Vīna darīšanas nozare Latvijā ir attīstības sākumposmā un vietējiem vīndariem nākas mācīties darot – tieši tā "Abavas vīna darītavas" meistariem izdevies radīt unikālus vīnus un sidrus, ko iecienījuši kā Latvijas, tā ārvalstu patērētāji.
Rakstu sērijā "Latvija var!" portāls "Delfi" stāsta par uzņēmīgiem cilvēkiem Latvijas biznesā, kuru idejas pārtop inovatīvos produktos, iekaro eksporta tirgus vai pašmāju klientu sirdis. Projekts top sadarbībā ar DNB.
Pirmos eksperimentus ar "dievu dzērienu" "Abavas vīna darītavas" saimnieks Mārtiņš Barkāns sāka 2008. gadā, mājās darinot upeņu vīnu. Ideja par savu vīnu viņam radusies kāzu ceļojuma laikā Itālijā, kad viņš iztēlojies, cik jauka būtu dzīve, ja pašiem būtu savs vīna dārzs un savs vīns. "Iemīlējos idejā, ka dzīve laukos var būt arī interesanta, priecīga, pilna ar garšu un komunikāciju. Ja mēs varētu audzēt vīnogas un taisīt vīnu. Tā bija tieši tik vājprātīga ideja varbūt tajā jūtu un romantisma uzplūdā, kāds ir, kad tu tikko esi apprecējies," atminas vīndaris.
Šobrīd "Abavas vīna darītavas" ražotne izvietota 3000 kvadrātmetru lielā ēkā Slampes pagasta Ārlavciemā, ko savulaik izmantojusi dārzeņu konservu rūpnīca. Kad vīndari to iegādājušies, ēka bijusi visai sliktā stāvoklī, bet pamazām tā atjaunota, un nu ražotne izvietota aptuveni 1500 kvadrātmetru lielā ēkas daļā. "Ja viss būtu bijis jābūvē pašiem, tad tās būtu miljonu investīcijas," stāsta Barkāns, piebilstot, ka darbu viņš sācis vien 30 kvadrātmetru plašā kambarītī. Viens no šī gada plāniem ir izremontēt ēkas daļu, kur, kā stāsta vietējās leģendas, konservu ceha laikos darināts miestiņš, pārvēršot to veikalā. Tad ražotnes viesiem būs iespēja tai piebraukt pa ceļu, kas ved caur plašo ābeļdārzu vīna darītavas priekšā.
2015. gadā novākta pirmā lielā vīnogu raža – piecas tonnas ogu. Savukārt pērn vīnogulājus nelabvēlīgi ietekmējusi ziema un ražas laikā novākta vien tonna ogu. Lai gan vīnogu audzēšana ir laikietilpīgs un piņķerīgs process, saimnieki šo rūpalu plāno turpināt, saucot to par savu eksperimentu. "Mēs pagājušajā gadā izlaidām tirgū 400 pudeles mūsu pašu baltvīna no vīnogas, kas saucas "Solaris". Un mēs esam "Vincenta" restorāna dzērienu kartē, ''36. līnijas'' dzērienu kartē un vēl dažu restorānu dzērienu kartē. Bet tās ir tikai 400 pudeles un tas ir faktiski sešu gadu darbs vīnogu pusē, kas rezultējies ar 400 pudelēm."
Runājot par dārzu, vīndaris uzsver, ka pats svarīgākais – saprast, kuras šķirnes ir piemērotas Latvijai, proti, ir ļoti daudz šķirņu, kuras var audzēt mūsu zemē, taču no tām darināts vīns būtu īpatnējs un nesaprotams. "Mums ir vesela laboratorija ar eksperimentiem, ko mēs nekad nevienam pudelē neliesiem, tāpēc, ka mums pašiem tas negaršo," klāsta Barkāns.
Tieši pamatīgais un laikietilpīgais darbs, kas jāiegulda vīna dārzā, licis vismaz pagaidām ražošanas priekšplānā izvirzīt ābolu un dažādu ogu vīnu, sidru un brandvīnu darināšanu. "Vīnogu dārzs ir tāds liels eksperiments, tāds dzīves izaicinājums – nonākt līdz kvalitatīvam vīnam, kas tiek darināts no Latvijā audzētām vīnogām. Ņemot vērā mūsu klimatu, ņemot vērā mūsu pieredzes trūkumu vīnkopībā un vīna darīšanā no vīnogām, mūsu komerciālā puse nav balstīta vīnogu vīnā," stāsta darītavas saimnieks, piebilstot, ka galvenie izejmateriāli ir āboli, upenes, aronijas, rabarberi, ķirši un jāņogas.
