Foto: LETA
Vieni uzskata, ka ar nodokļu sistēmas izmaiņām vajadzētu mazināt nevienlīdzību, par kuru Latvija saņem pārmetumus no Briseles. Citi domā, kā būtu jāceļ nodokļi, lai varētu palielināt sociālos pabalstus līdz Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstu līmenim. Es, savukārt, uzskatu, ka ir pēdējais laiks veidot Latvijas nodokļu sistēmu tā, lai tā būtu vērsta uz ekonomikas izaugsmi.

Nauda, protams, nav laimes atslēga. Taču jau 25 gadus Latviju pamet iedzīvotāji, un galvenais iemesls tam, ka tā notiek ir tieši labklājība pareizāk, tās neesamība. Iedzīvotāji aizbrauc dēļ zemām algām, dēļ bezdarba, dēļ nabadzības. Īpaši uzskatāms šis process ir Latvijas reģionos.

Kādu lomu šajā procesā ir nodokļu sistēmai? Ļoti lielu.

Latvijas ekonomikas attīstībai traucē pārmērīga paļaušanas uz tā saucamajiem tiešajiem nodokļiem - vēlme lielāko daļu no budžeta ieņēmumiem iegūt no tiem nodokļiem, ar kuriem tiek aplikti fizisko un juridisko personu ienākumi. Taču lai spētu iekasēt šos nodokļus, valdībai un valsts pārvaldei ir jābauda diezgan lielu uzticamību no iedzīvotāju puses. Un jābūt attīstītam privātajam sektoram, kurā uzņēmumu īpašnieki nebūtu ieinteresēti maksāt aplokšņu algas. Domāju, ka visi piekritīs - ar abiem minētajiem nosacījumiem Latvijā ir zināmas problēmas. Tāpēc arī ar šo nodokļu iekasējamību ir problēmas un ar šo mēs arī būtiski atšķiramies no citās Eiropas Savienības (ES) un OECD valstīm, tāpēc ir svarīgi neļauties spiedienam un akli nekopēt šo valstu nodokļu sistēmas.

Latvija nav nedz pirmā, nedz pēdējā valsts, kurā veidojas šāda situācija. Un pieredze liecina, ka tādā gadījumā nodokļu slogs ir jāpārceļ uz to, ko grūtāk slēpt – uz patēriņu un nekustamajiem īpašumiem.

Ekonomikas izaugsmei vajadzētu mazāk ienākumu nodokļu, tai skaitā uz darbaspēku, un vairāk patēriņa nodokļu. Darbaspēka nodokļu jomā būtu nopietni jāizvērtē vai turpināt tos samazināt pilnīgi visiem uzņēmumiem. Darbaspēka nodokļu slogs nav kritisks uzņēmumiem, kuru izmaksas veido galvenokārt investīcijas ražošanas iekārtās. Taču tas ir izšķirošs uzņēmumiem un nozarēm, kur lielākās izmaksas veido cilvēkresursi.

Piemēram, informāciju tehnoloģiju un profesionālie pakalpojumu nozares - tajās galveno pievienoto vērtību dod tieši cilvēkiresursi un lielākās izmaksas veido algas. Ir iespējams risinājums, kurš atvieglotu nodokļu slogu tieši šīm nozarēm, palielinot to konkurētspēju Eiropā un pasaulē. Vienlaicīgi, cīnoties ar nevienlīdzību, būtu jāsamazina nodokļu slogs darbiniekiem ar zemiem ienākumiem, ieviešot progresīvo iedzīvotāju ienākumu nodokli (IIN). Būtiski ir konceptuāli mainīt izpratni par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām (VSAOI), uztverot tās kā sociālās apdrošināšanas iemaksas, nevis kā nodokli. Sociālas apdrošināšanas iemaksām jābūt terminētām. Šāds solis palielinās augstās pievienotas vērtības nozaru konkurētspēju, samazinās ēnu ekonomiku, un paaugstinās mūsu valsts pievilcību ārvalstu investoru acīs, tai skaitā profesionālo pakalpojumu nozarēs, kur šobrīd mēs būtiski zaudējam pozīcijas Lietuvai.

