagšana un daudz citu nejēdzību. Tomēr izšķirošais rūpniecības sabrukuma faktors bija tās milzīgā atpalicība no pasaules standartiem, šīs industrijas glābšana bez milzīgiem ieguldījumiem nebija iespējama.
Laukos okupācijas varas veiktās pārmaiņas – kolektivizācija – atstāja vēl graujošākas sekas uz Latvijas tautu. Kolhozu dibināšana izraisīja terora vilni, kaut ko līdzīgu pilsoņu karam, postošu nabadzību, deportācijas, labāko zemnieku iznīcināšanu. Tā bija Latvijas plaukstošās lauksaimniecības sagraušana, latviešu ierastā dzīves veida iznīcināšana, alkoholisma ievazāšana, saimnieka gēna iznīcināšana daudzu laucinieku raksturā. Par spīti milzīgiem ieguldījumiem vēlākajos gados, traktoriem, kombainiem, jaunām fermām kolhozi knapi spēja sasniegt to graudu, gaļas, piena ražošanas līmeni, kas bija sasniegts sagrautās, brīvās Latvijas laikos. Jā, darba gan pietika visiem lauciniekiem, jo kolhozos bija sacelti milzīgi kantori, tajos sēdēja desmitiem priekšnieku...
Vienīgi gaļas bodes pamazām pārvērtās par makšķernieku veikaliem, kuros varēja redzēt vienīgi plikus āķus. Gala rezultātā, ka labi zināms, astoņdesmito gadu vidū Padomju Savienībai draudēja bads, un Gorbačovs bija spiests saviem ideoloģiskajiem pretiniekiem, "šķiras ienaidniekiem" bučot rokas, lai izlūgtos kredītus un pirktu graudus. Ar to sākās procesi, kuri gala rezultātā "ļaunuma impēriju" noveda pie tās pilnīga kraha.
PSRS sabrukums ļāva pasaulei atviegloti uzelpot, Latvijai pavēra ceļu uz neatkarību. Taču vienlaikus šīs pārmaiņas tūkstošiem ļaužu nesa milzīgus sarežģījumus, jaunas grūtības. Sabrūkot kolhoziem, nejēdzīgajai sociālisma ekonomiskajai sistēmai, tūkstoši ļaužu palika bez darba. Gan pilsētās, gan laukos, kur jaunajiem zemturiem nebija vajadzīgi simti kantoristu. Kara produkciju un mazkvalitatīvās preces ražojušie inženieri, tehniķi, strādnieki bija spiesti mainīt nodarbošanos, apgūt jaunus amatus vai maizi un darbu meklēt ārzemēs. Tur ieceļotājiem no "brīvās proleta valsts" maksāja desmit reizes lielāku algu, pabalstus pašiem un bērniem. Šādos apstākļos ļaužu emigrācija uz Rietumiem kļuva absolūti nenovēršama. To piedzīvoja un vēl aizvien piedzīvo visas bijušās sociālisma nometnes valstis. To varēja apturēt tikai vienā veidā – atjaunojot kaut ko līdzīgu Berlīnes mūrim uz robežas ar Rietumiem.
Latvijas pašreizējo nelaimju, tai skaitā katastrofālās emigrācijas dziļākais cēlonis ir Krievijas, toreizējās PSRS, okupācija, tās uzspiestais totalitārisms, sociālisma eksperiments. Tās ir labi zināmas vēsturiskās konsekvences, kas nav noliedzamas, bet ko mīļuprāt aizmirst PSRS slavinātāji un brīvās Latvijas apņirdzēji. Putina vārdi par emigrāciju kā Baltijas katastrofu ir klaja zaimošana, jo tieši viņa vadītās valsts iepriekšējie reakcionārie valdnieki ir šīs nelaimes izraisītāji.
Protams, nav noliedzams arī tas, ka latviešu aizceļošanu pastiprināja Latvijas valdošo partiju cinisms, neprasme, korupcija, zagšana, kā arī daudzu ļaužu nespēja pielāgoties dzīvei kapitālisma apstākļos. Minētās kļūdas un nejēdzības pie mums bijušas postošākas nekā citās bijušajās sociālisma zemē, un tāpēc tagad atpaliekam no Igaunijas, Čehijas, Polijas, lai gan 1990.gadā bijām aptuveni vienādā līmenī. Taču arī minētās kļūdas un aplamības lielā mērā sākās tieši tāpēc, ka vajadzēja pārvarēt okupācijas sekas, veikt virkni ļoti sarežģītu reformu, lai atjaunotu demokrātiju, saprātīgu ekonomiku un vismaz nākotnē izlauztos no tā būra, kurā valsti iedzina 1940.gads.
Teiktais nenozīmē, ka pašlaik nekādi ekonomiskie, kultūras un cita veida sakari ar Krieviju nav vajadzīgi. Tie ir vajadzīgi, un tie veicinātu Latvijas attīstību, palīdzētu drīzāk tuvoties Eiropas līmenim. Taču laikam gan plaša mēroga sadarbība ar Krieviju būtu iespējama vien tad, kad šī valsts atgrieztos pie tā kursa, kas sākās Borisa Jeļcina laikos. Tolaik bija cerības, ka Krievija kļūs civilizēta, demokrātiska valsts. Diemžēl Maskavā varu atguva čekistiskās aprindas, un Krievija ir pārvērtusies par draudu visai pasaulei, tā žvadzina ieročus, grasās atjaunot impēriju, apdraudot kaimiņus, tajā skaitā Latviju. Diezin vai ar tādu Krieviju iespējama plaša ekonomiskā un cita veida sadarbība.
Ignorējot vēsturiskās konsekvences, pēdējā laikā aizvien biežāk dzirdams runas par to, ka Rietumu virziens Latviju vedot strupceļā, ka vajagot pamest NATO, atgriezties Maskavas apskāvienos utt. Dzirdot šos absurdos aicinājumus, pirmā brīdī liekas, ka skan balsis no trako nama. Taču, mirkli padomājot nākas secināt, ka patiesība ir daudz ļaunāka. Acīmredzot šos aicinājumus pauž cilvēki, kas dzīvo ar āķi mutē, tie, kuri savulaik kalpojuši stūra mājai un vēl aizvien ir atkarīgi no toreizējiem saimniekiem.
Krievijas arhīvos glabājas dokumenti, kas šos nelaimīgos ļauj turēt īsā pavadā. Brīnos tikai par vienu – kāpēc šie relikti, Krievijas ietekmes aģenti pēkšņi lien no pažobelēm laukā un uzdrošinās paust Latvijas sabiedrības vairākumam absolūti nepieņemamas, absurdas domas par Rietumiem, NATO, Eiropas Savienību, Putinu kā pasaules glābēju. Kāpēc viņi sevi atmasko? Vai tiešām Krievijā valdošie čekisti sākuši pēdējo izmisīgo cīņu par Latvijas atgriešanu Kremļa orbītā un kaujā raida pat savus slepenākos kareivjus?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
