Reformēt un konsolidēt – kurp dodas daudz plucinātā Latvijas izglītība? 

Latvija ir moderna un stipra, mūsdienīga valsts, kas turpina izaugsmes ceļu, taču jau ilgstoši ir palikusi vien vidēji turīga, bet nav spējusi spert nākamo soli – sasniegt tādu labklājības līmeni, kāds ir citās attīstītajās Eiropas un pasaules valstīs. Lai valsts neapstātos savā attīstības līmenī, izšķiroša loma būs tieši izglītībai, pirms nedēļas izteicās Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs atzīst, ka centrālā banka skaidri redz, kas bremzē un kas attīsta Latvijas tautsaimniecību. Pēc bankas ekspertu secinātā – Latvijas vispārējā un augstākā izglītība ir nonākusi viduvējības slazdā – lai gan ir atsevišķas izcilības, tomēr to procents ir mazāks nekā citās valstīs, bez tam kopējais izglītības līmenis ir zemāks nekā valstīs, ar kurām Latvija grasās konkurēt.  

Danute Tomsone

DELFI žurnāliste

Secinājums nav glaimojošs – viduvēji turīga valsts, kuras arvien sarūkošais skolēnu un studentu skaits pamatā iegūst viduvēju izglītību, valsts, kuras vārdam vien atsevišķas izcilas personības liek izskanēt pasaulē mākslā, zinātnē, sportā. Var jau teikt, ka gan izcilības, ar ko Latvija lepojas pasaules līmenī un kas skolojušās un trenējušās pašu mājās,  gan arī skolēni, kas joprojām turpina gūt uzvaras starptautiskās olimpiādēs, šos panākumus guvuši un gūst, nevis pateicoties sistēmai, bet gan par spīti tai, jo, kā tas izriet no Latvijas Bankas analīzes, arī skolotāji un pasniedzēji Latvijā nebūt nav vērtējami kā izcilības. Protams, arī šajā gadījumā ir izņēmumi.

Latvija ir nonākusi viduvējības slazdā un no tā neizkļūs, un nekļūs par konkurētspējīgu augstas pievienotās vērtības radītāju, ja nemainīs izglītības fokusu no kvantitātes uz kvalitāti, izriet no centrālās bankas analīzes. 

Pētījumu sērija "Latvija 2020" tapusi sadarbībā ar domnīcu "Certus".

Nevarētu teikt, ka par to iepriekš nav domāts – jomu vērtējuši gan Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) eksperti, iesakot paaugstināt izglītības kvalitāti, gan Pasaules Bankas speciālisti, gan arī Nacionālās attīstības plānā (NAP) un Izglītības attīstības pamatnostādnēs līdz 2020. gadam uzburta izglītības sistēmas vīzija: Latvijā ir starptautiski konkurētspējīgas augstskolas, kurās strādā starptautiski novērtēts un kvalificēts akadēmiskais personāls, augstākā izglītība kļuvusi par plaši pieprasītu Latvijas eksporta pakalpojumu, Latvijas zinātne ir koncentrēta zinātniskajos institūtos, kas ir konkurētspējīgi pasaules līmenī, un būtisku daļu no pētījumiem līdzfinansē privāti uzņēmumi, savukārt akadēmiskā vide un privātais sektors strādā, lai radītu jaunus, globāli konkurētspējīgus produktus. 

NAP paredzēts, ka Latvijas iedzīvotāji ir apzinājušies, ka, tikai mērķtiecīgi un gudri ieguldot savā un savu bērnu izglītībā, tiem ir iespēja nodrošināt personīgo konkurētspēju darba tirgū un kopējo valsts izaugsmi ilgtermiņā. Arī vispārējā izglītība – gan pamata, gan vidējā un profesionālā – ir sakārtota, jo obligāta vidējā izglītība – gan vispārējā, gan profesionālā – ir svarīga, lai sasniegtu “ekonomikas izrāvienu” un augstu kopējās labklājības līmeni 2020. gadā. Tāpat ir pieaudzis profesionālās izglītības iestāžu audzēkņu skaits, ir attīstīti profesionālās izglītības centri. 

