Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības komisārs Lāslo Andors norādīja, ka jaunais ILO piespiedu darba konvencijas protokols pastiprinās cīņu pret šo nepieļaujamo cilvēktiesību pārkāpumu un modernizēs pašu konvenciju, lai tā spētu risināt 21.gadsimta problēmas. Viņš aicināja dalībvalstis pēc iespējas ātrāk ratificēt protokolu, lai pieliktu punktu darba ņēmēju necilvēcīgajai ekspluatācijai.

Valstīm, kuras ratificē ILO konvenciju, ir pienākums, apspriežoties ar darba ņēmēju un darba devēju organizācijām, izstrādāt nacionālo politiku un rīcības plānu par piespiedu darba izskaušanu. Tām jādara viss iespējamais, lai novērstu piespiedu darbu, - jānodrošina informācija neaizsargātākajiem cilvēkiem, jāpasargā tie no krāpniekiem, kas cenšas tos savervēt, it kā pieņemot darbā.

Attiecībā uz piespiedu darbā cietušajiem konvencijā ir noteikts, ka šie cilvēki ir jāapzina, jāatbrīvo, jāaizsargā, jāatveseļo un jārehabilitē. Citos tās noteikumos paredzēts, ka konvenciju ratificējušās valstis nodrošina visiem cietušajiem piekļuvi tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un parūpējas par to, lai varasiestādēm būtu tiesības šos cilvēkus nesaukt pie atbildības par visām nelikumībām, kuras viņus piespieda pastrādāt.

Saskaņā ar ILO aplēsēm patlaban vairāk nekā 21 miljons cilvēku visā pasaulē ir iesaistīti piespiedu darba shēmās.

ES ir apņēmusies veicināt cilvēktiesību ievērošanu un pienācīgas kvalitātes darba apstākļus un izskaust cilvēku tirdzniecību gan savās robežās, gan ārpus tām. Visas ES dalībvalstis ir ratificējušas darba pamatstandartus, tostarp ILO Piespiedu darba konvenciju. Jaunā protokola noteikumi atbilst tiem principiem, kas iestrādāti ES tiesību aktos un politikā.

Dalībvalstīm ir vajadzīga Padomes atļauja, lai tās varētu ratificēt protokolu, jo dažas tā daļas ir ES kompetencē. Turklāt ES pati nevar ratificēt nevienu ILO konvenciju, jo konvencijas līgumslēdzējas puses var būt tikai valstis.