Tu piedzimi un lielāko daļu mūža esi dzīvojis aiz Latvijas robežām. Kāds bija tavs ceļš līdz mājām?Piedzimu bēgļu nometnē Ziemeļanglijā, Češīrā, kas pazīstama ar to smaidīgo kaķi. Kad man bija pieci gadi, papus dabūja darbu dzelzsrūdas raktuvēs un mēs - mamma, papus, es un mani trīs brāļi - varējām pamest bēgļu nometni un pārcelties uz dzīvi Korbijā. Tur mums tāpat kā daudziem latviešiem piešķīra māju. Korbijā uzaugu, gāju skolā. Sākumā angliski nepratu un no skolas muku, jo visi runāja jocīgā valodā. Taču mani katru reizi aiz auss aizvilka atpakaļ. Korbija bija rūpnieciska pilsēta. Neinteresanta. Padrūma. Tur dzīvoja daudz skotu. Man, tāpat kā laikam katram Korbijas jaunietim, bija mērķis tikt prom. Visi gribēja pēc iespējas labāk un ātrāk pabeigt skolu, lai aizmuktu no tās vides. Pēc skolas devos uz Londonu. Tur man patika. Īpaši vilinoša bija nakts dzīve. Aizbraucu arī uz Kanādu, kur dejoju ārzemju latviešu dziesmu un deju svētkos. Kanādā ieraudzīju pavisam citu pasauli un teicu sev: "Es te braukšu dzīvot!" Gada laikā jau biju tur un nodzīvoju četrus gadus. Toronto. Monreāla. Edmontona. Un tad man piedāvāja darbu Jamaikā. Piekritu, jo tas šķita tik vilinoši. Jamaikā nostrādāju un nodzīvoju gadu. Domāju, ka būšu pavārs, bet mani ielika par operations manager lidostas virtuvē. Tā nebija mana profesija. Biju jauns, bet man lika vadīt kolektīvu, kurā daži bija strādājuši jau tik gadus, cik es biju nodzīvojis. Draugi un ģimene Anglijā un Kanādā domāja, ka esmu paradīzē, bet tā bija elle. Kad līgumā noteiktais gads bija cauri, es aizmuku.
Atpakaļ uz Kanādu?Nē. Devos uz lidostu un nopirku biļeti uz pirmo reisu. Tas bija uz Floridu, kur pārsēdos, lai lidotu uz Angliju. Pārsteidzu mammu un brāļus. Viņiem šķita, ka man Jamaikā iet labi, ka esmu tur laimīgs. Protams, bija brīži, kad jutos labi, bet pārsvarā bija bail.
No kā?Jamaikā bija nestabila politiskā situācija, un smagas bija arī attiecības ar kolēģiem. To labāk varu pateikt angliski: "Who dat white man telling me what to do in my country?"1
Tas nozīmē, ka esi izbaudījis rasismu?Ne klasiskajā izpausmē. Pretējā virzienā. Jā, un tas bija ļoti grūti.
Ko darīji, atgriezies Anglijā?Divus gadus strādāju Daugavas vanagu namā. Tur bija dzīvība, lustes, katra diena citāda, iepazinos ar cilvēkiem no visas pasaules. Un tad mana iepriekšējā darbavieta sameklēja mani un piedāvāja gada līgumdarbu Saūda Arābijā. Savu lomu atkal nospēlēja vilinājums pēc kaut kā jauna un eksotiska, lai gan tagad varu teikt, ka Saūda Arābijā pavadīju vēl vienu grūtu gadu. Tur bija Jamaikā piedzīvotajam līdzvērtīgs rasisms, taču vēl neciešamāka bija manu kolēģu tieksme pēc atzinības. Katrs gribēja amata paaugstinājumu un vienlaikus bija gatavs darīt visu, lai patraucētu citiem. Negodīga konkurence man nekad nav bijusi pieņemama. Esmu citādi audzināts, tāpēc man gāja grūti. Turklāt dzīves apstākļi līdzinājās armijai. Mēs, pieci tūkstoši cilvēku, dzīvojām tuksnesī. Tā bija amerikāņu naftas kompānija, kurā briti rūpējās par darbiniekiem. Manos pienākumos bija organizēt darbinieku ēdināšanu. Taču smagākais bija tas, ka man bija aizliegts draudzēties ar padotajiem. Tas bija strikti aizliegts. Draudzēties drīkstēja tikai ar sava līmeņa kolēģiem, kas savukārt darīja visu, lai pieliktu tev kāju priekšā. Tur jutos ļoti vientuļš. Bet viens labums gan bija - man fantastiski maksāja.
