DELFI projekta ‘Latvija 2020’ mācības: valstij steidzami jāārstē 'hroniskas kaites'

Valsts kultūrkapitāla fonda finansētajā DELFI satura projektā “Latvija 2020” no augusta līdz novembra vidum 15 nedēļu garumā pētījām un vērtējām Latvijas līdzšinējos attīstības plānus, analizējām mūsu un citu valstu pieredzi tautsaimniecības attīstīšanā un meklējām risinājumus, kas palīdzētu straujāk audzēt Latvijas labklājību. Rakstu sērija tapa sadarbībā ar domnīcu “Certus”.

Analizētos tematus caurauž vairāki sabiedrībai un tautsaimniecībai aktuāli izaicinājumi: jāpilnveido izglītības sistēma jau no skolas sola, mērķtiecīgi jāiegulda pētniecībā, sarūkoša iedzīvotāju skaita apstākļos jādomā par darba tirgus vajadzībām atbilstošu darbaroku nodrošināšanu, jākāpina produktivitāte un jārēķinās ar tehnoloģiju attīstības nestajām pārmaiņām.

Projekta gaitā identificētās tautsaimniecības problēmas nav jaunums - par reformām izglītībā, darbaspēka prasmju neatbilstību tirgus vajadzībām vai par nepietiekamo zinātnes finansējumu runāts gadiem. Taču redzams – ja problēma sarežģīta un tās šķetināšanai nav ātru recepšu, tad ar risinājumiem iet kā pa celmiem. Arī iedzīvotāji ir skeptiski par politikas veidotāju sekmēm risināt ilgtermiņa problēmas – vairums sērijas “Latvija 2020” lasītāju aptaujā pauduši uzskatu, ka politiķu pieņemtie lēmumi nepalīdz sasniegt Nacionālajā attīstības plānā ietvertos mērķus.


Sāpju bērns - izglītība

Sagruvusi, atpalikusi – tik skarbus vārdus izglītības sistēmai velta uzrunātie rūpnieki un lauksaimnieki. Arī pēdējos gados strauju attīstību piedzīvojušās IT nozares darba devēji sūdzas, ka izglītības sistēma nespēj pieražot nozarei vajadzīgo speciālistu daudzumu, jaunie speciālisti tiek izķerti vēl no augstskolas soliem un vakanču aizpildīšanai speciālisti tiek lūkoti ārvalstīs.

Sasāpējušās vajadzības izglītības jomā prasa kompleksu risinājumu. Nepietiek vien ar budžeta vietu palielināšanu STEM jeb zinātnes, tehnoloģiju, inženierzinātņu un matemātikas studiju programmās – ja skolēni pietiekamā līmenī neapgūst matemātiku, dabaszinātnes vēl skolas laikā, tad pēcāk viņi vienkārši nav spējīgi studēt šajās programmās un izkrīt no studējošo rindām.

Tāpēc darba devēji sagaida, ka politikas veidotāji parūpēsies, lai skolēni iegūtu pilnvērtīgas zināšanas matemātikā un dabaszinātnēs. Savu artavu skolēnu ieinteresēšanā par darba tirgū pieprasītām profesijām sniedz arī paši darba devēji – IT nozare sadarbībā ar izglītības institūcijām veido skolēniem piemērotas apmācības programmēšanā. Arī DELFI lasītāji uzskata, ka programmēšanas prasmes skolēniem vajadzīgas – 62% aptaujā nobalsojuši, ka programmēšana būtu jāmācās visiem skolēniem, pat ja tas notiktu uz kādas latviešu valodas stundas rēķina.

Arī augstākajā izglītībā valsts loma būtu risināt darba devējiem sasāpējušus jautājumus, proti, jāizskauž studiju programmu “aizvēsturiskums”, lai izskolotie speciālisti apmierinātu darba devēju vajadzības. Citādi mūsu lepnums kokrūpnieki sūdzas, ka izglītības sistēma tendēta mācīt to, ko pasniedzēji spēj, nevis to, ko darba tirgum vajag, bet lauksaimnieki aizrāda, ka zemais finansējums izglītībai un zinātnei novedis pie situācijas, ka studenti mācās novecojušas lietas, jaunie agronomi nezina pasaules tendences, nenotiek praktiskā pētniecība. “Latvija 2020” sērijas pētījumos daudzkārt izskan priekšlikumi augstākās izglītības sistēmas “starptautiskošanai”.

Iezīmējas arī nākamā ilgstoši nerisinātā bēda – katastrofāli zemais finansējums augstākajai izglītībai un zinātnei. Šo jautājumu valsts politikas veidotāji bijuši naski piesaukt vārdos, bet tie nav pārvērtušies darbos. Latvijas ieguldījumi pētniecībā un attīstībā ir zemi, lai arī šis ir labs veids, kā valsts var veicināt un stimulēt uzņēmējdarbību bez pārmetumiem par neatļautu valsts atbalstu biznesam.