Cik tālu mēs esam šo definēto mērķu sasniegšanā un kādas izmaiņas vēl tiek nākotnē piedāvāts īstenot jomā, kurā reformas ilgst kopš Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas, turklāt, kā uz to šā gada februārī laikrakstā “Diena” norādījusi Rīgas Stradiņa Universitātes profesore Ilga Kreituse, tajās tiek “iets pa riņķi”, neko jaunu neizdomājot, tiks aplūkots šajā pētījumā, uzmanību pievēršot augstākajai un profesionālajai izglītībai. Netiks analizēti pirmsskolas, pamata un vispārējās vidējās izglītības līmeņi, jo šeit reformas vēl tikai notiek gan skolu tīkla optimizācijas, gan mācību satura un mācīšanas pieejas, gan skolotāju algu un pirmklasnieku vecuma maiņas ziņā, par ko profesors Ivars Kalviņš teicis: [pirmā neatkarīgās Latvijas izglītības ministra Andra] Piebalga reforma sagrāva vienu paaudzi, un tagad jādara viss, lai nepieļautu šādas situācijas atkārtošanos. 

“Ja man būtu tā naudiņa...” 

Izglītības loma gan oficiālās runās, gan politikas plānošanas dokumentos kopš Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas ir tikusi bieži akcentēta, taču tieši šī joma tā dēvētās dižķibeles gados cietusi ļoti smagi, turklāt, pretēji solītajam, finansējums pirmskrīzes līmenī, piemēram, augstākajai izglītībai un zinātnei, joprojām nav atgriezies. 

Finanšu ministrijas dati atklāj, ka pēdējos gados nozaru ministrijām izglītībai piešķirtais kopējais finansējums pieaudzis no 643,5 miljoniem 2013. gadā līdz 683,73 miljoniem eiro šogad, no kuriem izglītības politikas veidotājai Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) izglītības funkcijai piešķirtais finansējums samazinājies no 261,73 miljoniem eiro 2013. gadā līdz 245,05 miljoniem eiro šogad. 

Savukārt gadskārtējā valsts budžetā plānoto izdevumu apjoms zinātnei – pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un inovācijām – no 89,51 miljona eiro jeb 0,38% no iekšzemes kopprodukta (IKP) 2013. gadā ir sarucis līdz šogad plānotiem 75,18 miljoniem eiro,  kas atbilst 0,28% no IKP. 2017. gada datos gan nav iekļauta informācija par IZM budžetā plānoto finansējumu Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu projektu īstenošanai zinātnes jomā.

Savukārt Latvijas Bankas prezidents Rimšēvičs akcentējis: nauda sistēmā ir – to vienkārši “nepieciešams apsaimniekot efektīvāk, nevis katru gadu raustīt nodokļu sistēmu, attaisnojot to ar jaunas naudas trūkumu un tādējādi pasliktinot Latvijas tautsaimniecības konkurētspēju no gada uz gadu”. 

Augstskolu Latvijā pārāk daudz?

Par naudas apsaimniekošanu augstākajā izglītībā tiek domāts – rimti un šķietami klusākos toņos, izņemot protestus pret Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas pievienošanu Latvijas Universitātei (LU), Policijas akadēmijas likvidēšanu, kā arī ekonomiskās krīzes laikā uzvirmojušo ideju par reģionālo augstskolu likvidāciju, kas šogad atkal pavīdējusi dienaskārtībā. 

IZM Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktore Agrita Kiopa saka, ka ministru Vjačeslava Dombrovska, Inas Druvietes, Mārītes Seiles un tagad Kārļa Šadurska politiskais uzstādījums kopumā ir bijis vienāds – augstākās izglītības kvalitāte un atbilstība tautsaimniecības vajadzībām. 

