Ir lietas, kas nemainās. Rus.delfi.lv svin astoņpadsmito dzimšanas dienu

Portāla DELFI krievu versija ir par trim ar pusi mēnešiem jaunāka nekā latviešu. Šodien rus.delfi.lv svin "pilngadību". Par godu tam – neliels portāla galvenā redaktora Anatolija Golubova atmiņu stāsts.

2000. gada 17. martā pulksten 00.48 galvenais DELFI portālu tehniskais izstrādātājs Vladislavs Uvarovs (plašāk pazīstams kā "vluk") ierakstīja pirmo komentāru zem pirmā galvenā raksta tikko tautās laistajā portālā rus.delfi.lv. Komentāra saturam nebija nekādas jēgas – tas skanēja: "Lūk, vienmēr tā!" Taču tas pierādīja, ka vietne vismaz tehniski ir darbošanās kārtībā. Līdz pirmās dienas beigām zem raksta jau bija sakrājušies 210 komentāru.

Kopš tā laika pagājuši tieši 18 gadi. Te nu man būtu jāpasaka, ka šodien mēs jau dzīvojam citā pasaulē. Gandrīz viss ir mainījies: ieradumi, dzīvesveids, tehnoloģijas (Viedtālruņi! Internets ir visur!), valūta, kā arī daudziem – valsts, kurā dzīvojam. Izzudušas robežas. Nomainījusies vesela paaudze (kas kļuvusi pamatā bi- un pat trilingvāla). Tika ieviesta Vikipēdija, "YouTube" un "Facebook", kā arī Gaismas pils, Dienvidu tilts, viedtālruņi un grozāmgrābšļi. Kādu brīdi DELFI saimniecībā bija pieci portāli krievu valodā – bez Baltijas valstīm arī Maskavā un Kijevā. No tās komandas, kas savulaik aizsāka Rus.Delfi.lv, joprojām strādā viens cilvēks, pārējie jau sen devušies uz dažādām vietām visā plašajā pasaulē.

Pašlaik, 2018. gadā, viss patiesi ir citādi. Taču ir divas lietas, kas mums DELFI pārsteidzošā kārtā ir saglabājušās bez izmaiņām - brīvība un interese par nākotni.

Nekad nevienu reizi šo 18 gadu laikā mums neviens nav norādījis, ko rakstīt vai nerakstīt. DELFI redakcijā nav "melno" vai "balto" sarakstu. Nav nekādu oligarhu vai politisko smagsvaru, kuri kaut ko "uzstājīgi rekomendē". Vienīgā atbildīgā par visiem mūsu redakcionālajiem lēmumiem, par visām uzvarām, sasniegumiem un kļūdām ir redakcija. Ļoti daudziem ir grūti tam noticēt, tāpēc ka masu informācijas līdzekļos tāda situācija mēdz būt ļoti reti. Manuprāt, mums ir pamatīgi paveicies.

Tad, 2000. gadā, neviens nevarēja iedomāties, kur tas viss nonāks. Atskatīties pagātnē bija gan šausminoši, gan bezjēdzīgi. Tagad – pēc bada gadiem, treknajiem gadiem un atkal bada gadiem, pēc DDOS uzbrukumiem un troļļu karagājieniem, pēc kritikas un apbalvojumiem, pēc pusmiljona publicēto rakstu un miljoniem lasītāju komentāru, pēc kļūdām un lāstiem – tas būtu divkārt bezjēdzīgi. Te nu mēs esam: ar labākajiem žurnālistiem, ar mobilo versiju un mobilo aplikāciju, ar pašu gatavotām ziņām, intervijām, infografikām, profiliem sociālajos tīklos, video studiju... Ar desmit jauniem projektiem, kas vēl tikai top. Un ar gribu darīt ko tādu, ko vēl neesam mēģinājuši.

Paldies visiem, kas šo gadu laikā lasīja mūsu rakstus un rakstīja komentārus. Paldies tiem, kas ar mums kopā strādājuši. Tiem, kas mūs atbalstīja, un tiem, kas kritizēja, kas deva padomus un neļāva atslābt, kas ziņoja par drukas kļūdām un kas sūtīja materiālus rubrikai "Reporter". Paldies autoriem, kolēģiem no latviešu redakcijas un vienkārši kolēģiem citos medijos! Paldies partneriem un reklāmdevējiem! 18 gadu – tas ir iespaidīgs lidojums.

P.S. Īstenībā jau vēl kaut kas ir palicis bez pārmaiņām. 2000. gada martā pirmie rus.delfi.lv lasītāji iepazinās ar rakstiem par prezidenta vēlēšanām Krievijā (uzminiet, kurš uzvarēja!); par 16. marta piemiņas pasākumiem Rīgā un reakciju uz tiem; par to, ka augstākā izglītība Latvijā, visticamāk, saglabāsies bez maksas, par iespējamām sankcijām pret Latviju... Vai tas ir labi vai slikti, bet šķiet, ka daži temati ar mums būs kopā mūžīgi.