Ir nepieciešams atvieglots nodokļu režīms biznesa iesācējiem un mazāks administratīvs slogs mazajiem uzņēmumiem, īpaši reģionos. Ir jāizvērtē iespēja prezumptīvo nodokļu piemērošana šādiem uzņēmumiem. Kā tas ir bijis, piemēram, Francijā, kur ilgu laiku mazajām viesnīcām nodokli aprēķināja pēc gultu skaita, bet mazajām kafejnīcām un restorāniem – pēc galdiņu skaita. Vienlaicīgi ir svarīgi, lai šāda sistēma nešķeltu lielos uzņēmumus vairākos mazajos, lai izmantotu labvēlīgāku nodokļu režīmu.

Uzņēmuma ienākuma nodoklis (UIN) ir viens no galvenajiem instrumentiem milzīgajā starptautiskajā konkurencē par investīcijām, kapitālu, un finanšu plūsmām. Latvija nedrīkst ieslīgt bīstamajā ilūzijā ka nominālā UIN likme 15% apmērā (viena no zemākām pasaulē) automātiski nozīme, ka esam ļoti konkurētspējīgi.

Nozīme ir tā saucamajai efektīvai, nevis nominālai UIN likmi. Piemēram, Latvijas reģionu attīstībai būtu jāveido industriālas zonas ap lielajām pilsētām un jācīnās par ārvalstu investīcijām apstrādes rūpniecībā. Viens no mūsu lielākajiem konkurentiem šajā jomā ir Baltkrievija, kur nominālā UIN likme ir 18% - it kā augstāka. Bet! Investējot Baltkrievijas industriālajās zonās, investori saņem UIN likmi 0% apmērā uz 10 gadiem! Šāda, lūk, ir efektīva likme.

Nākamais jautājums ir: kā var likt turīgajiem maksāt valsts budžetā atbilstoši viņu spējai? Atbilde – caur patēriņu. Eksistē patēriņa daļa kuru noslēpt nav iespējams – nekustamie īpašumi.

Pastāvošā nodokļu piemērošanas kārtība darbojas sekojoši. Kāds turīgs cilvēks nopērk Jūrmalā villu ar kadastrālo vērtību 500 tūkstoši eiro, samaksājot par pirkumu piecus miljonus eiro. Šis darījums salīdzinoši niecīgi ietekmēs villas kadastrālo vērtību, kura tikai nedaudz palielināsies, bet ietekmēs apkārtējo, pensionāriem un citiem ne tik turīgajiem cilvēkiem piederošo māju kadastrālās vērtības. Jaunajā sistēmā nekustamā īpašuma nodoklim vajadzētu minētās villas kadastrālo vērtību maksimāli pietuvināt pirkuma cenai, neietekmējot apkārtējo iedzīvotāju maciņus.

Visbeidzot, nodokļu sistēmai vajadzētu motivēt pašvaldības domāt par darba vietu radīšanu. Patlaban vairākumā pašvaldību valda "guļamrajonu mentalitāte" - tiek darīts viss lai piesaistītu deklarētos iedzīvotājus, nevis uzņēmumus.

Šo pilnīgi greizo motivāciju nosaka likumdošana. Pašvaldību ieņēmumu lielāko daļu veido IIN, kurš tiek iekasēts atbilstoši dzīves vietas deklarācijai. Līdz ar to no pašvaldības izdzīvošanas viedokļa nav svarīgi kur iedzīvotājs strādā, galvenais lai deklarētos attiecīgajā pašvaldībā. Šī domāšana ir jālauž. Un tas ir izdarāms, novirzot daļu no IIN ieņēmumiem pēc deklarētās darba vietas. Tas liks pašvaldībām domāt par to, kā savās teritorijas veicināt jaunu darba vietu rašanos, un mudinās aktīvi strādāt ar uzņēmumiem un investoriem, kas šīs darba vietas varētu radīt.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!