Pazīstamajai rakstniecei Gundegai Repšei ir visai kritisks skats uz sabiedrībā un politikā notiekošo. Intervijā "Delfi TV ar Jāni Domburu" viņa skaidro iemeslus tam, ka Latvijas sabiedrībai ir "tādas kā diagnozes", kādēļ deputātu attālināšanās no tautas problēmām labi nebeigsies, bet čekas maisu neatvēršana veicina cilvēku saduļķošanos.
Ironizējot par pēdējo nedēļu OIK skandālu, viņa rosina ieviest subsīdijas par godīgumu, tādējādi paužot kritiku tam, ka finansiāls labums tiek turēts augstākā cieņā nekā godīgums.
Tāpat rakstniece komentēja vēsturisko romānu sēriju "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Šī romānu sērija bija viņas iecere, un tajā savus darbus izdevuši vairāki pazīstami Latvijas literāti. Sākotnēji ideja dzimusi kā atbilde "nīkulīgajai un nihilistiskajai atmosfērai" ap latviešu literatūru. Tagad viņa vērtē, ka izvirzītie mērķi ne tikai sasniegti, bet pat pārsniegti.
Visu interviju var noskatīties šeit.
Tādā šizofrēnijā notiek tā dzīve
Komentējot kādu savu senāku interviju, kur viņa latviešus raksturo kā dīvainus un samaitājušos, Repše secina: "Mēs esam ļorkas, tāds hibrīds no tiem brīvības cīnītājiem un čekas jaunekļiem samutējušies."
Viņa ir pārliecināta, ka nav "tikai viens lūzums un lauzums kā zaudēta valsts", bet gan daudzu vēsturisko apstākļu kopums. Neatkarību atguvušajam jaunā tipa cilvēks ticis postulēts kā "elastīgais, visu jauno uzņemošais, vienlaikus konkurējošais un vienlaikus vēl viņam prasa 19. gadsimta kristāldzidro dvēseli". Šie raksturojumi viens otru izslēdz, "tāpat kā izslēdza jēdziens "dižķibele", kurā cildenais un svētais tika salikts kopā ar ikdienišķu un nožēlojamu".
"Un tādā šizofrēnijā notiek tā dzīve man liekas pēc neatkarības atjaunošanas visu laiku. Es drīzāk teiktu, ka mēs neesam samaitājušies, bet tomēr tā kā ar tādām diagnozēm," pauž rakstniece.
Bēgšana no patiesības cilvēku saduļķo
Jautājumā par čekas maisu atvēršanu, ko aizvadītājā nedēļā palīdzēja aktualizēt režisors Viesturs Kairišs, Repšes viedoklis ir strikts: "Protams, tas ir jādara. Patiesība nāks gaismā agri vai vēlu. Bēgšana no tās cilvēku saduļķo. Meli, nepateiktais nav brīvu cilvēku kategorija, varbūt mēs tiešām mīcāmies nepārtraukti, ka mēs vairāk domājam, kā tie nabaga cilvēki jutīsies, nevis kā jūtās tie, kuru samocītās un sačakarētās dzīves… ka viņi nevar atrast daudzas atbildes savos likteņos."
Viņa gan uzsver, ka nevēlas izlasīt visu pieejamo par savu līdzcilvēku sadarbību ar čeku un negrasās "sakārtot rēķinus savā biogrāfijā", bet ja šie cilvēki vēlēsies "diriģēt manu dzīvi, tad, protams, es par viņiem vēlēšos uzzināt visu".
"Tā roka darbojas joprojām, tās tipiskās metodes, kā rīdīt cilvēkus vienu pret otru, kaut ko noslepenot, meklēt pēc burta kaut kādus sīkumus, lai birokrātiski liktu kāju priekšā. Kā var 20 gados to nenokārtot," vaicā Repše.
"Nesodāmības apziņa, kas ir uzkultivējusies tagad līdz visiem šiem skandāliem, ar kuriem mēs šobrīd dzīvojam… Tā nesodāmības apziņa nedrīkst turpināties," viņa skaidro. "Nesodāmības apziņas kultivēšana ir visu mūsu jaunās neatkarības laiku pavadone. Tagad mēs plūcam tos augļus."
Viņasprāt, jebkuram cilvēkam pirmā reakcija, atrodot savu vārdu čekas sarakstos, būtu meklēt veidu, kā nomazgāt savu godu un izstāstīt savu stāstu.
