Bieži vien tiek norādīts, ka ASV prezidenta Donalda Trampa subjektīvā protekcionisma kontekstā Eiropas Savienībai ir izdevība vairot savu svaru kā starptautiskai līderei, vienlaikus arī stiprinot pozīcijas globālajā tirgū. Nesen parakstītais brīvās tirdzniecības līgums ar Japānu nepārprotami sniegs ES priekšrocības pār ASV lauksaimniecības jomā, un, ASV pārskatot Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības līgumu, līdzīgs iespaids varētu būt arī tirdzniecības saišu ar Meksiku stiprināšanai.
Daži ir pauduši, ka Eiropai, lai vēl vairāk stiprinātu savas pozīcijas, vajadzētu sadarboties ar Ķīnu, kas, neraugoties uz atturību PTO konferencē, pēdējā laikā ir centusies pozicionēties kā daudzpusējas sadarbības aizstāve. Ķīnas un Eiropas partnerība varētu būt gana ietekmīgs spēks, lai izlīdzinātu Amerikas negatīvo iespaidu uz starptautisko tirdzniecību un sadarbību.
Tomēr šādas partnerības izveide ir ļoti neskaidra iespējamība. Jā, Eiropai un Ķīnai saskan, pamatā pozitīvi raugoties uz globalizāciju un daudzpusēju sadarbību. Taču, ja Eiropa atbalsta sava veida "aktīvu daudzpusēju sadarbību", kas tiecas pastiprināt pastāvošo institūciju noteiktos likumus un to īstenošanas mehānismus, Ķīna pretojas pārmaiņām pašreizējos standartos, īpaši, ja šīs pārmaiņas vērstas uz tādu nosacījumu pastiprināšanu, kas varētu ierobežot Ķīnas spēju maksimāli izmantot tai pieejamās priekšrocības.
Eiropas vēlme piespiest Ķīnu pakļauties kopējiem nosacījumiem liek tai biedroties ar ASV, un abām ir arī virkne kopīgu sūdzību, sākot ar to, ka Ķīna vēl joprojām subsidē privātuzņēmumus, un beidzot ar to, ka netiek atcelti šķēršļi pieejai Ķīnas tirgum. Saskaņā ar kādu nesen veiktu pētījumu Ķīnas radītās barjeras pieejai tirgum ir ļoti nelāgi iespaidojušas ES eksporta pieauguma rādītājus.
Taču ASV un ES vīzija, kā šīs problēmas risināt, nav vienāda. Lai neļautu Ķīnai pārkāpt PTO likumus, Eiropas līderi vēlas vienoties par jauniem, skaidrākiem nosacījumiem vai nu jaunas divpusējas investīciju vienošanās ietvaros, vai ar daudzpusēju vienošanos par publiskajiem iepirkumiem.
Tramps nevēlas sistēmu reformēt – viņš vēlas to nogremdēt. Faktiski – ņemot vērā, ka Tramps cenšas izmantot divpusējas vienošanās, lai nodrošinātu Amerikas tirdzniecības deficīta samazināšanos, – nav izslēdzama iespējamība, ka ASV pavisam atstās PTO. Šāds scenārijs ES, kas atbalsta kopēju normatīvu, nevis spaidu pielietojumu, būtu kas līdzīgs murgam.
Trampa priekštecim Barakam Obamam bija savs risinājums. Jauni daudzpusējas sadarbības līgumi – Klusā okeāna reģiona partnerība (TTP) ar Āziju un Transatlantiskā tirdzniecības un investīciju partnerība (TTIP) ar ES – Ķīnas manevrēšanas iespējas krietni apcirptu. Tā kā šādas vienošanās sev līdzi nes normatīvu konverģenci, ASV un ES varētu definēt jaunās globālās ekonomikas standartus, piespiežot Ķīnu vai nu šos standartus pieņemt, vai arī palikt malā.
