"Pēc būtības jau nekas nav mainījies, salīdzinot ar, piemēram, iepriekšējā EK prezidenta Žozē Manuela Barrozu ievēlēšanu," norāda Zīle.
"Politiski ir diezgan loģiski, ka par EK prezidentu kļūst Eiropas Tautas partijas (EPP), kas ir lielākā EP politiskā grupa, izvirzītais kandidāts. Taču, slikti, ka šoreiz tas notiek zem demokrātijas un pilsoņu gribas lozungiem, lai gan nekādas demokrātijas šeit nav. Drīzāk tā ir sēru diena Eiropas demokrātijai, jo šoreiz zem visa procesa slēpjas pārāk daudz politisko aizkulišu darījumu. Eiropas Komisijas prezidents būs vīrietis un Tautas partijas pārstāvis, Augstā pārstāve ārlietās - sieviete un sociāldemokrāte," skaidro Zīle.
"Pateicoties lielvalstu "darījumam", kura viens no spēlētājiem bija vēlētāju neapstiprinātais Itālijas premjers Mateo Renzi, Itālijas ārlietu ministre sociāldemokrāte Federika Mogerini tika izvirzīta Augstās pārstāves ārlietās amatam, neskatoties uz savu īso laiku ārlietu ministres amatā, nepietiekamo iepriekšējo pieredzi un savādo izvēli doties pirmajā Itālijas ES prezidentūras ārlietu vizītē uz Maskavu. Un, pat ja Mogerini nekļūs par ES ārlietu vadītāju un viņas vietā tiks ievēlēta Bulgārijas un EPP pārstāve Kristalīna Georgijeva, tad visa "darījuma" iekšējā loģika paredz, ka ES Padomes prezidenta amats vairs nekādā gadījuma nepienāksies nedz sievietei, nedz politiķim no Austrumeiropas, nedz EPP pārstāvim," norāda Zīle.
"Grupu līderi, kuri atbalsta Junkeru, saka, ka "šī nu beidzot ir īsta demokrātijas uzvara", bet Junkers nemaz nestartēja vēlēšanās. Latvijā vēlēšanās uzvarēja "Vienotība", bet tie cilvēki Latvijā, kas balsoja par "Vienotību", nebalsoja par Junkeru! Līdz ar to apgalvot, ka visi, kas balsoja par EPP partijām savās dalībvalstīs, balsoja arī par Junkeru, ir tīrie meli. Junkers pats tiešā veidā nestartēja vēlēšanās, bet viņš apgalvo, ka visi, kas, piemēram, Latvijā balsoja par "Vienotību", īstenībā ir balsojušu par viņu. Man tas nav pieņemami", uzsver Zīle.
Jau vēstīts, ka bijušais Luksemburgas premjerministrs Žans Klods Junkers (59) otrdien, 15.jūlijā, slēgtā balsojumā saņēmis EP atbalstu, tādējādi izturot pēdējo pārbaudījumu ceļā uz EK prezidenta krēslu.
