Aiz Urāliem, Irbītes pilsētas milzīgajā kara hospitālī ar vairākiem tūkstošu smagi ievainoto, kādā palātā, kur bijām tikai latvieši, sagaidīju 1945.gada 9.maiju. Torīt māsiņa mums paziņoja – Tēvijas karš, kā toreiz sauca otro pasaules karu, esot beidzies.
Pilnīgi neticamā veidā biju palicis dzīvs! Tikpat neticamā veidā kādā azotē atradās vairāki simti rubļu un sibīrietes, kas nāca mūs apciemot, par šo naudiņu sagādāja pāris šampaniešu. Bez manis, kas seržanta pakāpes dēļ bija palātas vecākais, plašajā telpā bija divpadsmit gulošu, smagi ievainotu latviešu karavīru. Latvieši šajā milzīgajā kara hospitāli baudīja īpašu labvēlību – maizes norma mums bija divas reizes lielāka nekā citiem ievainotajiem. Krievu protesti tika noraidīti, paskaidrojot, ka latvieši ir no gvardes.

Gandrīz visi ievainotie bija jaunkareivji, iesaukti armijā kad krievi atkal okupēja Latviju. Divi no viņiem bija dienējuši arī leģionā un Kurzemē krituši gūstā, taču ātri atbrīvoti, lai iesauktu sarkanarmijā. Reizi pa reizei milzīgajā hospitāli ievainotos ar viņu gultām sabīdīja kādā lielā zālē, kur galvenie koncertprogrammas izpildītāji bija latvieši. Īpašus aplausus izpelnījās leģionāru dziesma “Zilais lakatiņš”, kuru, kā vēlāk uzzināju, sarakstījis Eduards Rozenštrauhs.

Man iznācis tikties arī ar latviešiem, kas otrajā pasaules karā bija dienējuši vairākās armijās. Rekordists šajā ziņā bija Gunārs Sopulis. – vispirms virsnieka vietnieks Latvijas armijā, bet okupācijas sākumā – jaunākais leitnants padomju armijā Latvijas teritoriālajā korpusā, kas galu galā tika izformēts. Vācieši iesauca Gunāru savā armijā un aizsūtīja uz virsnieku skolu Berlīnē, līdz latvietis kļuva par rotas komandieri Ervīna Romeļa Āfrikas korpusā virsleitnanta pakāpē. Pēc vāciešu sagrāves pie El Alameinas, Gunārs, kā vairāku svešvalodu zinātājs un nevācietis, no gūstekņa kļuva par angļu armijas tulku kapteiņa pakāpē. Visbeidzot amerikāņi Gunāru aizsūtīja uz savu karaskolu, piešķīra majora pakāpi un iecēla par izpletņu lecēju bataljona komandieri Itālijas kara teātrī, sākot no Sicilijas, jo viņš perfekti zināja arī itāliski.

Visbeidzot kāds cits latvietis - Pēteris Lapainis cara armijā apbalvots ar Jura krustu, pilsoņu karā Krievijā no lieliniekiem saņēmis Sarkanā karoga kaujas ordeni, par nopelniem Latvijas brīvības cīņās – Lāčplēša kara ordeni, bet otrajā pasaules karā leģionā – Dzelzs krustu.

Mans kara biedrs 201. latviešu strēlnieku divīzijā bija Jānis Vilhelms, kas 1942. gada tika apbalvots ar visaugstāko padomijas apbalvojumu Varoņa zelta zvaigzni, bet 1943. gadā – ar visaugstāko ASV militāro apbalvojumu - Izcila dienesta krustu. Amerikāņi “Distinguished Service Cross” ordeni II pasaules kara laikā piešķīra tikai maršalam Žukovam un dažiem citiem padomijas karavīriem, arī latvietim. Jānis Vilhelms vēlāk nokļuva nežēlastībā un padomju ideologa P. Jērāna rediģētajā enciklopēdijā pieminēts tikai garāmejot.

Sākoties Latvijas valsts atdzimšanai, savu darbību atjaunoja arī Latviešu strēlnieku apvienība, kuru vadīja disidents Vilis Krūmiņš, bet kuras goda priekšsēdētāji bija Jānis Vilhelms un vecais strēlnieks Ēvalds Valters. LSA apvienoja latviešu karavīrus no sarkanarmijas, leģiona un citām ārzemju armijām, ieskaitot ASV armijas ģenerāli Vilmāru Kukaini.

Kad 1990.gadā Jānis Vilhelms nomira,mēs devāmies pie toreizējiem vēl pie varas esošajiem padomijas kara kungiem – nomiris Padomju Savienības varonis. Jāorganizē cienīgas bēres. Tur mūs sagaidīja ar ledusaukstu uzaicinājumu: Pišite zajavlenije [rakstiet iesniegumu]! To mēs, saglabājot pašcieņu, nedarījām un paši apglabājām kara biedru. Vēlāk izrādījās, ka Jānim Vilhelmam arī no amerikāņu puses pienācās īpašs militārs gods, bija jāsaņem īpaša pensija. Krievu karakungi kā parasti domāja tikai par savām privilēģijām un labumiem...