“Ar šādu uzstādījumu esam strādājuši un izdarījuši virkni lietu – izveidota jauna akreditācijas kārtība un aģentūra, izveidots jauns finansēšanas modelis, kur bez budžeta vietām ir arī snieguma finansējums par pētniecībā balstītu augstāko izglītību un kur, budžeta vietas piešķirot, kā prioritāte izvirzīti STEM (tulkojumā no angļu valodas – zinātne, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātika) virzieni, kuros iekļauti kvalitātes kritēriji. IZM arī “saprogrammējusi” virkni Eiropas fondu programmu, kuras uzlabo augstskolu infrastruktūru, kuras cieši integrē augstākās izglītības procesu, studiju procesu ar pētniecību.” Konsolidētas zinātniskās institūcijas – tās integrētas augstskolās, kā arī zinātnes finansējumā iestrādāta prasība un iespēja zinātnes projektos iesaistīt studentus. “Kvalitāti un atbilstību tautsaimniecībai esam ļoti stiprinājuši,” saka Kiopa. 

"Katra augstskola cenšas piesaistīt studentus, solot arvien zemāku, zemāku cenu, arvien labākus, labākus nosacījumus potenciālajiem studētgribētājiem, un tas viss notiek uz kvalitātes samazināšanās rēķina." 

Mārtiņš Bitāns

Foto: Publicitātes foto

Latvijas Banka ir pētījusi un analizējusi situāciju Igaunijā un Somijā, jo Latvijai “ir jātiecas būt labākai, mums nav jēgas salīdzināties ar tiem, kas ir tādā pašā līmenī kā mēs”. Latvijas Banka izpētījusi, ka pašreizējā augstākās izglītības sistēma Latvijā ir vērsta uz kvantitāti, nevis fokusējas uz kvalitāti, kas “novedīs pie tā, ka mēs nākotnē nevarēsim konkurēt augstāku pievienotās vērtības produktu ražošanā, jo Latvijas izglītība neatbilst tai, ko saņem valstīs, ar kurām tā plāno konkurēt,” saka Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks Mārtiņš Bitāns. 

Ja Latvija vēlētos tuvināties vidējam OECD valstu līmenim, tad pilnībā pietiktu, ja augstāko mācību iestāžu būtu aptuveni 20, jo šobrīd Latvija ir pasaules līdere augstskolu skaita ziņā uz miljonu iedzīvotāju. Latvijas Bankas un Pasaules Bankas dati rāda, ka mums seko Igaunija, Islande, Moldova, Bosnija, Slovēnija, Gruzija, Dānija un Lietuva. Visās šajās valstīs augstskolu skaits pārsniedz OECD valstu vidējo rādītāju, kas ir 9,8 iestādes uz miljonu iedzīvotāju. 

Raugoties uz kvantitatīvajiem rezultātiem, Latvija ir viena no pasaules vadošajām valstīm ar vairāk nekā 50 augstākās izglītības iestādēm, un, vērtējot to skaitu uz miljons iedzīvotājiem, “tas cipars ir par kārtu lielāks nekā tajā pašā Somijā. Mums ir 28 iestādes uz miljonu, bet Somijā – 9”, saka Bitāns.

Savukārt kvalitātes ziņā var vēlēties daudz vairāk. Bitāns saka, ka studentu skaits dramatiski samazinās – pēdējo piecu gadu laikā par ceturto daļu, bet ir izveidota apjomīga augstskolu infrastruktūra un ir “uztaisīta augstskolu sistēma, kur ir daudz augstskolu, kas cīnās par šo arvien sarūkošo studentu skaitu (..). Mēs redzam, ka katra augstskola ir ieinteresēta pie sevis dabūt pēc iespējas vairāk studentu un šī konkurence par šo sarūkošo studentu skaitu notiek ne vairs par kvalitāti, bet par zemāko cenu,” vērtējumā nesaudzīgs ir Bitāns.

“Katra augstskola cenšas piesaistīt studentus, solot arvien zemāku, zemāku cenu, arvien labākus, labākus nosacījumus potenciālajiem studētgribētājiem, un tas viss notiek uz kvalitātes samazināšanās rēķina,” atzīst Bitāns. 

Latvijas Bankas skatījumā tieši tāpēc augstskolas ir spiestas taupīt uz pasniedzēju skaita rēķina, jo pasniedzēju Latvijā pat lielākajās augstskolās ir nepietiekamā daudzumā, tāpēc nevar strādāt ar studentiem tik, cik vajadzētu, bet studenti nesaņem no pasniedzējiem to, ko vajadzētu saņemt.