Uzņēmums SIA "Abavas dārzi" reģistrēts divus gadus pēc pirmās pašdarinātā vīna porcijas – 2010. gadā. Sākotnēji uzņēmumā ieguldīti pašu līdzekļi, bet pēcāk attīstībai piesaistīts "Altum" finansējums. Tas, kā saka Barkāns, arī bijis pagrieziena punkts uzņēmuma attīstībā. Šobrīd "Abavas vīna darītava" nav investoru meklējumos, jo uzņēmumam ''ir kapacitāte augt ar tiem resursiem, kas mums jau ir''.
Uzņēmuma vadītājs aplēsis, ka ar pašreizējiem resursiem un desmit cilvēku lielo komandu pastāv iespēja augt vēl trīs, četras, varbūt pat piecas reizes – viss atkarīgs vien no pareizas darba plānošanas un tehnoloģiju pielietošanas.
Kā pastāstīja uzņēmuma "Latvijas balzams" produkcijas izplatītāja SIA "Amber Distribution Latvia" izpilddirektors Pāvels Fiļipovs, Latvijas alkoholu tirgū pērn, salīdzinot ar 2015. gadu, bija novērojama neliela izaugsme, kas pamatā bija tirdzniecības rādītāju pieaugums mazumtirdzniecības vietās Igaunijas pierobežā, ko veicināja gan akcīzes nodokļa palielināšana Igaunijā, gan arī sabalansēta akcīzes politika Latvijā.
''Tomēr alkohola tirgus Latvijā un arī Baltijā ir sarežģītu izaicinājumu pilns, un tas stagnē. Viens no faktoriem ir joprojām sarūkošais Latvijas iedzīvotāju skaits. Emigrācija un gadiem ilgusī zemā dzimstība ir krietni samazinājusi patērētāju skaitu un prognozes nedod cerības uz pozitīvām izmaiņām nākotnē. Tāpat jaunus izaicinājumus radīja iepriekšējos gados ieviestie alkohola tirdzniecības un reklāmas ierobežojumi. Nerunājot par jaunajiem vides reklāmas aizliegumiem veikalu skatlogos, pat veikalu ķēdēs alkoholam atvēlēto plauktu apjoms ir mazāks un ir krities palešu skaits, ko varam izvietot. Attiecībā uz mazajiem alkoholisko dzērienu ražotājiem, viņu izredzes nonākt un palikt Latvijas veikalos izskatās vēl sarežģītākas, jo veikali arvien striktāk izmanto taktiku izvietot tikai populārākās, ejošākās preces un cīņā par labākajām vietām un produktu daudzumu plauktos dominē lielie industrijas spēlētāji. Jaunpienācējam izšķiroša būs veiksme – vai veikals novērtēs viņa preces oriģinalitāti vai, nē,'' stāsta Fiļipovs.
"Mūsu kopēja gada kapacitāte šobrīd ir aptuveni 150 tonnas dzēriena," stāsta Barkāns, "pagājušajā gadā mēs realizācijā sasniedzām apmēram pusi no savas jaudas".
Vīna darināšanā var izdalīt trīs galvenos posmus – vispirms no augļiem un ogām tiek izspiesta sula, tad to pilda tvertnēs, kur tā rūgst un nogatavojas. Šis process ilgst aptuveni sešus līdz septiņus mēnešus un gala rezultātā tiek iegūts vīna materiāls. Pēc tam vīna meistari ķeras pie garšu kombinēšanas – no vīna materiāla "būvējot" dzērienu.
"Tehniski runājot, vīns rūgst mēnesi, bet tas nav gatavs vīns, kādu mēs gribētu dzert. Vīnam ir jānogatavojas un tas prasa parasti trīs, četrus mēnešus. Kopumā mēs rēķināmies, ka tas ir vismaz sešu, septiņu mēnešu ceļš no augļu dārza līdz brīdim, kamēr esam gatavi likt pudelē," stāsta uzņēmējs.
Barkāns vīna garšu radīšanu salīdzina ar gleznošanu, kur grūti noteikt, "kad glezna ir gatava un kurš triepiens ir pēdējais". Viņš uzsver, ka garšu atkārtot ir ārkārtīgi grūti, jo vīna izejmateriāls – augļi un ogas – ik gadu ir citādāki. Kā saule, tā lietus atstāj savus nospiedumus dabas velšu garšā, tādēļ dažādos gados tapuši dzērieni var garšot mazliet atšķirīgi.