Taču nu šis projekts ir sagrauts. Obamas centieni noslēgt abas vienošanās pirms savas prezidentūras beigām, lai gan saprotami, tomēr vairoja nopietnas bažas par to sasteigtību. Eiropieši saprata, ka pilnvērtīgai normatīvu konverģencei ASV un ES starpā realitātē būtu vajadzīgi vismaz desmit gadi. Tāpēc, pakļaujoties savu pilsoņu spiedienam, Eiropas līderi sāka paust bažas par to, kādi ir TTIP trūkumi attiecībā uz, teiksim, vides un sanitārajiem regulējumiem un caurspīdīgumu.
Ņemot vērā kopīgās intereses attiecībā uz normatīvu konverģenci, īpaši, lai stiprinātu savas pozīcijas pret Ķīnu, ASV un ES beigās būs jāatsāk sadarbība šā mērķa īstenošanā. Taču, kamēr pie varas ir Tramps, kurš atbalsta divpusēju attiecību veidošanu, nevis daudzpusību, šādi centieni, visticamāk, būs neiespējami.
Tā vietā Trampa Amerika, visticamāk, turpinās izmantot savu tālejošo ietekmi tirdzniecībā, lai nodrošinātu stratēģisku vai politisku mērķu īstenošanu. Eiropai šajā frontē ir būtiski traucēkļi. Galu galā ES nav valsts un tā par starptautiskiem jautājumiem nerunā vienā balsī. Nav izslēgts, ka ķīnieši, kuri tekoši runā realpolitik valodā, priekšroku dos amerikāņu ad hoc prasību, nevis eiropiešu daudzpusējo nosacījumu izpildīšanai.
Šajā kontekstā ES galvenajai prioritātei vajadzētu būt savu dalībvalstu nostājas apvienošanai ar mērķi pārvarēt ASV radītās barjeras un radīt kopīgas sistēmas Ķīnas iegrožošanai. Taču to ir vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Šobrīd daudzas ES valstis pretojas jebkādu tirdzniecības ierobežojumu ieviešanai, vienalga, vai tāpēc, ka pārlieku nodevušās liberāliem ekonomikas ideāliem, vai baidoties kaitēt pašu interesēm Ķīnā, teiksim, iedibinot kopēju ES mehānismu ārvalstu investīciju pārvaldīšanai.
ES lietas vēl vairāk sarežģī "neliberālu" valdību parādīšanās Centrāleiropā un Austrumeiropā. Šīm valdībām absolūti neinteresē nekādas daudzpusējas sadarbības formas, jo tās uzmanību pievērš tikai savām šaurajām interesēm. Bieži vien šķiet, ka tās aizrauj Trampa, Ķīnas prezidenta Sji Dzjiņpina un Krievijas prezidenta Vladimira Putina atbalstītās realpolitik loģika.
Turklāt šo valstu komerciālo interešu īstenošana varētu notikt uz ES iepirkuma likumu rēķina. Un šīs valstis ES tādas nav vienīgās. Lielu apjomu Ķīnas investīciju ir pieņēmusi, piemēram, Grieķija. ES pēc tam atteicās skaidri pieminēt Ķīnu rezolūcijā par konfliktu Dienvidķīnas jūrā.
Gribu uzsvērt, ka Eiropas valstis rīkojas pareizi, atverot durvis Ķīnas investīcijām. Taču Ķīnai vajadzētu atdarīt ar to pašu, siltāk uzņemot Eiropas investīcijas Ķīnā. Tieši tāpēc ES un Ķīnai vajadzētu sadarboties, lai pilnīgotu divpusējo līgumu par investīcijām, kas apspriests jau gadiem ilgi, taču tā arī nav noslēgts. Šādam līgumam vajadzētu darboties ar proporcionāli līdzvērtīgiem nosacījumiem, iekļaujot barjeru uz Ķīnas tirgu nojaukšanu.
Francijas prezidents Emanuels Makrons cenšas virzīt uz priekšu aktīvu daudzpusēju sadarbību. Taču, ja vien pie šīs lietas neķersies ES kā kopums, Eiropa – iespiesta starp Ķīnu, kuras izpratne par daudzpusēju sadarbību ir ļoti konservatīva un novecojusi, un Trampu, kurš vēlas no tās atbrīvoties, – riskē kļūt par upuri.
*Zaki Laidi ir Parīzes Politisko zinātņu institūta profesors, kādreizējā Francijas premjerministra Manuela Valsa padomnieks.