Bez tam pasniedzēji ir maz atalgoti, ja salīdzina viņu algas ar Eiropas līmeni. Latvijas Bankas pēc Eiropas Komisijas datiem veiktais apkopojums liecina, ka, piemēram, 2010. gadā visdāsnāk atalgotie bija profesori Itālijā, vidēji mēnesī pirms nodokļu nomaksas algā saņemot nedaudz mazāk kā 7000 eiro, kam sekoja profesori Beļģijā un Portugālē – arī viņu mēneša bruto alga bija virs 6000 eiro mēnesī. Austrijā, Vācijā, Somijā, Dānijā, Slovēnijā un Norvēģijā tā bija starp 4000 eiro un 5000 eiro mēnesī, Igaunijā un Čehijā – starp 2000 eiro un 3000 eiro mēnesī, bet Latvijā profesora alga bija nedaudz zem 2000 eiro mēnesī. Jāņem gan vērā, ka arī dzīves dārdzība dažādās valstīs un pilsētās atšķiras.

“Tā visa rezultātā mācībspēku ir par maz, viņi nav pietiekami labi atalgoti un, lai saņemtu un salasītu sev kaut kādu pieņemamu atalgojumu, viņi ir spiesti paralēli strādāt vairākās augstskolās, viņi rotē no vienas augstskolas uz otru, katrā viņi strādā nepilnu darba slodzi, protams, ka ne par kādu lielo kvalitāti nevar būt runa,” secina Bitāns. LU asociētais profesors un "Certus" pētnieks Daunis Auers norāda, ka patlaban jau šāda rotācija tiek ierobežota. Piemēram, LU tiem akadēmiķiem, kas LU strādā pamatdarbā un vēlas lasīt lekcijas citās augstskolās, tas jāsaskaņo ar savas jomas prorektoru.

“Rezultāts ir tas, ko mēs redzam universitāšu, augstskolu rangos – tā vietā, lai šī pozīcija Latvijas labākajām universitātēm uzlabotos, tā diemžēl pasliktinās. Mēs varam iegūt kvantitāti tikai par zemākas kvalitātes cenu,” pārliecināts ir Latvijas Bankas eksperts.

Latvijas Banka pēc starptautisko organizāciju datiem izpētījusi, ka, piemēram, 2015. gadā Latvijā bijis vislielākais augstskolu pasniedzēju skaits, kuri “mētājušies” – strādājuši nepilnu slodzi – Latvijā tie bijuši 80%, savukārt Igaunijā – 40%. Slovēnijā, Austrijā, Vācijā tie ir bijuši no 60% līdz 70%, bet Lietuvā – 60%.

Akadēmiskie mācībspēki Latvijas augstskolās noveco. Bitāns norāda, ka, piemēram, 2015. gadā, vērtējot akadēmisko mācībspēku daudzumu vecuma grupā virs 65 gadiem, Latvija bijusi līdere gan starp Eiropas valstīm, gan salīdzinot ar vidējo līmeni Eiropas Savienībā. 

Latvijas augstskolu vadītāji gan atzīst, ka pēdējos gados daudz paveikts, lai piesaistītu gados jaunus pasniedzējus un dotu viņiem izaugsmes iespējas pašā augstskolā.

Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) rektors Leonīds Ribickis saka, ka pasniedzēju novecošanās RTU ir “pagājis etaps”, jo augstskola pirms desmit gadiem 10 reizes palielinājusi pētnieku skaitu, iesaistot viņus kā zinātniskos asistentus un pētniekus, no kuriem izauguši jaunie doktori. “Jauniešu, manuprāt, jau ir pārsvarā visās fakultātēs pietiekoši daudz,” saka Ribickis, piebilstot, ka RTU ir profesori, kas aktīvi strādā arī 80 gados, bet tāpat ir arī 30 gadus veci.

