Notiekošais ne bez pamatojuma tiek dēvēts par informatīvo karu. Tas aktualizējis diskusijas Latvijas sabiedriskajā telpā par iespējām cīnīties ar meliem un propagandu, nepārkāpjot demokrātijas pamatvērtības. Vēlos dalīties savās domās par šo situāciju un iespējamiem risinājumiem. Sākšu ar lirisku atkāpi.
Bija manā dzīvē viens visnotaļ interesants posms, kad, kā vēstī krievu sakāmvārds, man bija iespēja apvienot patīkamo ar lietderīgo. Runa ir par darbu ārzemju IT projektos, kas deva iespēju apceļot pasauli un padzīvoties dažādās tās malās un valstīs, pie reizes piepelnoties. Tā teju pirms deviņiem gadiem man tika arī tas augstais gods aptuveni pusgadu pavadīt Eirāzijas kontinenta lielākās valsts galvaspilsētā – Maskavā. Ja pēc šā komandējuma labākais cilvēka draugs, proti, nama pārvaldnieks (upravdom) palūgtu mani nolasīt lekciju par redzēto, ne mirkli nešaubīdamies es piekristu piedāvātajam nosaukumam "Maskava – kontrastu pilsēta". Tāda manā atmiņā palika šī pilsēta. Ar lepniem auto un rupjiem krievu lamu vārdiem pilsētas ielās. Ar alu no pudelēm dzerošiem vīriem pie kioskiem, kuri mēdz to darīt arī 20 grādu spelgonī. Ar maniem kolēģiem-maskaviešiem, kuri tai pašā spelgonī saskatīja jēgu gaidīt 15 minūtes bezmaksas maršruta mikriņu līdz metro, kaut ceļš kājām aizņem 10 minūtes. Ar lepno Sarkano Laukumu un Balto Namu. Ar nebeidzamiem sastrēgumiem un katru otru vadītāju, kas ir gatavs piepelnīties, sniedzot taksi pakalpojumus par saderētu naudas summu, pacel tik roku.
Interesanti atcerēties, kā ziņu par tuvojošos komandējumu uz Maskavu uztvēra mana mamma. Vienmēr par visu bažīga, te viņa uzreiz saskatīja fiziskas izrēķināšanās draudus, pamatojot risku ar manu tumsnējo ādas krāsu, kuras dēļ Maskavas skinhedi varētu mani pieņemt par kaukāzieti. Krievija un tās galvaspilsēta Maskava viņas ieskatā vienmēr ir bijusi ļoti bīstama vieta. Pieļauju, ka, ja toreiz mani sūtītu uz Kijevu vai Minsku, mamma paglābtu no bojāejas daudz nervu šūnu: nedz Ukraina, nedz Baltkrievija nekad viņai nesaistījās ne ar ko bīstamu: valstis kā valstis, ar savām problēmām, kas jau visās valstīs mēdz būt, bet nekas sevišķs. Līdzīgi kā pie mums, Latvijā. Līdz šodienai. Jo šodien televīzija viņai stāsta, ka Ukrainā, Kijevā atdzimst fašisms un nacisms. Ka tur pa ielām staigā bruņotie banderovieši. Un nevar taču visos kanālos tik nekaunīgi melot, kā mēģina viņu pārliecināt dēls. Nevar taču būt, ka viss ir meli. Ja tik daudz stāsta un rāda, tad nevar būt, ka pilnīgi bez pamatojuma.
Atgriežoties atmiņā 2005. gadā, atradu interesantas paralēles. Toreiz kopā ar dzīves biedreni vienu nedēļas nogali bijām veltījuši braucienam uz Voroņežu, lai apciemotu viņas kopš bērnības neredzēto tēvu. Kā tādos gadījumos mēdz būt, sanāca radinieki. Uzzinot, no kurienes mēs esam, viens no pirmajiem jautājumiem bija: "Kā jūs tur dzīvojat? Jūs taču tur sit!" Cilvēki, kuri savā mūžā ne reizi nav bijuši Baltijas valstīs, bija pilnā pārliecībā, ka krievus tur "sit". Jo tā viņiem stāsta televīzija. Mūsu apgalvojumus, ka nesit gan, viņi uztvēra ar šaubām. Līdzīgi manai mammai, kura, tāpat kā liela Latvijas krievu daļa, kaut nekad vai ļoti sen nav bijusi Ukrainā, sliecas ticēt Krievijas televīzijai vairāk nekā ukraiņu autoru paustajiem viedokļiem internetā, kurus es, kā gādīgs dēls, viņai par šo tēmu šad-tad esmu sūtījis pēdējās dienās. Tāda, lūk, pastāv saikne: Voroņežas krievi tic tam, ka Latvijā krievus "sit" gluži tāpat, kā Latvijas krievi tic, ka tas pats notiek Kijevā, jo par to stāsta Krievijas televīzijas kanālos. Piemetināšu ainas pilnībai, ka mana mamma, pati būdama krieviete un latviski neprazdama, problēmas krievu ikdienas dzīvē Latvijā nesaskata.
Nekaunīgs, netīrs Krievijas televīzijas paņēmiens strādā nevainojami, reti kad pieļaujot misēkli. Tas balstās uz diviem vaļiem. Pirmkārt, gan "tautieši" bijušajās PSRS republikās, gan valsts-PSRS mantinieces iedzīvotāji sliecas vairāk ticēt savas bijušās valsts galvaspilsētas oficiālai pozīcijai. Otrkārt, diez vai viņi masveidā sāks ceļot, lai pārbaudītu uz vietas, vai Maskavas stāstītais ir patiesība vai meli, kā viņus pēdējā laikā internetā aicina daudzi Ukrainas iedzīvotāji. Rodas pamatots jautājums: ko šajā situācijā lietas labā var darīt Latvijas valsts? Demokrātijas apstākļos ir grūti cīnīties pret propagandas mašīnu, tomēr iespējas pastāv vienmēr. Pirmkārt es saskatu iespēju pieņemt likumu, kas liktu iekļaut oficiālajai Krievijas varas pozīcijai alternatīvus krievu valodā raidošus TV kanālus visu mūsu valsts teritorijā strādājošu operatoru pakās. Piemēram, kā to ir sācis darīt Lattelekom operators, iekļaujot pamatpakā kanālu Dožģ.
Otrkārt. Nesen izskanēja, manuprāt, derīga doma: sasmērējušos propagandā televīzijas kanālus ir nepieciešams nevis aizliegt, bet likuma līmenī nošķirt atsevišķā pakā ar tiem atbilstošu nosaukumu. Nepiekrītu vienīgi autora cenu politikas redzējumam. Autors piedāvāja noteikt apaļu summu, no kuras būtu jāšķiras par šai pakā iekļauto kanālu baudīšanu: simts vai pat tūkstotis eiro mēnesī. Manuprāt, pieejai jābūt pretējai: propagandas pakas cenai jābūt simboliskai, teiksim, viens eiro mēnesī, tādā veidā paužot oficiālo valsts nostāju un nododot vēstījumu šo kanālu skatītājiem: "Šie kanāli tiek uzskatīti par melu un propagandas izplatīšanas līdzekļiem", tai pašā laikā neierobežojot cilvēku brīvu izvēli, jo izvēles brīvība ir demokrātijas pamatvērtība. Tādā veidā iekasēto naudu varētu novirzīt Aizsardzības Ministrijai un/vai Latvijas Televīzijai. Vai arī jau pieminētajam televīzijas kanālam Dožģ: tam tā patlaban, bez šaubām, lieti noderētu.