Bet kā ir patiesībā?
Nenoliedzami, islāms ir dažāds. Labi zināmi vairāki tā novirzieni. Tie apkaro cits citu tikpat nežēlīgi kā eiropiešus. Protams, gribas ticēt, ka vairums Eiropā dzīvojošo musulmaņu ir normāli ļaudis, kas negrib ne spridzināt, ne šaut, ne uzkundzēties Eiropai. Gribas domāt, ka vairāku islāma organizāciju paustais terorisma nosodījums nav tikai tālredzīga viltība.
Un tomēr. Vai nevajadzētu padomāt, kāpēc neviena cita mūsdienu reliģija nav radījusi tādu terorisma vilni kā islāms? Kāpēc tieši Allāha pielūdzēji ir tie, kuri spridzina lidmašīnas, šauj bērnus un sievietes?
Negribu iedziļināties visās islāma rašanās, Korāna, tā svēto rakstu finesēs un dogmās, vien atgādināšu, ka ne viens vien reliģiju vēstures pētnieks paudis - islāms jau no pašiem pirmsākumiem labi kalpojis kā idejiskais pamats tumsonīgam fanātismam, neiecietībai, vardarbībai. Acīmredzot tāpēc nav jābrīnās, ka tagad šī reliģija labi noder arī trula terorisma attaisnošanai. Zīmīgi, ka visur, kur islāms, valda totalitāri režīmi. Ne visur tie ir asiņaini, tomēr visur tālu stāvoši no demokrātijas, viedokļu daudzveidības, tiesiskuma.
Būtiska islāma valstu iezīme ir reliģijas valdīšanā pār visām dzīves jomām. Te valsts nav šķirta no reliģijas, tāpēc viss - sadzīve, tiesu sistēma, izglītība, valsts politika balstās uz islāma dogmām. Kā labi zināms, daudzviet darbojas Korānā sakņotie šariāta likumi, sieviešu tiesību ierobežošana utt.
Mēģinājumi islāma valstīs ieviest demokrātiskus pārvaldes principus gandrīz vienmēr ir beigušies ar katastrofu. Tas skaidri redzams ne tikai Irākā, bet arī Lībijā, Tunisijā, Ēģiptē. Acīmredzot islāms nav savienojams ar demokrātiju, cilvēktiesībām un citām eiropiešu aizstāvētām vērtībām. Arī tad, ja pie varas ir nevis kaut kādi ekstrēmisti, bet "labie islāmisti" - Rietumos izglītību guvušie sultāni un emīri.
Teiktais nozīmē, ka jānoņem rozā brilles un objektīvi jānovērtē islāms, atzīstot, ka šī ideoloģija kopumā, bet ne tikai tā atsevišķi ekstrēmi novirzieni var būt drauds visam tam, ko pasaule sasniegusi ceļā uz demokrātiju, viedokļu daudzveidību, toleranci un humānismu.
Ja ignorējam musulmaņu veiktos teroraktus un turamies pie tā, ka islāms kopumā ir miermīlīga, humāna ideoloģija, tad arī attieksmi pret komunismu un nacismu vajadzētu revidēt. Arī komunismā bija strāvojumi, kas nosodīja staļinismu un tā īstenoto teroru. Arī komunisms radās kā cildena ideoloģija, kas aicināja pasaulē ieviest tādas humānas vērtības kā taisnība un vienlīdzība. Bet kas no tā visa iznāca, atklājās vēlāk, kad komunisti guva iespēju savas idejas īstenot praktiskajā dzīvē.
Jāatzīst, ka arī Islāma Valsts zvērības, Krievijas lidmašīnas spridzināšana, Parīzē piedzīvotais terors nav nekas cits kā praksē konsekventi īstenots islāms. Tas jo skaidri liek secināt, ka šī ideoloģija, ja tajā ietekmi gūst ekstrēmākie strāvojumi, var pasaulei nodarīt tādu pašu ļaunumu kā komunisms un nacisms.
Gan komunisma, gan nacisma ļaundarības ir labi zināmas, un par šo ideoloģiju patieso dabu šaubās tikai atsevišķi īpatņi. Sabiedrības vairums saprot, ka komunismu neattaisno arī tas, ka bija labie komunisti, ka Brežņevs nebija gluži tas pats, kas Staļins. Diemžēl attieksmē pret islāmu nav vērojama tikpat konsekventa, skaidra, viennozīmīga attieksme. Tāpēc Latvijā ir aprindas, kas gribētu plaši pavērt durvis islāma ienākšanai. Pat parlamentā, sabiedriskajā televīzijā skan balsis, kas apgalvo, ka parandžu nēsāšana sabiedriskās vietās, būtu pilnīgi pieļaujama, bet to aizliegšana - cilvēktiesību pārkāpums. Vai tādi apgalvojumi nav naivi, absurdi un bīstami? Vai tie neliecina par gatavību kapitulēt islāma tumsonīgāko paražu priekšā?
