Lasot NAP, pirmais iespaids ir - tajā ir mēģināts "sabāzt" teju visu iespējamo. Un tomēr NAP satur diezgan skaidru redzējumu par Latvijas ekonomikas attīstības dzinēju – šī loma ir atvēlēta apstrādes rūpniecības nozarei. Ir nosprausts arī skaidrs sasniedzamais mērķis – šīs nozares pievienotajai vērtībai 2020. gadā ir jāsasniedz 20% no IKP. Līdz ar to NAP iemieso rūpnieciskās Latvijas sapni, kurš acīmredzot ir radies iespaidojoties no Vācijas modeļa, kur apstrādes rūpniecības īpatsvars IKP ilgstoši ir ap 20%.
Kā NAP paredzēja to panākt? Izskatās, ka dokumenta autori redzēja divus galvenos instrumentus: 1 veicināt privātā sektora investīcijas pētniecībā un attīstībā (P&A), un investēt izglītībā.
Ir godīgi jāatzīst, ka NAP tapšana nav bijusi saistīta ar Latvijas sabiedrības, politiskās elites, vai toreizējās valdības vēlmi radīt detalizētu stratēģisku ietvaru valsts attīstībai septiņus gadus uz priekšu. NAPa radīšana bija Eiropas Komisijas nosacījums Eiropas Savienības (ES) fondu saņemšanai 2004.-2020. plānošanas periodiem. Bez NAPa Latvija nevarētu pretendēt uz ES fondiem. Līdz ar to var pateikt, ka savu īsto mērķi NAP ir sasniedzis – Eiropas fondu apgūšanas process tika uzsākts.
Taču jākonstatē, kā valsts attīstības plāns NAP ir pilnīgi bankrotējis. Kāds pamatojums tik skarbam secinājumam?
NAP redzējumā, apstrādes rūpniecībai vajadzēja kļūt par galveno valsts attīstības dzinēju, taču rūpniecības īpatsvars drīzāk samazinājās. 2016. gadā tas bija vien 12,5% no IKP, kas ir mazāk (!) nekā 2010. gadā kad tie bija 13,4%! Ir absolūti skaidrs, ka 20% mērķis 2020. gadā pat ne tuvu netiks sasniegts. Un kā ir ar citiem mērķiem?
- Preču un pakalpojumu eksports. Atbilstoši NAP vajadzētu būt 70% no IKP 2020. gadā. Situācija uz 2016. gadu - 58%, samazinās kopš 2012. gada.
- Ieguldījumi pētniecībā un attīstībā. NAP mērķis: 1,5% no IKP 2020. gadā. Realitāte - 2016. gadā 0,62% - praktiski tikpat daudz cik 2010. gadā (0,6%)
- Produktivitāte apstrādes rūpniecībā. NAP mērķis - 36 tūkstoši eiro uz vienu nodarbināto. Realitāte - 20,8 tūkstoši eiro uz nodarbināto, kas ir tikai par 13% vairāk nekā 2010. gadā.[1]
Kas pārsteidz - uz šo nežēlīgo skaitļu fona NAP attīstības virsmērķis šodien ir ne tikai sasniegts, bet pat pārspēts. Runa ir par iekšzemes kopproduktu (IKP) uz vienu iedzīvotāju kā % no Eiropas Savienības (28 valstu) vidējā.[2] Citiem vārdiem, par Latvijas relatīvo atpalicību no Eiropas. 2010. gadā mūsu IKP bija vien 53% no ES vidējā un NAP mērķis bija sasniegt 70% 2020. gadā. Kopš 2010. gada ik gadu (!) šī radītāja izaugsme pārsniedza NAP plānoto mērķi, sasniedzot 64% jau 2015. gadā! Citiem vārdiem, ienākumu atpalicības (no ES) mazināšana notikusi straujāk, nekā NAPā plānots, par spīti NAPam, un izmantojot pavisam citus dzinējus, nevis tos, kas bija plānoti NAPā.