Vai naudas dēļ biji gatavs to ciest?Ne tikai naudas dēļ, bet arī pieredzes, disciplīnas, kārtības dēļ. Tas viss man noderēja vēlāk. Arī pirmajā darbā Korbijā, kad vēl mācījos tehnikumā, man bija jāievēro dzelžaina disciplīna. Galvenais pavārs bija bargākais šefs, kāds man jebkad bijis. Tagad, skatoties atpakaļ, saprotu, ka tas man bija vajadzīgs. Bet tā jau ir, ka cilvēks visu labo novērtē tikai vēlāk. Tas notiek arī ar manējiem (restorāna Vincents darbiniekiem). Viņi nesaprot, kāpēc esmu tik stingrs.
No Saūda Arābijas arī aizmuki?Līgums beidzās, un es nepagarināju. No Saūda Arābijas devos uz Indiju, Taizemi, Honkongu. Apceļoju šīs valstis, un, kad jau plānoju doties uz Ķīnu, brālis sadomāja precēties, un man bija jābrauc uz Angliju uz Andreja kāzām. Viņš izpostīja manu ceļojumu! (smejas) Pēc kāzām Andrejs devās kāzu ceļojumā pa Eiropu, bet es - uz divām nedēļām pieskatīt viņa dzīvokli Kanādā. Sanāca tā, ka paliku tur divpadsmit gadu. Gadījos pareizā vietā pareizā laikā un dabūju vislabāko darba piedāvājumu. Man bija jākoordinē skolu administrācijas darbinieku ēdināšana. Nodibināju savu firmu Martins catering jeb Mārtiņa mielasts. Man gāja labi, bija stipra komanda, noslēdzu vēl vienu labu līgumu ar pilsētas valdi. Es biju kā mazais Dāvids, kas izkonkurēja lielās firmas.
Ar ko tu biji labāks par lielajām firmām?Domāju, ka ar kvalitāti. Viņi redzēja, ko izdarīju ar skolu administrāciju ēdināšanu, un arī viņi negribēja ēst pusfabrikātus jeb plastmasas ēdienu, kā es to saucu.
Tas nozīmē, ka jau tad tu biji slow food filozofijas piekritējs?Var teikt, ka šīs filozofijas piekritējs esmu kopš bērnības. Man reizēm patīk pajokot un teikt, ka mammas pirmā mīlestība bija dārzs, pēc tam - papus un tikai tad - mēs (četri dēli). Taču mamma visu, ko ņēma no dabas, atdeva mums. Un man veidojās garšas īpatnības, pieradu pie labas pārtikas. Vispirms gan iedzīvojos alerģijā. Mamma dārzā augiem kaisīja virsū pulveri, kas, kā vēlāk izrādījās, ir inde ne tikai kukaiņiem, bet arī mums. No tā laika man ir alerģija uz ķīmiskām vielām, un gribot negribot man ir jāēd dabiski, ekoloģiski tīri produkti. Kad Kanādā strādāju par pavāru, iesaistījos organizācijā Naži un dakšas. Naži bija pavāri, dakšas - zemnieki. Kopā rīkojām seminārus un dažādus izglītojošus pasākumus, lauku mielastus un katru sestdienu - zemnieku tirdziņus. Tas vairs nebija tikai darbs, bet hobijs. Tikšanās ar cilvēkiem, pavāriem un zemniekiem man radīja prieku,
ko diemžēl neizjūtu šeit.
Kāpēc? Cilvēkiem ir citāda domāšana. Te daudzi uzskata, ka darbs nevar būt hobijs vai dzīvesveids. Es tam nepiekrītu. Darbs nav tikai naudas pelnīšana. Un, ja tu strādā ar apziņu, ka tavs darbs ir arī tavs vaļasprieks, rezultāts ir pavisam cits. To es zinu!