Rakstniece norāda uz īpatnēju pieņēmumus sabiedrībā: "Tu nedrīksti būt vājš, tu nedrīksti kļūdīties. Ja tu atzīsti savu kļūdu, tu esi vispār nekas, tu esi niecība. Tas nevedina uz vaļsirdību, tas nevedina uz grēku pārskatīšanu, stāstīšanu."
Repšes skatījumā to ilustrēja arī bijušā prezidenta Valda Zatlera atklātība par to, ka viņš, strādājot par ārstu, no pacientiem ņēmis aploksnes. "Viņu izsmērēja pa bruģi, pa sienām un lampām."
Vārdzināts gars pret labi nobarotu miesu
Līdztekus netveramajiem čekas mantojuma taustekļiem Latvijā novērojami arī mafijai pielīdzināmi veidojumi. Lai gan šādās organizētās struktūrās esošo cilvēku skaits rakstnieces vērtējumā, visticamāk, nav liels, tomēr tas ietekmē plašāku sabiedrības "morāli jeb amorāli".
Tas tiek pieļauts, "tāpēc, ka ir iedvests tas, ka galvenais dzīvē ir kārtīgi mācēt šeptēties, pelnīt naudu, patērēt".
Alternatīvu līderu trūkumu Latvijas politikā Repše skaidro ar to, ka "vārdzināts gars pret labi nobarotu miesu - nu tā ir, kā ir".
Jāskatās, smird vai nesmird nauda
Atskatoties uz laiku, kad Valsts kultūrkapitāla fonda padomi vadīja Repše, viņa pauž pārliecību, ka morāles principus izdevies noturēt. Jautāta par to, kā atšķīrās viņas vadītā padome no tās, kas strādāja pirms vai pēc viņas, rakstniece teic: "Man gribas ticēt - ar caurspīdīgumu, ar to, ka tika pateikts, ka uz tiem diviem gadiem, lūdzu, nezvaniet man šķietami privāti, bet patiesībā tāpēc, ka jūsu projekts ir iesniegts."
Nedzirdējuši šo nosacījumu, daži paziņas pēkšņi atradās, citi palika mūžīgi ienaidnieki. "Bet patiesībā es, protams, iešāvu sev kājā. Nevar jau būt svētāks par Romas pāvestu, to man bakstīja acīs katrs otrais, neticot, ka man tajā visā nav kāda savtīga interese."
Uz piezīmi, ka arī viņas grāmatu izdošanu atbalstījusi "Latvijas gāze" vai "Baltic International Bank", Repše skaidro, ka arī viņai tas bija pārsteigums, jo ar finansējuma piesaisti nodarbojas izdevējs. "Es vienkārši neinteresējos. Bet varbūt vajag, jo principā man liekas, ka ir jāskatās, smird vai nesmird nauda."
Nu jau deputātiem ir bail
Reflektējot par organizācijas "Ziedot.lv" vadītājas Rūtas Dimantas "Delfi TV ar Jāni Domburu" teikto, ka Saeimas deputāti nezina, kā dzīvo tauta, ko deputāts nedrīkstētu atļauties tādu augstprātību un tik tālu atrauties no tautas, Repše par deputātu teic: "Man liekas, nu jau deputātam ir bail no tās tautas."
"Tāpēc viņš nebrauc uz tiem rajoniem un neiet pa tām tumšajām ielām," pauž rakstniece.
"Tas viņiem ļoti slikti beigsies. Man tiešām ir tāda iekšēja sajūta, ka nav tā latviešu pacietība bezgalīga," viņa brīdina.
Mēs veidojamies par kompetenču sādžu
Lai gan Repše pieļauj, ka iniciatīva mazākumtautību skolās pilnībā pāriet uz mācīšanu latviešu valodā, tomēr fundamentāli svarīgus jautājumus, viņasprāt, ir jāatbalsta neatkarīgi no tā, kurš politiskais spēks ir to virzītājs.
Viņa gan atzīst, ka šī jautājumu prioritarizēšana nenozīmē, ka citas lietas izglītībā ir kārtībā: "Viena no pamatšausmām ir šis jēdziens, kas nāks ar kroplo saturu, kompetenču izglītība. Tas ir murgs, mēs te kaut kāda kompetenču sādža veidojamies. No fragmentāru izrautu mirkļa efektu atlūzām gribam, lai izaug cilvēki ar principiem, pārliecībām, dziļām zināšanām. Tas ir šaušalīgi."