"Tev ir tvertne, kur viss ir ideāli, ja vienkārši tādu ieliesi pudelē, tas var beigties ar vilšanos, ka pēc diviem, trim mēnešiem tas dzēriens garšo savādāk. Jāsaprot, kā sagatavot vīnu līdz pudelei, lai tā garša, ko esi izveidojis tvertnē arī pēc vairākiem mēnešiem pudelē būtu apmēram tas pats, ko esi gribējis. Tāpat nebūs nekad. Vīns ir dzīvs – tas attīstās," par lamatām, kurās nereti iekrīt vīndari klāsta Barkāns.
Ražas laiks uzņēmumā sākas jūnijā, kad ir rabarberu laiks, un ilgst līdz novembra izskaņai. Ābolu pārstrādes laiks ir darba bagātākais un tas ilgst no septembra līdz novembra beigām. "Mūsu pašu saimniecībā pie Sabiles, kura, pirmkārt, ir fokusēta uz vīnogu audzēšanu, mēs audzējam arī rabarberus. Savukārt pie šīs ražotnes mums ir sešus hektārus liels vecs, ābeļdārzs, kas dod lielu pamatu no mūsu āboliem. Tie apjomi, pie kuriem esam nonākuši, kopš sākām strādāt, ir stingri lielāki nekā mēs paši spējam izaudzēt, tāpēc mēs sadarbojamies ar kaimiņu zemnieku saimniecībām,'' klāsta Barkāns.
Lielākā daļa ābolu uz ražotni atceļo no netālu esošās zemnieku saimniecības "Auseklītis", daļa rabarberu tiek vesti no Ogres vai Lielvārdes puses, aronijas lielākoties mēro ceļu no saimniecībām Saldus vai Līgatnes apkārtnē, bet upenes uz "Abavas vīna darītavu" tiek vestas no audzētājiem, kuri saimnieko Limbažu pusē.
Vislielākais izaicinājums Latvijas vīndariem ir garšas un aromāta tīrības nodrošināšana, kā arī salduma un skābuma balansa panākšana dzērienā. Barkāns arī atzīst, ka patērētāji nereti uz Latvijā darītiem vīniem raugās ar skepsi, jo vīna darīšanu vairāk asociē ar dienvidos esošām zemēm vai vecvecāku pagrabos tapušām dzirām: "Lielākoties, cilvēkiem augļu vīnu pieredze ir bijusi saistīta ar vecmāmiņu vai vectētiņu mājas pagraba eksperimentiem, kuri visbiežāk ir bijuši dzērieni ar ļoti augstu alkohola saturu un ļoti daudz cukura, un tādi no kuriem visbiežāk otrajā dienā sāp galva, jo organismam liels alkohola daudzums un liels cukura daudzums ir ceļš uz paģirām."
Viens no "Abavas vīna darītavas" lepnumiem ir rabarberu dzirkstvīns, kas pirms pieciem gadiem tika radīts kā nenopietna dāvana draugiem Ziemassvētkos un Jaunajā gadā, taču nu kļuvis par darītavas flagmani, ko pasniedz ne vien Latvijas, bet arī Roterdamas labākajos restorānos.
Rabarberu dzirkstvīns tiek ražots jau piecas sezonas un Barkāns saka, ka tā recepte jeb izpratne par to, kā gatavam dzērienam jāgaršo, ir skaidra. Tiesa gan, receptes noslīpēšana prasījusi divas sezonas.
"Abavas vīnu" sortimentā šobrīd ir 20 dažādi produkti, kas lielā mērā skaidrojams ar Latvijas tirgus īpatnībām, proti, klientam jāpiedāvā plašs produktu klāsts un iespējami lielāka izvēle. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ Latvijā ražotā produkcija nereti ir dārgāka par importa preci, uzskata Barkāns: "Mēs dzīvojam mazā valstī ar ne pārāk lielu pirktspēju un mēs neesam plaša patēriņa prece, mēs tomēr strādājam tādā ''premium'' dzērienu segmentā. Tad attiecīgi mūsu konkrētais pircējs konkrētam dzērienam ir ierobežots savā lielumā. Un rezultātā mums ir gara dzērienu sērija."
Vispārdotākie "Abavas vīnu darītavas" produkti pērn bijuši karstvīns un sidri. Vīna darītavas saimnieks stāsta, ka patērētāji, kuri dzērienus pērk lielveikalos labprātāk izvēlas saldākus, savukārt restorānu klienti sausākus dzērienus.
Uzņēmuma galvenais noieta tirgus ir Latvija un šobrīd vismaz kāds no "Abavas vīnu darītavas" produktiem ir pieejams visos lielākajos tirdzniecības veikalos valstī. Pērn darītavas produkcija pirmo gadu eksportēta uz ASV, Nīderlandi un Vāciju, nule kā noslēgts līgums ar Ķīnu, savukārt šogad plānots ar rabarberu dzirkstvīnu iziet Itālijas tirgū. Pērn eksports veidojis 15 % no kopējā uzņēmuma apgrozījuma. Kā stāsta Barkāns, "Abavas vīna darītavas" vadība aktīvi pēta, kā attīstīties eksporta virzienā, un paralēli jau esošo tirgu tālākai apguvei noris sarunas arī par Igaunijas, Lietuvas, Somijas un Zviedrijas tirgu iekarošanu.