Tev var piekrist, ka mūsdienās cilvēki Latvijā ir pārņemti ar dzīšanos pēc naudas, pēc labākas mašīnas, pēc mājas un citām materiālām vērtībām. Kā tev šķiet, domāšana kaut kad mainīsies?Mēs pārāk ilgi esam bijuši ierobežoti. Un tagad, kad nekas un neviens cilvēkus neierobežo, materiālās vērtības ir pacēlušās pāri visam. Domāju, ka ar laiku tas mainīsies.
Bet nākamā paaudze aug un redz pašreizējo situāciju?Visas pārējās Eiropas valstis pēc kara arī daudz strādāja un cīnījās par labklājību. Latvijā vēl ir pagājis pārāk īss laika posms pēc Padomju Savienības krišanas. Vēl jāpagaida!
Vai tavējiem restorānā darbs ir hobijs?Gribētu teikt, ka ir, gribētu ticēt, ka ir, bet visos to neredzu. Vienā ziņā darbs restorānā ir skola, jo viss, ko manējie tur iemācās, palīdz viņiem daudz ātrāk virzīties pa amata kāpnēm.
Kāpēc tu izvēlējies kļūt par pavāru?Tici vai netici, bet gribēju kļūt par žurnālistu. Bet vēl pirms tam - par popdziedātāju. Taču jau skolā mūzikas skolotāja teica, ka no manis dziedātājs nesanāks. Mani pat skolas korī neņēma. Un tad nolēmu, ka gribētu kļūt par žurnālistu, braukāt pa pasauli un tikties ar cilvēkiem. Taču žurnālistam vajadzēja svešvalodas, bet es dzīvoju latviešu sabiedrībā, runāju latviešu valodā. Tā kā man ļoti patika gatavot ēst, vecākais brālis Juris reiz teica: "Paklau, par žurnālistu tu nevari kļūt, bet, ja tev patīk gatavot ēst un tu gribi ceļot, kļūsti par kuģa pavāru." Un tad tā bulta man iešāva tieši starp acīm. Tā taču ir laba doma! Un tā es kļuvu par pavāru. Interesanti vien tas, ka ceļojis esmu, taču uz kuģa neesmu strādājis nevienu dienu.
Vai nekad neesi nožēlojis profesijas izvēli?Nekad.
Bet tev ir paveicies, jo kā pavārs kaut uz laiku esi iejuties arī savās sapņu profesijās. Tu esi vadījis vairākus televīzijas raidījumus un kāpis uz skatuves televīzijas šovā "Dziedi ar zvaigzni".Vienā ziņā tas man ir bijis un ir, un es to ļoti novērtēju, bet mani sāk dīdīt nemiers un man gribas darīt kaut ko jaunu. Esmu tāds cilvēks, kas nekad nav apmierināts ar to, ko dara. Man vienmēr vajag vēl vairāk un vēl labāk. Es arī atpūšos aktīvi. Nevaru gulēt pludmalē un sauļoties. Man jāiet un jāmeklē piedzīvojumi. Tas pats attiecas arī uz dzīvi. Gribu tik daudz darīt, bet nepietiek ne laika, ne spēka. Protams, ja katrs pirksts ir savā podā, nekas labs nevar sanākt. Ja koncentrētos uz vienu lietu, es sasniegtu vēl vairāk nekā šobrīd. Īstenībā man restorānā vajadzētu pavadīt vairāk laika. Ja gribi labāko restorānu, jābūt pavāram 24 stundas diennaktī - domās, sapņos un darbos. Tāpat, veidojot televīzijas raidījumu, vajadzētu vairāk pētīt un piestrādāt pie raidījuma, lai tas būtu informatīvāks un izglītojošāks. Līdzīgi ir ar organizāciju Slow Food. Esmu Latvijas organizācijas prezidents, bet šīs organizācijas idejas popularizēšanai gribētu veltīt vairāk laika un enerģijas. Piemēram, Karlo Petrini (starptautiskās Slow Food kustības dibinātājs) tajā ir iekšā simtprocentīgi.
Tātad no kaut kā ir jāatsakās.Tas ir grūti, jo gribu tik daudz. Gribu vairāk braukāt pa Latviju un tikties ar zemniekiem, gribu stiprināt zemnieku tirgu un vēl gribu laiku sev.