No kvantitātes jāpāriet uz kvalitāti 

Latvijas Bankas ieskatā, Latvija jau ir sapratusi un politikas plānošanas dokumentos ietvērusi atziņu, ka tad, ja gribam ražot augstāku pievienoto vērtību, ir jāpārskata izglītības sistēma un jāmaina augstākās izglītības fokuss no kvantitātes uz kvalitāti, citādi “visas šīs stratēģijas paliks tikai mūsu vēlmju domāšanas līmenī”. Turklāt augstākajai izglītībai jābūt konkurētspējīgai, jo “bez konkurētspējīgas augstākās izglītības arī tautsaimniecība nebūs pietiekami konkurētspējīga un neļaus mums sasniegt tādu labklājības līmeni, kādu mēs vēlētos”.  

Lai fokusu no kvantitātes mainītu uz kvalitāti, Latvijas Bankas ieskatā ir trīs darbības virzieni.

Pirmais solis būtu visu studiju akreditācija, kas atdalītu kvalitatīvas studiju programmas no nekvalitatīvām. Pēc studiju programmu akreditācijas pamatīgi saruktu programmu skaits un būtiski samazinātos arī augstskolu skaits. Kā jau iepriekš minēts, Latvijā pietiktu ar 20 augstskolām. Latvijas Bankas skatījumā, ieguvums būtu tas, ka studenti, kas gājuši tajās augstskolās, kas piedāvā nekvalitatīvu izglītību, dotos studēt citur, kas nozīmētu, ka arī atlikušajām studiju programmām, atlikušajām augstskolām būtu vairāk naudas.

Arī Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) rektors Jānis Gardovskis piekrīt – privāto un valsts augstskolu skaits pēdējo gadu laikā nav būtiski mainījies iepretim tam, ka skolēnu skaits savukārt ir sarucis dramatiski – divkārt. Tas atsaucas uz uzņemšanas rādītājiem – vairumam augstskolu ir grūti nokomplektēt valsts budžeta vietas, nemaz nerunājot par maksas studijām. Viņaprāt, augstskolu skaits pret valsts 12. klases skolēnu skaitu ir pārāk liels.

Augstskolu darbība kļūst apgrūtināta objektīvu iemeslu dēļ – nav studentu.  Rīgas Stradiņa Universitātes rektors Jānis Gardovskis

Taču Gardovskis neatbalsta piespiedu apvienošanos, jo tai ir jānotiek brīvprātīgi, pašām augstskolām meklējot savstarpējos sadarbības modeļus, piemēram, radot jaunas, konkurētspējīgas, kopīgas, starpdisciplināras studiju programmas. 

Savukārt IZM  Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktore Kiopa uzsver, ka IZM politika līdz šim ir bijusi konsekventa – tiek konsolidēts tas, kas ir konsolidējams, un stiprināti pašreizējie spēlētāji. Līdz šim augstākajā izglītībā jau ir notikusi iestāžu apvienošana, lai padarītu sistēmu efektīvāku, un iespēju efektivizēt sistēmu ir pietiekami daudz. Taču IZM līdz 2020. gadam dots uzdevums neīstenot jaunas konsolidācijas, un tas arī tiks darīts, jo IZM nav pašmērķis konsolidēt iestādes. “Tā ir pārāk vienkāršota pieeja,” noteic Kiopa.  

Kiopa uzsver, ka zinātnisko institūciju integrācija augstskolās ir daudz būtiskāka “par turpmākām darbībām ar augstskolām, jo bez pētniecības nav kvalitatīvas augstākās izglītības”. Valstī jau ir notikuši vairāki integrācijas viļņi – pēc PSRS sabrukuma un Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas agrākie Zinātņu akadēmijas institūti tika pievienoti pamatā LU, daži palika neatkarīgi, bet nekad tāda pilna integrācija nebija notikusi. 