"Amber distribution Latvia" izpilddirektors Fiļipovs, runājot par eksporta potenciālu, uzsver, ka Eiropā un pasaulē mazo Latvijas vīna darītāju nākotne izskatās visai sarežģīta: ''Jo, atklāti runājot, mūsu vīni nespēj sacensties ar vīnu ražošanas lielvalstīm – Franciju, Itāliju, Spāniju, Dienvidāfriku, Dienvidamerikas reģionu. Klimatam un ražošanas kapacitātei tomēr ir liela nozīme. Pirmais veids, kā pasaulē izcelt pašmāju produktus, šķiet izmantot Latvijas vai Rīgas vārdu. Taču nedrīkst pārvērtēt šo izcelsmes vietu atpazīstamību un nozīmību patērētāju acīs. Tas var strādāt Latvijas imigrantu kopienās Eiropā, ASV, Kanādā, taču šo patērētāju grupa nav tik liela, lai uz tās pamata varētu eksportu attīstīt.
Tāpēc uzskatu, ka veidi, kā veikalu plauktos nonāk vīni no šī dzēriena ražošanas lielvalstīm, visticamāk nestrādās attiecībā uz pašmāju vīniem. Arī Latvijas vārds pozitīvu sentimentu patērētāju acīs radīs tikai vietējā tirgū. Noteikti jāapbruņojas ar lielu pacietību, jāgatavojas smagam darbam un jārada stāsts, kas var uzrunāt patērētāju gan Maskavā, gan Londonā, gan Sanfrancisko.''
Pērn "Abavas vīna darītavas" apgrozījums lēšams gandrīz 500 tūkstošu eiro apmērā, kas ir 43 % pieaugums salīdzinājumā ar 2015. gadu. Šogad Barkāns tik strauju izaugsmi neplāno, taču cer, ka tā varētu būt 25 % līdz 30 % apmērā, salīdzinot ar 2016. gadu. "Ražošanas biznesa attīstība ir ilgtermiņa process. Pērn, spiežot ābolus, mums bija jāzina, cik potenciāli mēs varētu pārdot dzērienus līdz 2018. gada vasarai. Mums ir jāpietiek, jo tad [2018. gada vasarā] parādās šī gada raža. Mums pusotru gadu jāparedz uz priekšu,'' stāsta uzņēmējs.
Mareks Gurauskas, DNB bankas Vidējo uzņēmumu pārvaldes vadītājs:
''Ir neskaitāmi daudz gadījumu, kuros uzņēmējus var nosaukt par trakiem, jo viņi nebaidās eksperimentēt un tic savai idejai. Tāpēc atļaušos teikt – trakajiem pieder pasaule.
Manuprāt, šis ir labs piemērs tam, ka viss ir iespējams. Ka valstī, kurā vasaras visbiežāk nav, tomēr var nodarboties ar tik eksotisku lietu kā vīna ražošanu.
Lasot šo stāstu, es zemapziņā pieķēru sevi pie domas, ka sākums jaunajiem biznesiem ir savstarpēji ļoti līdzīgs – pārdomāti, ar saviem spēkiem un soli pa solim tiek attīstīta jauna ideja, bet tajā pašā laikā attīstība nav iedomājama bez finansējuma. Reizēm to var sasniegt saviem spēkiem, kas būs ilgāk, savukārt, izmantojot bankas piedāvātās iespējas, pie šī mērķa var nonākt ātrāk.
Mēdz teikt, ka labam produktam nav nepieciešama reklāma un ka pircēji paši nobalsos par sev tīkamu produktu, taču mūsu laikmetā ir ļoti svarīgi, lai šis produkts un informācija par to sasniegtu gala lietotāju caur dažādiem kanāliem. Uzņēmums, kas vēlas savu produktu izplatīt lielās tirdzniecības ķēdēs, nereti saskaras ar gariem atmaksas termiņiem. Šajā situācijā uzņēmuma ienākošās naudas plūsmas paātrināšanai labs risinājums ir faktorings. Turklāt, realizējot savu produkciju ārpus Latvijas robežām, ir svarīga jaunā partnera uzticamība, un komforta sajūtu šeit var panākt, ja apdrošina šos darījumus pret iespējamu nemaksāšanu un politisko risku, ko papildus piedāvā eksporta faktorings.''