Vai tik straujā dzīves ritmā tomēr nejūties vientuļš?Nē, itin nemaz. Varbūt man vienkārši nav laika justies vientuļam. Ja godīgi, es pat neatteiktos no zināmas devas vientulības.
Katram cilvēkam ir nepieciešams laiks, lai pabūtu ar sevi. Kad tu esi divvientulībā ar sevi?Kad ar Pablo staigāju pa mežu. Šīs pastaigas man ļoti patīk. Mēs staigājam no rīta un vakarā. Pablo ir ne tikai mans suns un draugs, bet arī mans ārsts. Viņš mani dabū ārā no mājas. Ar pastaigu pa mežu diena sākas un ar to arī noslēdzas.
Vai tu gribētu atkal doties strādāt uz kādu citu pasaules valsti?Nē, Latvija ir manas mājas, te ir manas saknes. Es arī tiku audzināts ar domu, ka agri vai vēlu atgriezīšos mājās. Vecāki bieži atcerējās Latviju.
Kādas bija viņu atmiņas par Latviju?Man palika atmiņā, ka Latvija ir vieta, kur aug un zied rozes un zemenes. Es tev pastāstīšu kādu gadījumu. Latviešu skolā Anglijā ticības mācības skolotājs reiz stāstīja, ka Latvijas laikā gājis no cietuma uz cietumu. Es biju šokā un teicu, ka Latvijā cietumu nav, jo Latvijā viss ir perfekti, tā ir paradīze. Bet ar laiku, klausoties atmiņu stāstus, izveidojās pilnīgāks priekšstats par Latviju.
Un kādas bija izjūtas, kad pirmo reizi atbrauci uz Latviju?Mani pārņēma kultūras šoks. Bet bija arī ļoti patīkami. Mēs ar mammu toreiz izbraukājām viņas jaunības vietas, viņa atkal un atkal stāstīja, un es atcerējos bērnībā dzirdēto. Iztēlē uzburtais vizualizējās. Satikām radus, paplašinājās mana ģimene.
Vai arī tevi kā ārzemju latvieti sākumā uztvēra kā kaut ko īpašu?Atceros, ka man bija vieglāk iekļūt vietās, kur parasts cilvēks nevarēja. Kad teicu, ka esmu no Kanādas, man durvis bija vaļā. Tas ilga pāris gadu. Privileģētā cilvēka statuss beidzās, kad cilvēki vairs nespēja samierināties, ka nāku tukšām rokām, bez dāvanu maisiem. Sabiedrībā valdīja uzskats - ja tu esi no Rietumiem, tu esi bagāts. Man pat daži lika saprast, ka nekad nav bijuši Francijā, ka grib redzēt Eifeļa torni no augšas, nevis no apakšas, Luvru no iekšas, ne no ārpuses.
Un tu palīdzēji?Nē, jo man tas nebija saprotams.
Tagad tu Latvijā esi vietēja mēroga slavenība. Vai kaut kā to izjūti?Nejūtos kā slavenība. Esmu tāds pats kā Pēteris un Antons. Ar ko tad esmu labāks par citiem? Manuprāt, viss ir atkarīgs no cilvēka un viņa dzīves uztveres. Galvā man nav sakāpis!
Bet sabiedriskās vietās sev pievērstus skatienus tu taču jūti?Mēs ar Raimondu Paulu reiz sēdējām Nacionālā teātra kafejnīcā un garām gāja meitenes. Viena paklupa, un Pauls man saka: "Redzi, kā viņas tevi ierauga, tā gāžas gar zemi." Bet, ja nopietni, es tādas lietas neredzu un nejūtu. Citi gan apgalvo, ka cilvēki sabiedriskās vietās mani vēro un rāda ar pirkstiem. Kad braucu mašīnā, dažkārt pamanu, ka blakus auto visas sejas pagriežas manā virzienā, es arī skatos uz to pusi, lai saprastu, ko viņi tādu ir ieraudzījuši. Un tad man pielec, ka viņu skatieni pievērsti man.