Pēc zinātnes izvērtējuma IZM integrējusi institūtus universitātēs daudz ciešāk, un šobrīd jau iespējams runāt par “viengabalainu organizāciju, kur augstskolas un tām piekritīgie zinātniskie institūti ir viens vesels”.  Viņas skatījumā, turpmāka integrācija ir iespējama tikai vienā veidā – “ja mēs normālā veidā finansējam zinātni un zinātnes pētniecības projektos dodam darbu studentiem. Un tad tā ir lietu darīšana pēc būtības, nevis galvu ciršana un uztraukšanās vai priecāšanās, kurš tad kuram tiek pievienots”. 

Latvijas Bankas minētais otrais solis augstākās izglītības fokusa maiņai būtu pēc reformām atlikušo 20 augstskolu studiju programmu kvalitātes uzlabošana. Bankas priekšlikums ir izmantot budžeta vietas, jo šobrīd tās tiekot piedāvātas, nevis ņemot vērā kvalitāti, bet gan pēc vēsturiskā principa – ja augstskolai šī budžeta vieta ir bijusi, tad arī nākamajos gados šī budžeta vieta tai tiks piešķirta.

Latvijas Banka piedāvā budžeta vietu pārskatīšanu pēc noteiktiem kvalitātes kritērijiem – pasniedzēju kvalifikācijas, viņu rakstiem, zinātniskajām publikācijām un to kvalitātes, citējamības indeksa un starptautiskās aprites. 

“Ja mēs gribam konkurēt starptautiski, tad šīm programmām būtu jābūt pietiekami starptautiski konkurētspējīgām. Tas nozīmē, ka mums būtu jāpiesaista ārvalstu pasniedzēji, kam jābūt vienam no kritērijiem, pēc kā piešķirt budžeta vietas, un beidzot ir jāsāk mācīt priekšmetus angļu valodā,” pauž Bitāns. Viņa skatījumā, jau šobrīd augstskolā vienai trešdaļai mācību bakalaura līmenī būtu jānotiek angļu valodā, bet maģistra līmenī angliski būtu jābūt jau 50% no visām programmām. 

Atšķirības pasniedzēju atalgojumā Latvijā un Eiropā kā vienu no iemesliem, kāpēc, pat atceļot tā dēvēto valodas šķērsli jeb prasību pēc valsts valodas zināšanām akadēmiskajiem mācībspēkiem, rīkojot starptautiskus konkursus uz profesoru un citu akadēmisko amatu vietām fakultātēs, kā arī mainot nosacījumu par lekcijām valsts valodā, Latvijas augstskolām neizdotos piesaistīt profesorus stabilā darbā, min LU rektors Indriķis Muižnieks un RTU rektors Ribickis. 

Ribickis arī atzīmē, ka augstskolas Latvijā nespēs ārvalsts profesoram vai docentam samaksāt tādu pilna gada algu, kādu viņš vēlas. “Es nesaprotu tīri ekonomiski, kā mēs lai to darām, ja mūsu budžeta dotācija augstākajai izglītībai ir nemainīga jau 10 gadus,” saka Ribickis, savukārt Muižnieks piedāvā salīdzinājumu – ja Vācijā profesora alga ir ap 6000 eiro mēnesī, tad Latvijā – ap 2500 eiro. 

Savukārt Kiopa iebilst: augstskolas šobrīd neizmanto pat viesprofesoru piesaistīšanas iespēju, problēma ir arī svešvalodas prasmes augstākajā izglītībā strādājošajiem.  

Skaidrs, ka pašreizējā sistēma mums neļaus kvalitāti pārskatāmā nākotnē uzlabot un ļaut augstākās izglītības sistēmai būt pietiekami konkurētspējīgai.Mārtiņš Bitāns 

IZM ieskatā, būtu labs risinājums valodas prasmes pietiekošā līmenī visiem, kas strādā augstākajā izglītībā. Kiopa kā labu piemēru min Rīgas Stradiņa universitāti (RSU), norādot, ka akadēmiskajam personālam augstskolas atalgojuma politikā ir ieviests stimuls par valodas prasmēm. Viņa neredz iemeslu, kāpēc akadēmiskais personāls nevarētu iegūt augstākā līmeņa valodas prasmes un strādāt visās valodās, labi sadarboties ar ārzemju partneriem, mācīt studentus. 