Ja apstrādes rūpniecība nav bijusi pēdējo gadu izaugsmes galvenais dzinējs, kā to paredzēja NAP, tad kas bija tie īstie dzinēji?
Īsā atbilde – pakalpojumu eksports. Tūrisma (braucienu) pakalpojumu ieņēmumi sasnieguši 783 miljonus eiro 2016. gadā, kas ir par 62% vairāk nekā 2010. gadā. Finanšu pakalpojumu eksports, neskatoties uz banku pēdējo gadu nedienām, ir bijis 445 miljonu eiro 2016. gadā - 34% pieaugums. Bet īstais pakalpojumu eksporta apvērsuma čempions – IT nozare – tās pakalpojumu eksports sasniedzis 334 miljonus eiro, trīskāršojot (!) savu 2010. gada rezultātu.
Verdikts NAPam kā attīstības plānošanas dokumentam ir skaidrs: tajā nospraustie mērķi netiks sasniegti un tas ir zaudējis saikni ar ekonomisko realitāti. Jāsāk darbs pie jaunā NAP! Bet iepriekš jāizdara secinājumi par esoša NAPa neveiksmes galvenajiem cēloņiem. Manā ieskatā, tie ir divi.
Pirmkārt, nav tālredzīgi likt tikai uz vienu valsts attīstības dzinēju. Gudrs investors neliek "visas olas viena grozā", bet diversificē savu investīciju portfeli. Viena stratēģija ir kombinēt projektus gan ar salīdzinoši zemu, bet drošu atdevi, gan ambiciozus – ar augtu iespējamu atdevi, bet līdz ar to salīdzinoši riskantākus. Latvijas apstākļos svarīgi arī nepieļaut kļūdu nenosakot nevienu prioritāro attīstības virzienu.
Otrkārt, NAP tika veidots "no augšas" un uz "ātru roku", īpaši neiedziļinoties pat pašas apstrādes rūpniecības niansēs. Rezultātā liela daļa valsts pārvaldes darbību tika izšķērdētas "ķeksīšiem" – vārdos runāts par "inovācijām" un "investīcijām cilvēkkapitāla", taču reti kas iedziļinājās izpildē un reālajos rezultātos. Var minēt daudzus piemērus. Piemēram, apstrādes rūpniecībai it kā vajadzēja kļūt par attīstības dzinēju, bet ar citiem valdības lēmumiem tās konkurētspēja tika un tiek vājināta ar OIK nastu. Lai gan investīcijām cilvēkkapitālā vajadzēja kalpot apstrādes rūpniecības vajadzībām, profesionālās izglītības vērienīgas modernizācijas programmas īstenošanā "pazuda" veselas nozares (farmācijas) izglītības centrs – Olaines koledžā.
Lai gan it ka vajadzēja investēt jauno produktu radīšanā, piena nozarē, piemēram, ES finansējums tika fokusēts uz (piena) ražošanu, nevis uz rūpniecību (piena pārstrādi), par ko tika samaksāta cena, iestājoties Krievijas embargo. Šo sarakstu varētu turpināt vēl. Ir skaidrs, ka jaunais NAP jāveido "no apakšas", precīzāk – no pamatiem uz augšu, izvērtējot konkrētu tautsaimniecības nozaru attīstības nianses. Skaidrs, ka šāds darbs var notikt tikai ļoti ciešā sadarbība ar privāto sektoru.
Skeptiķi var uzdot jautājumu vai jauns NAP tiešām ir vajadzīgs. Jo savu, iespējams, īsto mērķi NAP ir sasniedzis – ES naudas apgūšanas process notiek.
Es uzskatu ka vajag. Naudas apgūšana, protams, ir labi (vismaz salīdzinot ar to, kad nemaz nav ko apgūt). Taču naudas investēšana ir daudz labāka, jo pretēji apgūšanai, tā nākotnē nes augļus!
[1] Salīdzinājums veikts salīdzināmajās 2010. gada cenās.
[2] Rēķinot pēc pirktspējas paritātes standarta.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