Mērķtiecīgi ieguldījumi pētniecībā un attīstībā sekmētu inovāciju spēju un jaunu produktu un pakalpojumu rašanos. Tas nepieciešams, lai mūsu ekonomika pārveidotos, lai tautsaimniecība vairs nebalstītos uz lētu darbaspēku, bet lai mūsu priekšrocības būtu zināšanas, tehnoloģijas, inovācijas. Tas ir svarīgi divu citu ekonomikas izaicinājumu – demogrāfijas un tehnoloģiju attīstības – kontekstā.


Latvija izmirst un noveco, tāpēc darba devēji arvien skaļāk runā par darbaroku trūkumu. Uzņēmumiem vajadzīgi gan augsti izglītoti speciālisti, gan mazkvalificētais darbaspēks, kas, piemēram, sezonas laikā palīdzētu lauksaimniekiem tikt galā ar ražas novākšanu.

Arī te iezīmējas kāds politiķiem neērts jautājums – imigrācijas politikas nosacījumu definēšana. Sabiedrības viedoklis imigrācijas jautājumos ir polarizēts. “Latvija 2020” lasītāju balsojumā jautājumā par to, vai Latvijai jāatver tirgus mazkvalificētiem sezonas strādniekiem, pat ja valstī ir bezdarbs, atbildes dalījās līdzīgi - aptuveni puse lasītāju atbalsta sezonas strādnieku iebraukšanu, bet otra puse šādu soli neuzskata par lietderīgu. Savukārt uz jautājumu, vai lasītāji vēlētos, lai viņu pašvaldībā kāds ārzemju investors uzbūvētu lielu rūpnīcu, kurā varētu strādāt vairāk nekā 2000 cilvēku, pat ja no ārvalstīm būtu jāpiesaista aptuveni 500 darbinieki, lielākā daļa – 80% - atbildējusi apstiprinoši.

Iedzīvotāju skaita sarukšanai paralēli rit arī cita tendence – automatizācija un robotizācija, kā rezultātā tehnoloģijas iemācīsies paveikt arvien vairāk cilvēku darbu, tai skaitā arī “balto apkaklīšu” pienākumus. Jaunās tehnoloģiskās revolūcijas ēra mudina domāt par jauna veida izglītības sistēmu un jaunām nodarbinātības formām. Tāpat jāsaprot, kas notiks ar tiem cilvēkiem, kurus gudrās tehnoloģijas izstums no darba tirgus. Vai Latvijas politikas veidotāji arī testēs vispārējā pamatienākuma risinājumu?

Jāstrādā gudrāk

Produktivitāte ir vēl viena tēma, kas caurvij “Latvija 2020” pētījumu sēriju. Tā jāceļ gan rūpniecībā, gan lauksaimniecībā, gan arī IT sektorā. Ceļš uz produktivitāti ved caur inovācijām. Jautājums gan ir, vai sabiedrība un politikas veidotāji ir gatavi vadīties pēc teorijām par augstākas produktivitātes saistību ar lielāku labklājību un rēķināties ar visā pasaulē vērojamām tendencēm – tehnoloģiju attīstību, urbanizāciju, vai tomēr nostalģija pēc ierastā ņem virsroku. No “Latvija 2020” sērijas lasītājiem trīs ceturtdaļas tomēr nobalsoja, ka valstij jārūpējas, lai laukos saglabātos daudzas mazas zemnieku saimniecības, pat ar mazu pievienoto vērtību. Tomēr nostalģija un līdz šim ierastie rīcības modeļi nav ceļš uz ekonomisko izrāvienu.

DELFI pētījumu sērija ietver arī mudinājumus skatīties uz sabiedrības vajadzībām kopumā, kad tiek lemts par reformām, par valsts un Eiropas Savienības investīciju līdzekļu ieguldījumiem, nevis raut deķīti katram uz savu pusi.


129 tūkstoši lasītāju

“Latvija 2020” publikācijas šķita saistošas plašam lasītāju lokam – ar tām iepazinās vairāk nekā 129 tūkstoši cilvēku. Vislielāko interesi raisīja pētījums par demogrāfiju “Kas dzīvos un strādās Latvijā” un nepārtraukti sabiedrības uzmanības lokā esošā nodokļu tēma pētījumā “Nodokļi – kas maksās, kas brauks pa zaķi”. Par Latvijas amatpersonu sekmēm nodokļu politikā lasītāji ir ļoti skeptiski – 96% balsojuši, ka Latvijas nodokļu politika ir haotiska un neizlēmīga.

Lasītāko publikāciju topa trijniekā ir arī tautsaimniecībai nozīmīgā, bet starpvalstu politisko attiecību ietekmētā tranzīta biznesa tēma “Tilts starp Austrumiem un Rietumiem brūk”.



Kā balsoja “Latvija 2020” lasītāji?

Katra pētījuma beigās aicinājām lasītājus izteikt savu viedokli par konkrēto tēmu un balsot. Piedāvājam dažus interesantākos no atbildēm iegūtos datus.

“Latvija 2020” projektā gūtos secinājumus un paustās idejas aicinām izmantot gan politikas veidotājus, gan analītiķus, gan visus lasītājus. Visus projekta “Latvija 2020” pētījumus vari lasīt te.

Piedāvājam ieskatu tvitera lietotāju atsauksmēs par projektu.