"Pilnīgs bulšits. Sakonfliktēsim ar Vāciju, ar Krieviju un domāsim, ka viss ir super, jo atsūkājām amerikāņiem. Plānprātiņi. Pilnīgi plānprātiņi," skaidro Polijas ĀM vadītājs.
Wprost, 22.jūnijā
Daudziem varētu būt grūti saprast, kāpēc tik robusta transatlantiskās alianses atbalstītāja kā Polija aizstāv Vācijas vadošo lomu Eiropā. Galu galā, Berlīnes izvēlētā ārpolitika, maigi izsakoties, nav bijusi saskaņā ar to, kurai priekšroku dod Vašingtona. Un tomēr poļu bulvāra preses iknedēļas izdevuma Wprost nesen nopludinātajos skandalozajos sarunu ierakstos šādu virzienu ir apstiprinājis Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Šikorskis, kurš, vēloties uzturēt labas attiecības ar vāciešiem un krieviem, gatavs atteikties no "mutē ņemšanas" politikas pret amerikāņiem.
Varšava līdz šim ir izcēlusies ar dalību visos ASV uzsāktajos jaunajos karos - kā Irākā vai Afganistānā. Turklāt gandrīz septiņdesmit gadu poļu politisko iztēli vajājušas Otrā pasaules kara bailes un traumas; kamēr krievu un vācu iebrukumi postīja viņu valsti, ASV spēlēja tāda kā attāla, labestīga onkuļa lomu. Tas atspoguļojās pat popkultūrā - tik ļoti, ka par partijas Solidaritāte simbolu pirmajās brīvajās vēlēšanās pirms 25 gadiem kalpoja kadrs no vesterna "Pats dienas vidus" ar Gēriju Kūperu. Tolaik pēc Vācijas vēl neviens neilgojās, kaut arī attiecības starp abām valstīm laikā starp 1991. un 1998. gadu dēvē par "interešu kopību", kas sakņojas atbalstā Vācijas apvienošanai apmaiņā pret atbalstu ES paplašināšanai austrumu virzienā. Īsts pavērsiens Polijas un Vācijas attiecībās notika tikai pirms pieciem gadiem.
Tādēļ tikai nedaudzus varēja pārsteigt nesenie audio ieraksti, kas atklāj Šikorska vilšanos akli proamerikāniskajā politikā. Bēdīgi slavenais "mineta" komentārs par poļiem, kuri pārlieku paļaujas uz tēvoča Sema palīdzību, tūlīt pat nokļuva ziņu virsrakstos, uz kādu laiku nopietni iedragājot Šikorska izredzes pārstāvēt jebkādu starptautisku organizāciju. Tomēr tas nekādi neietekmēja Polijas politikas stratēģiju. Vēl vairāk, tas, ko savulaik par kvēlu transatlantistu uzskatītais Šikorskis saka par Polijas šībrīža ārpolitiku, tikai apstiprina minēto politikas virzienu, pārliecinot visus, ka Polijas diplomātiskais pavērsiens Vācijas virzienā nav tik virspusējs, kā varētu likties. To pašu varētu teikt par centieniem normalizēt attiecības ar Krieviju - tas nav vis pierādījums nepastāvībai, bet gan reālas stratēģijas sastāvdaļa.
Ja starptautiskā politika patiešām būtu dažādu mīlas dēku kopums, Polijas attiecības ar Vāciju varētu raksturot kā nopietnu mīlas dēku ar iespējamu abpusēju pieķeršanos, nevis vienreizēju fellatio. No savas puses Polijas jaunais partneris emocionālās stabilitātes vārdā ir pieklusinājis savas Otrā pasaules kara upuru asociācijas radikālās balsis, kas Izraidīto federācijas prezidentes Ērikas Šteinbahas vadībā lobēja bijušo vācu īpašumu restitūciju Polijā. Vācija arī apsolīja pielāgot jaunajām attiecībām savu ārpolitiku attiecībā uz Krieviju - reģiona ģeopolitikas femme fatale - un palīdzēt to savaldīt. Daži komentētāji jau paguvuši aplūkot jautājumu par to, vai šis jaunais romāns nevarētu nozīmēt pat Vācijas šķiršanos no Francijas, tomēr pagaidām iespēja, ka tas varētu notikt, ir niecīga.
2011. gadā Šikorskis Berlīnē teica iespaidīgu runu, kurā uzsvēra, ka Vācijai jākļūst par Eiropas līderi, - labi apzinādamies, cik apšaubāmi tas varētu izklausīties poļu politikas kontekstā. Toties viņš īstajā laikā norādīja, ka lielākais drauds Polijas drošībai un labklājībai nav ne terorisms, ne vācu tanki un pat ne krievu raķetes, bet gan eirozonas sabrukums, tādējādi iezīmējot jauno Polijas ārpolitikas virzienu. Viņaprāt, tikai Eiropas institucionālā stabilitāte ar eiro tās kodolā var ļaut Polijai netraucēti rūpēties par savām interesēm.
