'Vējonis tā arī atbildēja – bet Krievijas komandas jau šeit nav', intervija par Phjončhanas iespaidiem ar DELFI.lv žurnālistu Uldi Strautmani

Ingus Bērziņš, DELFI galvenais redaktors

Šogad DELFI pārstāvis otro reizi portāla vēsturē piedalījās visbūtiskākajā sporta dzīves notikumā – olimpiskajās spēlēs. Tāpat kā uz Rio arī uz Koreju devās DELFI sporta nodaļas redaktors, pieredzējušais sporta žurnālists Uldis Strautmanis. Par to, kas lasītājam palika “aiz kadra” – Uldis intervijā delfi.lv galvenajam redaktoram Ingum Bērziņam.

Pirmo reizi DELFI pārstāvis no Latvijas piedalījās olimpiskajās spēlēs Riodežaneiro, un tās izrādījās pirmās spēles, kurās Latvijai nebija medaļu. Tāpēc pieļauju, ka nu spilgtākais piedzīvojums tavā garajā sporta žurnālista karjerā ir olimpiskā bronzas medaļa, kuru izcīnīja Melbārža/Strengas bobsleja divnieks. Vai tu biji tur klāt?

Jā, es biju tur klātienē un redzēju, kā puiši priecājās. Tās emocijas ir neviltotas, ir redzams, ka šie sportisti izcīna nevis parastu medaļu, bet "izkapā" olimpisko, kas viņiem nozīmē kaut ko augstāku nekā citas medaļas. Un mēs jokojāmies, ka mans Rio lāsts ir beidzies.

Kad ceturtajā braucienā finišēja mūsējie, vēl vairākām komandām bija jābrauc, un tajā brīdī, kad uz ekrāna redzi, kā konkurentiem starpība dilst, dilst, ātrums pazūd, tu saproti – džeki, mums būs medaļa! Tai brīdī mēs, žurnālisti, metāmies viens otru apsveikt.

Foto: F64

Mēs stāvējām "mix zonā" pie ekrāniem, un viņi finišēja apmēram 20 metrus no mums. Es klātienē redzēju gan finiša vietu, gan to, kā viņi stāv uz podesta. Diezgan tuvu es tur biju.

Ar ko tev pašam otrās spēles atšķīrās no pirmajām?

Es pats Phjončhanā visu salīdzināju ar Rio. Varbūt tikai vienā jautājumā Rio spēles bija labākas – mobilā aplikācija transportam. Visā pārējā augstāks līmenis bija Korejā. Nav nevienas lietas, par kuru pat aizdomāties, ka varbūt Rio bija labāk, izņemot to, ka bija siltāki laikapstākļi. Viss pārējais bija krietni, krietni augstākā līmenī. Sākot ar to, kā tevi nogādā, kad tu ierodies lidostā, kā nogādā uz dzīvošanas vietu, kā palīdz brīvprātīgie, kā par tevi rūpējas žurnālistu ciematā, kā ir ēdnīcā, kā ir mediju centrā. 

Ja medijus kaut kas nepamierināja, rīkotāji to čakli centās risināt, kamēr Rio vienkārši pateiktu – nu labi, tā ir, – un neko pat necenstos risināt. Korejieši centās, lai jebkuram, ne tikai žurnālistiem, sportistiem vai amatpersonām, tiktu izpatikts, bet dabiski izpatikts. Tas nāca no sirds, dabiski, nevis pēc principa "ja nu mums tagad ir olimpiskās spēles, tad būšu laipns". 

Korejas meitenes, kuras Phjončhanas bobsleja un skeletona trasē sveica Melbārdi/Strengu pēc izcīnītās 3.vietas

Es tā arī līdz galam viņu mentalitāti neizpratu, bet laipnība pret sveštautiešiem ir dabīga. Viņiem uz viena kalna bija uzraksts "700. Phjončhana". Tas nebija par godu kaut kādai jubilejai, bet pilsētiņa atrodas 700 metrus virs jūras līmeņa, un kaut kur zinātniski esot pierādīts, ka tas esot cilvēka laimes optimālais augstums – 700 metrus virs jūras līmeņa cilvēki jūtoties baigi labi. Tā sirsnība un smaids varbūt ir izskaidrojams ar tiem 700 metriem.