RSU rektors Gardovskis papildina, ka RSU docētājiem, kas strādā ar ārvalstu studentiem, balstoties uz brīvprātības principu, regulāri tiek piedāvāts veikt angļu valodas prasmju pārbaudi un tālāk, ja nepieciešams, apmeklēt angļu valodas kursus. Un atsaucība ir liela – šādu pārbaudījumu nokārtojuši vairāki simti docētāju. Visas izmaksas sedz RSU, un stimuls darbiniekiem to darīt  ir – jo labākas prasmes angļu valodā, jo lielāku atalgojumu darbā ar ārvalstu studentiem RSU piedāvā. Tas nodrošina arī labu studiju pasniegšanas kvalitāti. 

Kiopas ieskatā, arī studijas angļu valodā ir atbalstāma ideja, taču tad, ja profesūra pasniedz kādus priekšmetus angliski vai ja ir jauktie kursi, kuros ir daudz ārzemju studentu, tad kursiem angliski ir jēga. Viņa pauž atbalstu starptautiskai studiju videi, kas bagātina pašu studentus un ļauj izveidot attiecības ar ārzemju studentiem, veidojot sadarbības tīklus, biznesa kontaktus. 

Bezmaksas augstākā izglītība vai daži valsts finansēti izcilnieki elitārās augstskolās 

Latvijas Bankas skatījumā, trešais solis – kad augstskolu mācību programmu kvalitāte jau ir pietiekami paaugstināta – būtu domāt, vai nav lietderīgi atteikties no budžeta vietām un tās pārdalīt, veidojot sistēmu, ka labākie studenti var izvēlēties, kurā mācību programmā viņi studēs un kurā pasaules augstskolā, – valsts šīs programmas apmaksātu no budžeta naudas. Tā nauda tiktu pārdalīta nevis kvotu ietvaros, kad augstskolām būtu garantētais finansējums, bet “sekotu studentam” un students pats izlemtu, kur naudai būtu jātiek novirzītai, turklāt šādi Latvijas augstskolas “tiešā veidā konkurētu ar visām labākajām pasaules augstskolām”. 

Domnīcas “Certus” pētnieks Auers gan norāda: lai četru gadu laikā iegūtu bakalaura grādu viduvējā augstskolā ASV, būtu jātērē apmēram 250 000 ASV dolāri uz vienu studentu. "Šī ideja vienkārši nav īstenojama ne šogad, ne arī nākamos gados," uzskata pētnieks. Viņš vērš uzmanību, ka tam arī trūkst aprēķinu. 

Bitāns arī piebilst, ka “tā ir ilgtermiņa doma un ideja, kādā veidā šis finansējuma modelis būtu jāvirza kvalitātes uzlabošanai, jo ir skaidrs, ka pašreizējā sistēma mums neļaus kvalitāti pārskatāmā nākotnē uzlabot un ļaut augstākās izglītības sistēmai būt pietiekami konkurētspējīgai”. 

Lielisks modelis, bet, manuprāt, tas mūs aizved atpakaļ viduslaikos.Agrita Kiopa 

Kiopa atklāj, ka Latvijas Bankas minētais modelis gadiem darbojies Luksemburgā, kamēr paralēli šādam modelim Luksemburga ir izveidojusi arī savu universitāti. “Ja tā radikāli mēs aizietu pie tā, ka mums nav nevienas universitātes, bet mēs tikai maksājam saviem izcilniekiem studijas ārzemēs un ceram, ka varbūt kāds no viņiem atgriezīsies... Lielisks modelis, bet, manuprāt, tas mūs aizved atpakaļ viduslaikos,” pauž Kiopa. Viņa atzīmē, ka arī šobrīd Latvijā tiek piešķirti studiju un studējošo kredīti, ko cilvēki “var ņemt līdzi un studēt ārzemēs”. Iespējams, ka varētu būt vieta arī tādai programmai, bet tad ir vajadzīga politiskā griba ar šādu programmu startēt. Patlaban šāda uzstādījuma no ministra puses nav bijis. 