Un kādas ir pasaules slavenības - politiķi, valstu vadītāji, kultūras pārstāvji, ar kuriem tev ir bijusi izdevība tikties? Viņi ir tādi paši cilvēki kā visi. Piemēram, kad zināju, ka būs jātiekas ar Lielbritānijas karalieni Elizabeti II, biju uztraucies. Kad pienāca tikšanās brīdis, kad biju aci pret aci ar viņu un sniedzu viņai roku, satraukums pazuda, jo sapratu, ka viņa ir tāda pati kā es. Cilvēks. Viņi ir normāli cilvēki. Nedaudz citādi ir ar jaunajām popzvaigznēm. Daudzi no viņiem domā, ka ir pārāki. Gan jau ar laiku arī viņi nobriedīs!
Jau teici, ka kopš bērnības centies ēst īstus produktus. Bet vairākumam cilvēku ir vienalga, ko viņi ēd. Kāpēc, tavuprāt, cilvēki tik vieglprātīgi izturas pret to, ko lieto uzturā?Daudzi ēd, lai piepildītu vēderu, nevis lai baudītu. Viņi ir paēduši. Viņi domā, ka tāpēc arī uz Zemes esam, ka dzīvojam, lai ēstu. Tādēļ pazūd īsts sviests, krējums, maize un citi produkti, un to vietā nāk Frankenšteina pārtika, ko var vieglāk, ātrāk un lētāk saražot.
Ir dzirdēts viedoklis, ka tā ir Eiropas Savienības politika - iznīdēt visu vietējo, tradicionālo, lai atbrīvotu tirgu Eiropas lielo ražotāju produkcijai.Tas tā varētu būt, turklāt lielie ražotāji ir labi lobiji. Piemēram, Amerikā lielie ražotāji sponsorē politiskās partijas, un pēc tam, kad partija ir uzvarējusi vēlēšanās, tai jāatdod parāds ražotājam izdevīgu likuma normu veidā. Tā tas notiek.
Un tu gribi teikt, ka mēs ejam tajā pašā virzienā?Mēs ejam tajā pašā virzienā. Politiķiem zemnieki nav vajadzīgi, jo viņu ir maz un viņu balsīm nav svara. Tāda ir mūsu varas vīru attieksme pret lauksaimniekiem. Bet es savukārt uzskatu, ka mums ir jābūt izvēles iespējām. Es negribētu dzīvot pasaulē, kurā nav izvēles. Mēs uz to ejam. Katrā pasaules malā atrodam vienus un tos pašus zīmolus. Man tas nav pieņemami.
Un ja nu tu zaudēsi šajā cīņā? Nav tā, ka gribas mest plinti krūmos?Nē, nē, nē! Vēl varu palīdzēt, turklāt cilvēki sāk novērtēt tīrus produktus. Man kā pavāram ir pienākums dot klientiem pašu labāko, kas ir pieejams, un, ja es par to vēl prasu naudu, es nevaru dot viņiem second best.
Bet vai ekoloģiski tīru produktu ēšana nav bagāto privilēģija?Tā nav. Tas ir dzīvesveids, ko var atļauties arī pensionāri. Protams, uz restorānu viņi nevar atnākt, bet uz zemnieku tirdziņu var. Es viņus tur esmu redzējis. Jā, viņi paburkšķ, pačīkst, bet pērk, jo zina, ka ekoloģiskie produkti nekaitē veselībai un varbūt paildzinās dzīvi. Turklāt tirdziņš ir tā vieta, kur tiek izslēgts tā sauktais starpnieks - tātad tur ir lētāk nekā veikalā.
Un kā ar turīgajiem cilvēkiem? Vai ekoloģisko produktu lietošana dažiem nav kļuvusi par modes lietu?Man ir pazīstami vairāki, kuri rūpējas par savu ģimeni, prasa padomu. Bet ar vairākumu ir citādi. Izrādīties var ar mašīnu, māju, pulksteni, kas aplikts ap roku, drēbēm un rokassomiņām, bet ar ledusskapja saturu nevar zīmēties.
Vai tev ir bijusi izdevība ielūkoties kādā turīga cilvēka ledusskapī?Jā.
Un ko tu tur redzēji?Saldētus pelmeņus, doktordesu un citus plastmasas produktus. Protams, kad pienāk brīdis un viņiem vajag uzstāties, tad viņi meklē veidu, kā pazīmēties. Par visiem es tā nevaru teikt, bet dažus tādus cilvēkus esmu saticis.