Vēl salīdzinājumā ar Rio drošība tika uzturēta daudz neuzkrītošāk. Pa visu laiku redzēju tikai vienu bruņutransportieri netālu no lielā mediju centra, un tas pats bija, man liekas, viltots. Uz tā bija kameras, droši vien tas vairāk pildīja novērošanas funkciju. Vienreiz slēpošanā redzējām divus līdz zobiem bruņotus džekus, ar automātiem, un tas arī bija viss. Pārējie bija parasti policisti un pat bez ieročiem. Bet vienlaikus jutāmies ļoti droši. 

Bet, ja nerunājam par organizācijas līmeņa salīdzinājumu, tad kas notika ar tevi pašu? Vai tu juties vairāk pieredzējis savās otrajās spēlēs?

DELFI žurnālists Uldis Strautmanis ar kalnu slēpotāju Kristapu Zvejnieku, Foto: Ilmārs Znotiņš

Jā, tas, ka biju Rio, ir neatsverama pieredze žurnālista ikdienas darbā. Daudzas lietas es tagad jau darīju citādi – kaut vai vietas aizņemšana "mix zonā”, savu gaitu citāda plānošana, piemēram, rēķināšanās ar transportā pavadāmo laiku, to, kur tu vari strādāt, to, cik daudz ikdienā tev jāņem līdzi ūdens. Rio to visu es sapratu tikai kādā otrajā nedēļā, bet te jau ar pirmo dienu.

Vai latviešu un citu valstu žurnālistu attiecības ir draudzīgas vai konkurējošas? Kā tu juties kā viens no pasaules žurnālistu kopienas?

Protams, ka ir konkurence. Tā izpaužas tajā, ko izdari ārpus sacensību un treniņu rāmja. Sacensībās un treniņos iespējas visiem ir vienādi ierobežotas, bet ārpus tā tu vari aizbraukt viens uz sportistu ciematu un uzzināt kaut ko vairāk nekā citi. Katrs žurnālists mēģina dabūt kaut ko atšķirīgu. 

Tomēr, ja paprasīsi palīdzību kādam žurnālistam, viņš atsauksies. Mēs saņēmām apsveikumus par bobsleja medaļu no čehu žurnālistiem. Arī kolēģi krievu žurnālisti un amerikāņi apsveica. Palīdzēja arī tas, ka mums bija atpazīšanas zīmes, daļai bija Latvijas jakas, man bija DELFI jaka ar uzrakstu "Latvija", kas palīdz komunikācijā. Piemēram, es varu pieiet pie kāda, ko atpazīstu kā francūzi, pajautāt kaut ko par biatlonistu Furkādu, un viņš man pastāstīs. Noslēpumainība nav nemaz sajūtama olimpiskajā garā.

Tad var noprast, ka dopinga skandāla dēļ starp žurnālistiem spriedzes nebija?

Nē. No mūsu – Rietumu – puses žurnālistiem nekā tāda nebija. Bet no dažu krievu žurnālistu puses bija uzvedība, kas man nepatika. Viņi cītīgi meklēja Dukurus, lai iebāztu viņiem sejā, ka – hahahā! – jūs nedabūjāt medaļu. Arī man pašam pienāca klāt "Izvestija" pārstāvis un prasīja konkrētu jautājumu – kā Latvijā reaģēja uz to, ka Martins Dukurs nedabūja Soču zeltu? Tobrīd tieši bija kļuvis zināms, ka Aleksandram Tretjakovam neatņems Soču zeltu.

Valsts prezidents Raimonds Vējonis ar Latvijas olimpisko komandu Phjončhanā

 Jautājums bija ļoti provocējošs. Paskatījos uz šo žurnālistu, ieraudzīju, ka viņš pārstāv "Izvestija", un teicu: bet, paga, Dukurs taču izcīnīja sudrabu! Un krievu žurnālists apjuka, jo nesadzirdēja, ko gribēja dzirdēt. Tāpat krievu žurnālisti ieraudzīja Latvijas prezidentu Raimondu Vējoni karoga pacelšanas brīdī, pieskrēja klāt, vienkārši piestājās apsargam blakus, sāka filmēt un uzdot jautājumus, kā viņš vērtē Krievijas komandas izredzes. Vējonis tā arī atbildēja – bet Krievijas komandas jau šeit nav. Atkal nesanāca. 

Bija tāda grupiņa, kas šķita bezmaz iesūtīta, lai interesētos nevis par Phjončhanas olimpiskajām spēlēm, bet par Krievijas dopinga skandālu. Tas visu laiku radīja nepatiku.

Ko korejieši zina par Latviju?