Reiz dziļos Brežņeva laikos gāja filmu sērija par otro pasaules karu. Vienu šīs sērijas filmu, kas bija veltīta kaujai par Maskavu, noskatījos. Kadrā bija redzamas bezgalīgas karavīru kolonas soļojot uz fronti. Teicējs stāstīja, ka pēc asiņainajām kaujām Maskavas pievārtē diezin vai kāds no kadrā redzamajiem zaldātiem palicis dzīvs. Viņu vidū bija arī ap 12 000 latviešu no 201. latviešu strēlnieku divīzijas.

Manā rotā bija 150 staltu karavīru, kurus komandēja leitnants Seilis. No viņiem, karam beidzoties, varēju saskaitīt tikai vienpadsmit. Tagad jau kādu laiku esmu vienīgais, jo biju gadu ziņā jaunākais. Pirms kara kādu laiku dzīvoju Vecsaules pagastā, Mēmeles krastā, kur tuvumā silā bija 13. Bauskas aizsargu pulka šautuve, viena no labākajām Latvijā. Tur militārās mācības stundā skolotājs Kārlis Hammers man parādīja kā jārīkojas ar aizsargu apbruņojumā esošo “Rosenfīld” sistēmas kara šauteni. Aizsargu virsnieks Hammers bija arī plaši pazīstams mūzikas skolotājs un autoram pasniedza pirmo vijoļspēles stundu. Vēlāk svētdienās, kad šautuvē trenējās mūsu labākie snaiperi, es biju tas, kas uzstādīja mērķus un pēc šaušanas parādīju trāpījumus. Atalgojumā saņemu pamācības šaušana. Virsleitnanti Priedītis un Kļava bija mani treneri šaušanā.

Tikai daudzus gadus vēlāk uzzināju, ka Kārlis Kļava bija pirmais latvietis, kas izcīnīja pasaules meistarsacīkšu zelta medaļu. To Kārlim Kļavam 1937. gadā pasniedza somu maršals Karls Gustavs Emīls Mannerheims. Pateicoties šo latviešu armijas virsnieku pamācībām, 1941.gada rudenī latviešu divīzijas meistarsacīkstēs kaujas šaušanā Gorohoveckas nometnē uzvarēju šaušanā ar SVT sistēmas kaujas šauteni un tiku iecelts par nodaļas komandieri. Tieši tajā pašā laikā mani skolotāji. Litenē armijas nometnē bija apcietināti un aizvesti uz GULAGa nometni Sibīrijā, kur gāja bojā. Protams, ka mēs par to neko nezinājām.

Lielkaujā par Maskavu latviešu divīzija iesaistījās 1941. gada decembra pirmajās dienās, kad valdīja ārkārtīgi bargs sals, naktī pat -40 grādu zem nulles. Atrodoties kaujas pozīcijā , austot pelēkam rītam, ar binokli vēroju vācu pusi. Krūmājā metrus 300 tālumā pamanīju šāviena uzliesmojumu un acumirklī ierāvu galvu sniegā. Tajā pašā momentā mani apdullināja smags trieciens pa galvu. Nekustoties, izspļāvu sniegu un blakusesošajam strēlniekam paziņoju par notikušo. Vēlāk izrādījās, ka vācu snaipera lode viegli noglaudījusi manu galvu, atstājot vien skrambu. Tā bija viena no daudzajām reizēm, kad par mata tiesu izglābos no nāves.

Pa šo laiku Maskavas pilsētas galva Jurijs Lužkovs sarīkojis vairākas svinības par godu savas pilsētas aizstāvēšanas kaujām. Viņš tepat Rīgā ar sociāldemokrātu atbalstu rīkojis pieņemšanas krievu militāristiem. Taču ne reizi nav aicināti dzīvi palikuši latviešu strēlnieki, kas tajā bargajā laikā aizstāvēja padomijas galvas pilsētu. Mēs nezinām vai ir apkopti pie Narofominskas un Borovskas kritušo latviešu karavīru kapi.

Toties pasaules plašsaziņas līdzekļi ziņoja, kā amerikāņi godināja Perlharboras traģiskās kaujas varoņus šī notikuma apaļā jubilejā. Viņi visā pasaulē sameklēja dzīvus palikušos veterānus un aizveda viņus uz svinībām Perlharborā, bagātīgi apdāvinot. Tas pats notika otrās frontes atklāšanas apaļajā jubilejā Normandijā, kur, starp citu, bija uzaicināt 3000 ārstu, lai aprūpētu sirmo veterānu veselību. Tur pirmo reizi ziedus pie kritušo kapiem nolika arī kara zaudētāji vācieši. To redzēja visa pasaule: cik svinīgu un cēli tika godināti seno kauju varoņi, viņu vidū bija daudzu valstu vadītāji, ieskaitot Lielbritānijas karalieni.