Cik tev svarīgi ir dzīvot privātmājā?Es nevarētu dzīvot dzīvoklī. Tur es justos iemūrēts. Man nepieciešama brīvība un apziņa, ka varu iziet ārā, parosīties dārzā. Un kā dzīvoklī uzņemt ciemiņus? Visu vakaru jāsēž pie galda vai uz dīvāna. Mājā ir citādi, ir kur izvērsties.
Tu bieži uzņem ciemiņus?Kad uz Latviju atbrauc mani draugi no Kanādas un Anglijas, viņi paliek pie manis. Un, protams, mamma rīko balles. Divas ir obligātas - dzimšanas dienā un vārda dienā. Tie ir viņas svētki!
Galdu klāj tu?Jā, mamma paļaujas uz manu gaumi.
Kāpēc no visiem brāļiem tieši tu uzņēmies rūpes par mammu?Kad atbraucām uz Latviju, viņa bija spirgta, vesela un kustīga. Neviens nedomāja, ka viņa sasirgs. Bet man ir prieks, ka viņa nedzīvo Korbijā, jo tad viņas vairs nebūtu. Viņa domā, ka rada man problēmas, bet es viņai saku, ka lietas ir jāpieņem tādas, kādas tās ir, un tad dzīve ir vieglāka. Bet, ja tu visu laiku bubini, vaidi, puksti un kunksti, tad dzīve kļūst par apgrūtinājumu. Bet mana mamma tāda nav!
Vai tici, ka Dievs vai liktenis grūtības mums sagādā tādēļ, lai mēs kļūtu stiprāki?Man agrāk ar Dievu nebija problēmu, bet, kad tu redzi, ka cilvēki mokās, tu sāc jautāt - kāpēc tā notiek? Lai viņi kļūtu stiprāki? Kāpēc citiem ir jācieš, bet citiem nav? Atbildes nezinu.
Bet kam tad tu tici?Ticu, ka ir augstāks spēks, kas ir spēcīgāks par mani. Bet man ir grūti pieņemt baznīcu kā institūciju, jo, manuprāt, tā ir politika ar citu nosaukumu.
Ja nedzīvo pēc baznīcas likumiem, pēc kādiem tad? Man ir savi principi, kurus vecāki manī ir ieaudzinājuši. Piemēram, cienīt cilvēkus, piedot arī tad, kad to ļoti negribas.
Vai tev kādreiz kāds ir nodarījis tik ļoti pāri, ka negribas piedot?Ir bijis, bet ar laiku saproti, ka nepiedodot tu moki pats sevi. Tāpēc labāk ir piedot. Turklāt visam ir divas puses, tāpat kā grāmatai ir pirmais vāks un aizmugurējais vāks, bet patiesība ir pa vidu.
Kāpēc tev nav ģimenes?Kaut kā dzīve tā iegrozījās. Man bija doma iet pie altāra, bet tad nāca piedāvājums braukt uz Jamaiku. Es izvēlējos darbu.
Vai nav bijis žēl, ka neesi nodibinājis ģimeni?
Nē, jo nevajag nožēlot to, kā tev nav. Varbūt dažreiz pafantazēju, kā varētu būt bijis, bet, kā jau teicu, lietas ir jāpieņem tādas, kādas tās ir.
Kādas tev ir attiecības ar brāļiem?
Mamma mūs tur kopā. Ja mammas nebūtu, mums nebūtu tik ciešu attiecību. Mamma mums ir kā itāļu mafijas krustmāte. Ja tu viņai nepiekrīti, tu nedrīksti padoties! Mēs mammai joprojām esam mazi. Mans vecākais brālis dzimis 1941. gadā, un mamma joprojām viņu uzskata par savu mazo dēliņu. Juris teica, kad viņam būs 80, mammai - 100, viņa joprojām viņu komandēs. Bet īstenībā viņa par mums tikai uztraucas. Kad izdzirdēja, ka kašķējos ar Andreju, pārdzīvoja. Es uzskatu, ka tas savā ziņā ir veselīgi, ka mēs izbļaustāmies. Pēc tam kļūstam vēl tuvāki. Esmu pārliecināts, ka neko nevajag turēt sevī, jo vēlāk tas eksplodēs ar vēl lielāku spēku. Mēs ar brāļiem varam riktīgi saškandalēt. Tāds esmu arī darbā. Varu uzbļaut, riktīgi nodot, izlamāt, bet nekad neturu ļaunu prātu.