Polija vienmēr tiekusies pasargāt sevi no Krievijas revanšistiskās un revizionistiskās varas. 2009. gadā jaunieceltais Vācijas ārlietu ministrs Gīdo Vestervelle uzsvēra šīs poļu politikas svarīgumu, savā pirmajā ārvalstu vizītē dodoties nevis, kā ierasts, uz Franciju, bet gan uz Poliju. Pirmajai vizītei sekoja Šikorska un Vestervelles kopīgie braucieni un paziņojumi, tādējādi solot pārmaiņas Vācijas attieksmē pret kaimiņvalsts vajadzībām.
Kad Vācija savulaik ignorēja poļu aicinājumus bloķēt Nord Stream cauruļvadu, pa kuru tagad Krievija piegādā Vācijai dabasgāzi, apejot Centrāleiropu, tas tika uzskatīts par būtisku triecienu iepriekšējai Varšavas taktikai attiecībās ar Berlīni. Līdz tam Polijas valdība bija paļāvusies uz pliku retoriku, apvainojot Berlīni solidaritātes trūkumā vai piesaucot tās atbildību par pēdējo pasaules karu. Taču līdz ar nacionālās vainas apziņas mazināšanos Vācijas sabiedrībā šāda Polijas taktika vairs nedarbojās, un to vajadzēja mainīt.
Tādējādi Šikorska runa Berlīnē izrietēja no jaunās starptautisko attiecību loģikas. Tajā izskanēja sauciens pēc Vācijas rīcības laikā, kad eirozona pārdzīvo grūtus brīžus, taču tajā arī tika kritizēti tradicionālie vācu politiskās stratēģijas paņēmieni, piemēram, prasot īstenot vaļīgāku finanšu politiku valstī, kurā inflācija tiek uztverta kā ļaunums pats par sevi. Tomēr Polijā šī runa daudzus šokēja, un parlamenta deputāti no partijas Likums un Taisnīgums, kuras līdera Jaroslava Kačiņska runās joprojām atbalsojas iepriekšējās valdības retorika, to uztvēra teju vai kā nacionālo interešu nodevību.
Tiesa gan, lielākoties Šikorskim tiek pārmesta divkosība. Būdams aizsardzības ministrs Kačiņska valdībā, viņš bija apliecinājis uzticību aliansei ar ASV. Pirms tam viņš vairākus gadus strādājis par direktoru Amerikas Uzņēmējdarbības institūta (American Enterprise Institute) sastāvā esošajā Jaunajā Atlantijas iniciatīvā (New Atlantic Initiative) - neokonservatīvā aģentūrā, kas dibināta 1996. gadā, lai veicinātu transatlantisko vienotību NATO paplašināšanās priekšvakarā. Iniciatīvas uzdevums bija saliedēt liberāli konservatīvos politiķus abos Atlantijas krastos, tā veicinot ideoloģiju, kas galvenokārt balstās uz privātīpašuma principiem un starptautiskajā politikā orientējas uz klasisku varas attiecību izpratni.
Patiesībā Polijas un ASV attiecības kopš tā laika nebūt nav pasliktinājušās. Gluži pretēji, pēdējā laikā Polijas paustais atbalsts Ukrainai saskan ar ASV politiku šajā reģionā, lai gan nevienam nav šaubu par to, ka ilgtermiņā ASV pozīcija pasaulē ir atkarīga nevis no Austrumeiropas, bet gan Dienvidaustrumāzijas. Tādējādi šķiet gluži dabiski, ka Polija tiecas pēc sapratnes un attiecību uzlabošanas tuvāk mājām, proti, Vācijas virzienā.
Vienīgais jautājums, kas palicis neatbildēts: vai Šikorska kādreizējās jūtas pret tēvoci Semu bijušas patiesas, pat ja tagad viņam nākas spēlēt līdzi Vācijai. Nopludinātie ieraksti it kā liek domāt, ka ne, tomēr uz to iespējams paskatīties arī postmodernās valodas stratēģijas teorijas gaismā. 1996. gadā Madlēna Olbraita, tolaik ASV vēstniece Apvienotajās Nācijās, nosauca ASV par "pasaulei būtiski vajadzīgo nāciju", slavējot tās iesaistīšanos Balkānu konfliktā un no jauna apliecinot globālo pax Americana. Šo pašu izteikumu 2011. gada runā izmanto Šikorskis, pasludinot ticību Vācijas vadošajai un sargājošajai lomai. Varbūt viņam raksturīgais runas veids atspoguļo Polijas mūžīgo atkarību no kāda stiprāka partnera? Katrā ziņā Šikorska izteikumi strukturāli ilustrē, kā Polija sevi uztver kopējā pasaules ainā. Lepnai un pašapzinīgai, Polijai tomēr vajadzētu vēl piestrādāt, lai uzlabotu savu augstāko amatpersonu orālās prasmes.