Par Latviju viņi neko daudz nezināja. Mēs katru reizi, kad braucām taksometrā vai kad brīvprātīgais kaut ko palīdzēja, devām nozīmītes, rādījām uz kartes, kur ir Latvija. Tāpat kā mēs neko daudz nezinām par Indonēziju, Koreju vai Malaiziju, viņi nesaprot, kas tās Baltijas valstis ir, bet zina Eiropu. 

Runājot par ģeogrāfiju – ja mums atlantos vienā pusē Korejas pussalai rakstīts "Japāņu jūra", tad viņiem tā ir Austrumu jūra, jo viņiem vēsturiski attiecības ar japāņiem – ne visai.

Kā ikdienā jūt spriedzi ar Ziemeļkoreju?

Nav nekādas spriedzes. Sadzīviskā līmenī no Dienvidkorejas puses attieksme ir vispozitīvākā. Viņi tos uzskata par saviem brāļiem, kuri tikai ir aiz līnijas tajā pusē. Nav tā, ka – ārprāts, ārprāts, tai pusē ir sliktie korejieši! Tas izpaudās arī sacensībās – kad startēja ziemeļkorejieši, vietējie viņiem aplaudēja.

Ziemeļkorejas pārstāves, kas kļuva populāras Phjončhanas olimpiskajās spēlēs

Pastāsti par savu ekskursiju uz Ziemeļkorejas robežu!

Tā bija viena no daudzajām ekskursijām, ko piedāvāja šī reģiona pašvaldības tūrisma birojs. Ekskursijas bija vairāk domātas tam, lai žurnālisti iepazītu valsti. Bija piecu veidu ekskursijas. Man grafiks, protams, neatļāva neko tādu darīt, tāpēc devos tikai pēc spēlēm. Un tad bija iespējama vairs tikai šī ekskursija uz Ziemeļkorejas robežu. Bija laicīgi jāpiesakās. Sākumā domāju, ka mēs brauksim uz Ziemeļkorejas paraugciematu, bet, izrādās, demilitarizētā zona ir ļoti plaša, un varbūt mūsu ekskursija bija pat labāka, jo bijām pašā jūras krastā, kur robeža sākas. 

Kanninas zivju tirgus stends

Es neteiktu, ka bija liela drošība. Pasi neparādīju ne reizi. Tā ka mierīgi autobusā varēja iekāpt Jānis Bērziņš, krievu spiegs, amerikāņu spiegs vai vēl kas tamlīdzīgs. Pārbaudīja autobusā iekāpušo un izkāpušo skaitu, jo, ja tas nesakristu, būtu lielas ziepes. Braucām gar jūras malu, tad nonācām pie trim robežas zonām. Pirmajā dzīvo cilvēki, bet tā jau ir sešus kilometrus plata demilitarizētā zona. Viņiem ir savas saimniecības un īpašas atļaujas tur dzīvot. Tad seko trīs kilometru zona, kurā nekā nav, un tad seko robežzona, kur ir militārās vienības. Noteikumi par trim koridoriem darbojas uz abām pusēm. 

Un cik tālu tu tiki?

Līdz pašai robežai. Skatu tornis, uz kuru mūs aizveda, darbojas sezonāli, bet uz olimpiskajām spēlēm bija atvērts. Var mest monētiņas un vērot tālskatī Ziemeļkoreju. Bet es nemetu, vēroju Ziemeļkorejas kalnus – parasti kalni. Neviena tur nav – tā ir nāves zona, kur nekas nenotiek. Bet man patika, ka es redzēju robežu, kāda tā ir ģeogrāfijas atlantā, jo kalnam pa vidu bija līnija, kas reāli ir robeža, – tas ir iespaidīgs skats, ka tu dabā kā kartē redzi robežu.

Bijām muzejā, kas skaidro vēsturi, kā piecdesmitajos gados valsts sadalījās divās daļās un kā mēģināja vienoties un nekas neizdevās. Ļoti interesanta ekskursija, jo viņiem joprojām oficiāli ir karš. Piemēram, cik nācās braukt gar jūru, neviens tur nezvejoja, nedrīkst, visa pludmales zona ir slēgta, tur nedrīkst pat tuvumā rādīties.

Uldis Strautmanis Phjončhanas mediju olimpiskajā ciematā nodzīvoja aktīvas un notikumiem bagātas 21 dienas. No tām 16 bija sacensību dienas, kurās DELFI sporta nodaļas komanda - Līga Stirna un Jānis Bendziks - nodrošināja 34 teksta tiešraides un publicēja vairāk nekā 350 ziņas par olimpiskajām spēlēm. Štrunts par māņticību, bet DELFI redakcijas vadības vārdā noslēgsim ar apņemšanos tikties Tokijā!