Mūsdienās cilvēks fiziski nobriest aptuveni 18 gadu vecumā, taču viņa sociālais briedums ilgst līdz 25 gadu vecumam. Turklāt no 18 līdz 25 gadiem ir pats grūtākais personības veidošanās laiks. Šeit bieži vien nākas saskarties ar rūgtu, bet, diemžēl, objektīvu patiesību - nepilngadīgo noziedzība ir tieši un nepastarpināti saistīta tieši ar sociālās audzināšanas trūkumu. Jaunais cilvēks fiziski un garīgi ir attīstījies. Arī izdarot pārkāpumu, viņš spēj saprast tā antisabiedrisko raksturu. Taču morālā aspektā visbiežāk šim jaunajam cilvēkam trūkst sociālās audzināšanas, lai viņš spētu izvēlēties tādu uzvedības modeli, kāds tiek prasīts no sabiedrības.
Pusaudžiem ir spilgti izteikta īpatnība ir tieksme apvienoties un tiekties pēc vienkāršiem, viegliem kontaktiem. Visbiežāk tieši šīs īpatnības iespaidā nepilngadīgie izdara noziegumus. Tie ir 70 – 75% noziegumu, ko izdarījuši nepilngadīgie. Tikai 25 – 30% nepilngadīgo izdara noziegumus vienatnē. Vai nav paradoksāli, ka tieši noziegumu izdarīšana grupā ir vainu pastiprinošs apstāklis šobrīd valstī esošajā likumdošanā? Kāpēc šī psiholoģiskā, jeb pusaudzim dabiskā īpatnība ir pieņemta par vainu pastiprinošu apstākli? Vai tas likumdevējam neliek aizdomāties par Krimināllikuma nepārdomātu, zinātniski nepamatotu bardzību pret nepilngadīgajiem? Un kurš spēj atbildēt uz jautājumu - vai ar bargu likumu ir iespējams izmainīt nepilngadīgo psiholoģiskās, ģenētiskās īpatnības?
Statistika nepielūdzami atspoguļo jauniešu tendenci kriminalizēties, atrodoties tieši ieslodzījumā. 60% recidīvistu savu pirmo noziedzīgo nodarījumu ir izdarījuši pusaudža vecumā. Latvijas cietumos uz š.g. 1. janvāri nepilngadīgo īpatsvars ieslodzīto vidū sasniedza 4.5%. Tie ir pusaudži, kuriem kādreiz ir pietrūcis vecāku mīlestības, labu un prasmīgu audzinātāju, respektīvi, to garīgo skulptoru, kuri veido cilvēku.
Cik minimāls (lasi – maksimāls) ir brīvības atņemšanas soda ilgums nepilngadīgajiem Latvijā? Vēlreiz statistika. Šoreiz par 137 nepilngadīgajiem, kuri sodu izcieš Cēsu nepilngadīgo audzināšanas iestādē. Ko liecina šī gada 1. janvāra dati? Brīvības atņemšanas soda ilgums, kas ir mazāks par 1 gadu – 1 nepilngadīgajam, no 1 – 3 gadiem – 85 nepilngadīgajiem, no 3 – 5 gadiem – 38, no 5 – 10 gadiem – 11, virs 10 gadiem – 2 nepilngadīgajiem. Vai 3 – 5 gadi cietumā pusaudža vecumā nav par daudz? Vai arī šie zēni nenokļūs to augstāk minēto 60% recidīvistu skaitā, kuriem cietums ir dzimtās mājas?