Manuprāt, vajadzētu saprast, ka ir ne tikai cilvēktiesības, bet arī saprāts un sabiedriskās intereses. Cilvēktiesību karoga vicināšana, lai aizstāvētu vardarbīgu pasaules uzskatu, ir ceļš uz cilvēktiesību iznīcināšanu. Pagaidām, kamēr islāmticīgie Latvijā ir tikai maza grupiņa, parandžu nēsāšana būtu tikai eksotiska izrāde, kas patiktu vienīgi atsevišķiem savdabību mīlošiem indivīdiem. Bet kas var galvot, ka pēc desmit, divdesmit gadiem, tikpat gļēvi iztopot svešiem dieviem, parandža nekļūs par obligātu normu? Kas sekos pēc tam, kad sieviete melnā maskā uz ielas būs kļuvusi par normu? Būs aizliegums sievietei sēsties pie mašīnas stūres?
Nevarēs mācīties augstskolā? Pēc tam likums, ka zaglēnam par sodu var nocirst pirkstus? Un varbūt vīram tiks piešķirtas tiesības nomētāt ar akmeņiem sievu, kas kļuvusi neuzticīga? Tādi un vēl nesalīdzināmi absurdāki, barbariskāki likumi darbojas daudzās ajatollu un imāmu pārvaldītās valstīs. Arī tajās, kur valda šķietami gaišais, bet ne ekstrēmais islāms. Vai tiešām arī Latvijai pārprastas tolerances vārdā jāsāk līdzināties šīm zemēm? Vai tā nebūs atgriešanās tumsonīgajos viduslaikos, kad reliģiskie fanātiķi dedzināja raganas?
Jā, savulaik arī kristietība ir pastrādājusi ne mazumu ļaundarību. Arī tā savulaik bijusi fanātiķu ierocis cīņā pret brīvu vārdu. Taču daudzu gadsimtu laikā kristietība ir mainījusies. Eiropas valstīs ir izdevies ierobežot baznīcas varu un tiesības. Reliģija ir šķirta no valsts. Tas ir milzīgs sasniegums pasaules ceļā uz demokrātiju un brīvību. Taču daudzās Āfrikas, Tuvo Austrumu valstīs nav izdevies mazināt tur valdošā islāma lomu.
Reliģisko fanātiķu varas saglabāšanās šajās zemēs ir viens no to atpalicības galvenajiem cēloņiem, jo ekonomiskais, kultūras uzplaukums iespējams tikai tur, kur valda demokrātija, brīvība, tiesiskums. Tāpēc ir vairāk nekā biedējoši vērot to, ka agresīvs islāms aizvien dziļāk iespiežas Eiropas valstīs un apdraud visu to, kas sasniegts, balstoties uz pasaules gaišāko prātu - Kopernika, Džordano Bruno, Voltēra, Didro - sludināto principu pamatiem.
Es vienmēr esmu sevi uzskatījis par liberāli. Nešaubos, ka Latvijai, solidarizējoties ar citām Eiropas valstīm, ir jāuzņem bēgļi no Tuvo Austrumu valstīm. Taču vienlaikus aicinu saprast - nav pieļaujama ne mazākā piekāpība totalitārismā, fanātismā sakņotās ideoloģijas - islāma - priekšā. Nekādu parandžu Latvijā! Nekādu mošeju Rīgā vai kādā citā pilsētā! Ja kāds Latvijā meklē glābiņu no kara šausmām, viņam jārēķinās ar to, ka te būs jādzīvo saskaņā ar mūsu noteikto kārtību, jārunā mūsu valodā, jāapgūst mūsu sadzīve un tradīcijas.
Es nedomāju, ka Eiropa ir bezspēcīga islāma priekšā. Terors ir vājo cīņas metode, un nekad neviens terorists vēl nav varējis uzvarēt. Es negribu piekrist profesoram Leonam Taivānam, ka mums jau tagad jāsāk mācīties arābu valodu un ka Eiropas islamizācija nav novēršama. Atgriešanās tumsonīgajos viduslaikos, kad valdīja reliģiskais fanātisms, nav iespējama. Man nav šaubu, ka Eiropa apturēs islāma izplatību, ka parandžas tiks izmantotas vienīgi maskarādēs tāpat ķirbju maskas helovīnos. Taču tas būs iespējams vienīgi tad, ja apzināsimies šīs ideoloģijas patieso būtību un sapratīsim, ka islāms var būt tikpat postošs kā nacisms un komunisms.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