Savā laikā ciemojoties Somijā pieredzēju viņu kara veterānu tūkstošu gājienu Helsinku ielās, ko kāds krievu varasvīrs bija iedrošinājies nosaukt par nacistiskās Vācijas kara dalībniekiem, ko somi kategorisko noraidīja, pastāvēdami uz to, ka viņiem bijuši savi kari ar krieviem – ziemas un turpinājuma. Mans nama tēvs Somijā bija somu kara veterānu savienības vispārējais sekretārs Unto Sauresto, kas dzimis Vīpuros [Viborgā], un krieviski zināja tikai četrus vārdus: Ruki vverh, brosai vintovku [rokas augšā, nomet šauteni]! Te vietā piemetināt, ka arvien aktīvāk darbojās karēļu biedrība Karjala, kas nav samierinājusies ar Karēlijas zaudēšanu.

Tagad sākušās diskusijas par otrā pasaules kara Eiropā uzvarētāju godināšanu 9.maijā Maskavā, ko par savas kārtības triumfu vēlas pasludināt Krievijas patvaldnieks Vladimirs Putins. Drīz pēc kara beigām, kad bijām hermētiski noslēgti no brīvās pasaules, uz rietumiem, izmantojot jūrnieka pasi, tika tolaik pazīstamais kinooperators Valdemārs {krievi viņu pārdēvēja par Vladimiru] Gailis, ari kara veterāns. Atgriezies sarunā ar mani viņš uzdeva pavisam ķecerīgu jautājumu: - Es patiesībā nezinu kas šajā karā uzvarēja! Un izstāstīja par labklājību, kas jau bija Vācijā amerikāņu Maršala plānu īstenojot. Bet mēs, kara veterāni, dzīvojot okupētajā Latvijā, bijām laimīgi bez rindas nopirkt kādu desas luņķi.

Bet leģiona veterāni bija nepareizie un par viņu dienesta gaitām nebija ļauts runāt, par to varēja zaudēt darbu. Laika gaitā galu galā uzvarētāji izrādījās karā zaudējušās Vācijas karavīri. Pateicoties Daugavas vanagu gādībai leģiona invalīdi sāka saņemt Latvijas apstākļiem pieklājīgas pensijas. Bet padomijas armijas invalīdi latvieši, kas nebija ar augstām virsnieku pakāpēm, no Krievijas pensijas vairs nesaņēma. Man, otrās grupas kara invalīdam ir militāri dokumenti ar triju valstu prezidentu parakstiem. Vispirms saņēmu Žukova medaļu, kura apliecību parakstījis toreizējais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins, tad pateicības rakstu ar Vladimira Putina parakstu. Man ir arī pateicības raksts par vērā ņemamiem ierosinājumiem valsts drošības nostiprināšanā, ko parakstījusi mūsu prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Taču man ir arī dokumentu mapīte par saraksti ar Latvijas ārlietu ministriju un Krievijas vēstniecību. Tā liecina par nepārvaramiem birokrātiskajiem šķēršļiem kādēļ nevaru no Krievijas dabūt pensiju. Skaidrības labad jāpasaka, ka Latvijas ceļa dominētās valdības pilnīgi neko nav darījušas, lai leģiona veterānu un invalīdu tiesības Vācija pilnībā ievērotu. Tikai vāciešu godprātība un “Daugavas vanagu” iniciatīva nokārtoja šo lietu civilizētā kārtā. Tāpat bezkauņas no “Latvijas ceļa” valdībām nav pirkstu pakustinājušas, lai Krievija maksātu pensijas latviešu karavīriem. Neviens mūs nav aicinājis piedalīties plaši reklamētajās 9. maija svinībās Maskavā. Patiesībā Prezidentes delegācijā bija jābūt latviešu strēlnieku pārstāvjiem. Esmu atgādinājis arī ASV vēstniecībai, ka tajā laikā bijām sabiedroti. Šīs iestādes pagaidām klusē.

Droši vien, ka krievi atkal atpirksies, piešķirot kārtējo medaļu, ko nevarēs ielikt naudas maciņā un izmantot maksājot par dzīvokli. Kā tas arī nebūtu fanfaras Maskavā skanēs par uzvaru, kas tās ierindas izcīnītājiem atnesusi vienīgi vilšanos. Sešdesmit gadu pagājuši, kopš Eiropā formāli beidzās otrais pasaules karš. Viena uzvarētāju puse nav paglabājusi visus savus kritušos, nav pienācīgi rūpējusies par kara invalīdiem un veterāniem. Patiesībā Maskavā skanēs fanfaras par uzvaru karā, kas nemaz nav beidzies.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!