Runājot par prognozēm, jāsaka godīgi, ka kriminoloģiskā aspektā šodien pastāv nopietnas bažas, ka nepilngadīgo noziedzība pieaugs. Mēs zinām, ka sabiedrības noslāņotībai kļūstot aizvien taustāmākai, arvien vairāk rodas sociāli neaizsargātu, nabadzīgu un “riska” ģimeņu.” Sociāli nelabvēlīgo ģimeņu skaits no 601 ģimenes 1997. gadā pieaudzis līdz 1258 ģimenēm 2000. gadā. Sabiedrībā pieaug šķirto laulību skaits. Vērojams arī ģimenē pavadītā brīvā laika sarukums, kuru izraisa tā sauktais “darba holisms,” karjerisma un brīvu partnerattiecību popularizēšana saziņas līdzekļos. Lai cik tas šodien neticami šķistu, arvien vairāk bērnu neapmeklē skolu vispār. Cēloņi – nabadzība, sociālā un dzīves vietas norobežotība, kā arī ģimenes ietekmes vājums, kas rada tā sauktos ielu bērnus. Diemžēl, par viņiem precīzu statistikas datu nav. Oficiāli 2000./2001. mācību gadā skolu neapmeklēja aptuveni 2500 bērnu. Ik gadu skolu neapmeklējušo bērnu skaits pieaug. Vai skolas mērķis nav bērna sagatavošana dzīvei? Šo nopietno uzdevumu nereti atbīda otrajā vietā – pēc zinību ieguves.
Tieši šo cēloņu rezultātā valstī pieaug jauniešu noziedzība, klaidonība, prostitūcija, saslimstība ar seksuāli transmisīvām slimībām. Strauji palielinās atkarīgo skaits no narkotikām, alkoholisma, vērojama arī datoru un televīzijas atkarība, kas izraisa neadekvātu, bieži agresīvu vai apātisku pasaules uztveri. Pagājušajā gadā nepilngadīgie izdarījuši 3987 noziedzīgus nodarījumus. No tiem 2281 ir smagi, ņemot vērā to, ka vairumā gadījumu tie izdarīti grupā.
Secinājums. It kā veidojas apburtais loks: psiholoģisku īpatnību un sociālu cēloņu dēļ pusaudži izdara savu pirmo likumpārkāpumu. Bieži vien šis pirmais likumpārkāpums ir izdarīts pusaudzim tik raksturīgās īpatnības dēļ – grupā. Šīs īpatnības dēļ pusaudzis nokļūst cietumā, jo noziegums grupā ir vainu pastiprinošs apstāklis. Pusaudzis cieš no tā visu mūžu, jo cietums atstāj neizdzēšamas pēdas pusaudža personībā un cietums nav tā vieta priekš pusaudža, kas viņu izaudzinātu par normālu sabiedrības gaidām atbilstošu cilvēku.
Visā progresīvajā pasaulē mūsdienās mēģina atjaunot 17.-18. gs. piekopto piedošanas, attaisnošanas institūtu attiecībā uz nepilngadību (vēlāk tas pārtapa par saprašanas institūtu). 1985. gada ANO Pusaudžu Tieslietu administrēšanas minimālā standarta noteikumi, jeb tā sauktie Pekinas noteikumi nosaka, ka “kompetentai iestādei jādara pieejami dažādi lietas atrisināšanas līdzekļi, lai, cik vien iespējams, izvairītos no ievietošanas labošanas iestādē (brīvības atņemšanas).” Vienlaicīgi tie nosaka, ka pusaudža ievietošanai labošanas institūcijā vienmēr ir jābūt pēdējam pielietojamam līdzeklim un uz minimālo laiku. Respektīvi, cietumsodu pusaudzim ir jāpiemēro tikai tādā gadījumā, ja visai plašais citu risinājumu arsenāls ir izsmelts. Tāpēc valstī uzmanība jāvelta cēloņiem, kas pusaudzi pamudina kļūt par likumpārkāpēju. Jāmeklē un jāizveido pieņemamākie soda veidi, lai vienlaikus atrisinātu šos cēloņus un lai pusaudzim, ja viņš ir izdarījis noziegumu, piespriestu viņa iepriekšējai dzīvei un personībai atbilstošāko soda veidu. Vēl nepiedodamāk ir, ja piespriestais sods mudina pusaudzi izdarīt noziegumu vēlreiz!
Tāpēc nobeigumā atgādināšu franču sociologa Emila Birkheima 1950. gadā pausto viedokli: “Kur vien ir cilvēki un likumi, vienmēr ir noziegums un noziedznieki.” Mainīt cilvēkus diez vai ir mūsu spēkos, bet grozīt likumus un uzlabot pastāvošo praksi mēs varam. Jaunatne tomēr ir un paliek katras paaudzes cerība!