Nenoliedzami, pie mediju pamatfunkcijām pieder savas auditorijas izglītošana un izklaide. Labi, ka abus šos uzdevumus var apvienot. Turklāt izklaides kultūras un biznesa smagsvars ir reitingošana, pastāv neskaitāmi neskaitāmas rangu tabulas, kurās sakārtotas šā brīža apritē esošas mūziķu grupas, ekrāna zvaigznes, rakstnieki, sportisti, politiķi, kā arī pagātnes personības, notikumi, labie un sliktie darbi utt. Izklaides kultūras lietotājam tā vai cita produkta vieta reitingos rada drošības sajūtu, ka izvelētā lieta patiesi ir laba un daudzu pieprasīta.
Latvijas vēstures reitingu spēlei varētu būt labs psihoterapijas efekts, ārstējot pārspīlēto pietāti pret pagātni, saasināto jūtīgumu pret pārdarījumiem un piedāvājot indivīdam brīvu rīcībspēju pār pagātni. Bet šoreiz tomēr nekā! “Latvijas Avīze”, pieaicinot konsultantus no Latvijas Zinātņu akadēmijas un citām vadošajām akadēmiskajām struktūrām, pati ir sastādījusi/izstrādājusi viņasprāt/viņuprāt 375 izcilāko personību, kas dzīvojušas un strādājušas pēdējos 150 gados. Turklāt sarakstam, atsaucoties uz visvisautoratīvāko speciālistu līdzdalību, piešķirts autoritātes spēks, – “Latvijas Avīzes piedāvāta vēstures selekcija ir vispareizākā, diez vai to apšaubīt būtu prāta darbs! Saraksta sastādītāji skaidro, ka kandidātu atlase bijusi patiesi sarežģīta, grūta, atbildība un ka ikvienam iespējams to papildināt un kāpēc Renārs Kaupers un Marija Naumova, viņuprāt, ir labāki par Noru Bumbieri un daudzas citas lietas.
Piedāvātais simtnieka kandidātu saraksts ir rosinošs, jo korelē šodienas vērtības ar pagātnes vērtībām. Saraksta sastādītāji 375 personības ir iedalījuši vairākās nozaru grupās. Visprāvāko no tām pārstāv mākslinieki un arhitekti – 21,1% no nosauktajiem, otru skaitliski lielāko grupu veido zinātnieki (18,4%), trešajā vietā – literāti un izdevēji (13,9%), ceturtajā – mūziķi (12,3%). Tālāk seko teātra, baleta un kino mākslinieki (10,9%), sportisti un treneri (7,7%), valsts darbinieki (5,6%), garīdznieki (2,6%), militārie darbinieki (2,4%), sabiedriskie darbinieki (2,1%), uzņēmēji (1,9%) un dažādi (1,1%). “Dažādo” četriniekā iekļuvis viens disidents (G. Astra), divi dēkaiņi (A. Laime, E. Liedskalniņš) un viens ebreju glābējs holokausta laikā (Ž. Lipke).
No sarakstā iekļautajiem tikai apmēram viena desmitā daļa ir sievietes (zemē, kur sievietes veido 54% no valsts iedzīvotājiem!). 8,3% no nosauktajām personībām pieder 19. gadsimta vēsturei, 30,4% savu spilgtāko darbības vektoru iezīmējuši 20. gadsimta pirmajā pusē, pārējie – 20. gs. otrajā pusē. 28% pieder pie emigrācijas latviešiem, kuru dzīves ceļi aizvijušies gan uz Rietumiem, gan Austrumiem. 32% no nosauktajām personībām ir mūsu vidū, pārējās – jau aizsaulē. Vecākais (J. D. Felsko) dzimis pirms 191 gada, jaunākais (I. Vihrovs) – pirms 26 gadiem.
Faktiski visi nosauktie cilvēki ir t.s. publiskās personas, absolūtais vairākums no viņiem ir saņēmuši oficiālas atzinības (goda nosaukumus, medaļas, akadēmiskos titulus, amatu pozīcijas u.tml.), kas kalpo kā apstiprinājuma zīme viņu kvalitātei. Arī saraksta veidotāji ir dalījuši savus marķējumus – daudzi apzīmēti ar vienkārši “rakstnieki’, “dramaturgi”, “mediķi”, “kinooperatori”, “kinorežisori”, “filantropi” utt. Pret citiem saraksta autori bijuši dāsnāki apzīmējumus veidošanā –“vieni no izcilākajiem ..”, “vieni no pirmajiem ..”, “vieni no tautā iemīļotākajiem”, “pirmie ievērojamie ..”, ievērojamākie ..”, “vieni no vadošajiem .. Holivudā”, “pasaulē pazīstamākais ..” utt. Ikviena paveiktais pārvēršas birkā, kam jākalpo par orientieri punktu piešķiršanai vērtību skalā.
Saraksts iezīmē arī citu jaunu parādību tapšanu. Tas rada iespaidu, ka Latvija ir mākslinieku, arhitektu un zinātnieku zeme! “Latvijas Avīze” (vēl nesenā “Lauku Avīze”), šķiet, pilnībā atteikusies no savas agrākās sūtības celt lauku ļaužu pašapziņu, turēt godā latviešu zemniecības tradīcijas, no vēstījuma par latviešiem – zemnieku tautu. Sarakstā kā vientuļš lauku ozols zemniekus pārstāv Edgars Kauliņš, nozarē “uzņēmēji” ar birku “lauksaimniecības darbinieks, kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētājs”. Vienlaikus E. Kauliņš arī kalpo par biklu atgādinājumu, ka bijuši reiz arī tādi ļaudis, kas strādājuši un paveikuši ko labu t.s. padomju laikos. Pārējās padomju Latvijas personības – sava laika ikonas –, piemēram, izcili darbadarītāji, komunistiskās partijas, komjaunatnes līderi, ir zuduši. Tālab jājautā vai/kāpēc viņi neietilpst jēdzienā “personība”? Vai arī tā ir šā brīža ideoloģiskā marķējuma diktētā padomju vēstures posma amnēzijas parādība, kuras rezultātā tiek norakstītas to cilvēku paaudzes, kuru darba mūžu liktenis ierāmēja starp 1944./45. un 1991. gadu?
Simtnieka kandidātu saraksts arī diagnosticē šā brīža profesionālās marginālijas. Tajā nav mūsu budžetnieku – pedagogu un ārstu (ja vien viņi nav akadēmiķi). Atkal viņiem tiek vēl viens nevērtības zīmogs.
Vēstures rakstīšana allaž ir sarežģīts darbs, jo visiem tajā vietas nekad nepietiek. Vēstures personības un notikumi pārtop par spēļkauliņiem, ar kuriem vēstures rakstītāji var izspēlēt savu riču–rača partiju. Tādēļ vēstures notikumu un cilvēku selekcija nav vienīgi akadēmiska vai žurnālistika problēma, bet arī ētiska.
Šo pārdomu nolūks nav apvainot un nokritizēt saraksta veidošanas ideju un tās autorus, tāpat nevēlos nekādā ziņā aizvainot sarakstā iekļautos līdzcilvēkus. Ja tā tomēr ir noticis, tad lūdzu – piedodiet!