Galvenā Latvijas sabiedrības nevienlīdzības un sadrumstalotības emblēma daudzu gadu garumā ir masveida nepilsonības institūcija – bez tās likvidēšanas grūti iedomāties demokrātisku, plaukstošu Latviju, kur, pārfrazējot Raini, ne tauta pret tautu, bet visi kopā iestāsies pret kompetences trūkuma, korupcijas un bezatbildības tumsu.
Pirmajā upuru vārdu publikācijā bija norādīta šo cilvēku piederība: Krievijas Federācijas pilsonis un pilsone, Armēnijas pilsone, visi pārējie – savējie, no Latvijas, bez sadalījuma atkarībā no pases vāciņa krāsas. Skatoties uz uzvārdiem un dzimšanas datiem, neticas, ka starp "Maksimā" bojā gājušajiem nebija violeto pasu īpašnieku.
Turklāt nepilsoņus par Latvijas Republikas piederīgajiem un subjektiem nosauca jau krietni pirms Zolitūdes traģēdijas – Satversmes tiesas 2005. gada 7. marta lēmumā. Tur cita starpā sacīts: "Līdz ar Nepilsoņu likuma pieņemšanu radās jauna, līdz šim starptautiskajās tiesībās nezināma personu kategorija – Latvijas nepilsoņi.
Latvijas nepilsoņi nav pielīdzināmi nevienam fiziskās personas statusam, kas noteikts starptautiskajos tiesību aktos, jo nepilsoņiem noteikto tiesību apjoms pilnībā neatbilst nevienam šādam statusam. Latvijas nepilsoņi nav uzskatāmi ne par pilsoņiem, ne ārvalstniekam, ne arī bezvalstniekiem, bet par personām ar "īpašu tiesisko statusu" (15. p.). To apliecina arī atsauce uz Eiropas Savienības neatkarīgu ekspertu grupas pamattiesību jautājumos (EU Network of Independed Expert of Fundamental Rights) 2003. gada atskaiti: "Latvijas nepilsoņi nav ne pilsoņi, ne ārvalstnieki, ne bezvalstnieki... viņi pieder līdz šim starptautiskajās publiskajās tiesībās nezināmai personu kategorijai."
Ievērosim, ka Sarversmes tiesa nešaubās par "nepārtrauktības koncepciju" un norāda, ka "nepilsoņa statuss nav un nevar tikt uzskatīts par Latvijas pilsonības paveidu." Bet turpat arī tiek atzīmēts, ka "tomēr nepilsoņiem noteiktās tiesības un starptautiskās saistības, ko Latvija uzņēmusies pret šīm personām, liecina, ka nepilsoņu tiesiskā saikne ar Latviju tiek zināmā mērā atzīta un uz tās pamata ir radušies savstarpēji pienākumi un tiesības. Tas izriet no Satversmes 98. panta, kas citastarp noteic, ka ikvienam, kam ir Latvijas pase, ir tiesības uz valsts aizsardzību un tiesības brīvi atgriezties Latvijā" (17. p.).
Tomēr minētais nepilsoņu statuss – piederība Latvijai de facto – absolūti netiek ņemts vērā pilsonības jautājumu problēmu apspriešanā, piemēram, nesenajās debatēs par 2013. gada 1. oktobrī pieņemto Pilsonības likuma jauno redakciju. Iesakņojies traktējums, ka nepilsoņi ir tikai "bijušie PSRS pilsoņi", vistīrākajā veidā ignorē šo cilvēku piederību Latvijas valstij de facto jau 22 gadus. Visus šos gadus violeto pasu īpašnieki ir godprātīgi maksājuši nodokļus, nav pieņēmuši citas valsts pilsonību, palikuši LR piederīgie. Paradoksālā veidā daudzi no viņiem kategoriski iestājas pret naturalizāciju tās pašreizējā veidolā, balstīdamies uz savu izpratni par to, kas Latvijai nāktu par labu. Un tas liecina par... augstu pilsonisko pozīciju.
Neesmu jurists, taču, balstīdamies uz veselo saprātu, varu apgalvot, ka attiecībā pret zudušo PSRS gan "violetie", gan pilsoņu pasu īpašnieki, kam iznāca dzīvot padomju laikos, vienlīdz var tikt uzskatīti par "bijušās PSRS pilsoņiem". Un 1990.–1991. gadā atjaunotajā Latvijas Republikā nepilsoņi vairāk nekā 20 gadus ir likumīgi tās piederīgie.
Iepriekš minētajā Sarversmes tiesas lēmumā skaidri un gaiši teikts: "Nepilsoņa statusa piešķiršana noteiktai personu grupai bija sarežģīta politiskā kompromisa rezultāts"(14.p.). Varbūt, ka pēc visu denacionalizāciju un restitūciju pabeigšanas, Latvijas iestāšanās NATO un ES, kad no masveida nepilsonības iegūti visi pašlabumi un stratēģiskie plusi, bet bilancē palikuši vieni vienīgi mīnusi: sašķelta sabiedrība, vietējo un starptautisko cilvēktiesību aizstāvju nerimstošās zobu sāpes, kā arī vienmēr gatavībā esošais resurss, lai austrumu kaimiņš varētu iejaukties, – ir vērts pieņemt politisku lēmumu paplašināt pilsoņu loku, iekļauot tajā uzticamos "violetos" Latvijas piederīgos?
Kā rāda politiķu un sabiedrības viedokļu līderu paziņojumi, Zolitūdes traģēdija liecina par "spēles noteikumu" bankrotu ne tikai celtniecībā, bet praktiski visās Latvijas dzīves jomās. Valstij ir no jauna jāuzlādējas. Manuprāt par vēl pārliecinošāku signālu kā premjera vai mēra atkāpšanās var kļūt priekšlikums "violetajiem" no de facto piederīgajiem kļūt par pilnvērtīgiem LR pilsoņiem. Lai visiem kopā saulē celtu jauno Latvi, kā teicis Rainis.