Pretēju viedokli pauž RTU rektors Ribickis, uzsverot, ka augstākā izglītība būtu jāfinansē no valsts budžeta, jo tā “ir investīcija jauniešu galvās, prātos”, turklāt būtu nepieciešams noteikt, ka obligāta ir gan vidējā, gan augstākā izglītība. Tas gan nenozīmējot, ka visi šo obligāto augstāko izglītību iegūšot. “Es, nenoliedzami, esmu par to, lai mēs ekonomisko izaugsmi un tautas labklājību celtu, mums ir jāiegulda jauniešos un jāveic šī investīcija, kas ilgtermiņā atmaksāsies ar lielu uzviju,” saka Ribickis. 

Kā vērtējam izglītību

Tomēr šobrīd ir aktuāls jautājums, kā vērtēt iegūto augstāko izglītību, jo patlaban valsts līmenī netiek pētīti augstskolu absolventu nodarbinātības dati, kā arī tas, vai viņi strādā profesijā, nedz arī saņemtā atalgojuma līmenis un atbilstība profesijas vidējiem rādītājiem. Atsevišķas augstskolas gan veic aptaujas, kurās piedalīties absolventiem ir ieteicams, bet nav obligāti, taču objektīvu datu par visu augstskolu beidzējiem nav. 

RTU rektors Ribickis uzsver, ka RTU jau vismaz piecus gadus saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID), monitorē, ko absolventi pēc studijām dara, un viņam ir “pilnīga pārliecība, ka visi strādā algotu darbu un maksā nodokļus. 98%, tie pārējie pāris procenti ir jaunās māmiņas vai vēl varbūt kāds, kas kaut kur aizbraucis kaut kādu iemeslu dēļ, bet tas ir ļoti mazs procents”.  

Arī LU rektors Muižnieks atzīmē, ka, cik pētījusi LU piecu gadu griezumā, VID datos tikai 4% absolventu neuzrādās kā algu saņēmēji. Visvairāk bezdarbnieku ir starp profesionāli tehnisko skolu absolventiem, lēš Muižnieks, piebilstot, ka, reģistrā, kur tiek fiksēts, vai absolvents strādā profesijā, tomēr būtu jāmaina atlases parametri, skatoties arī to, kāda līmeņa amatā cilvēks strādā, jo, piemēram, vai tagadējais Valsts prezidents, kurš beidzis LU Bioloģijas fakultāti, strādā profesijā, vai tomēr ne. 

Savukārt valsts līmenī šo jautājumu tika izlemts risināt vien septembra sākumā, kad Ministru kabinets apstiprināja nosacījumus Studējošo un absolventu reģistra izveidei, kurā paredzēts apkopot un centralizēti uzkrāt informāciju par augstākās izglītības iestādēs studējošajiem un personām, kas ieguvušas doktora zinātnisko grādu, tostarp personu datus, datus par studiju sākšanu un pabeigšanu, datus par studējošajiem no ārvalstīm un nodarbinātību. 

Lai gan politikas plānotāji atzinuši, ka studiju kvalitāti ietekmē un pat pazemina studentu iesaistīšanās darba tirgū paralēli mācībām, Ribickis saka, ka tieši iesaistīšanās darbā jau studiju laikā ir iemesls tam, kāpēc maz RTU studentu brauc uz ārzemēm stažēties vai arī praksē. Studenti baidās zaudēt savudarba vietu šeit, jo viņi ir labi noslogoti, iesaistīti darbā un pelna, it īpaši strādājot IT jomā, lielākas algas nekā profesori. 

Latvijas Bankas skatījumā, studiju programmu akreditācija atbilstoši Ziemeļvalstu standartiem novestu pie programmu skaita samazinājuma – no tagadējām vairāk nekā 900 studiju programmām paliktu ap 500. Tas kopā ar augstskolu skaita samazināšanu līdz aptuveni 20 dotu papildu finansējumu atlikušajām augstskolām vismaz 30 miljonu eiro gadā apmērā. Tiktu mainīts arī atlikušo augstskolu pārvaldības modelis – notiktu augstskolu centralizācija, un tās nonāktu IZM pārziņā. 

Vai būt augstskolām reģionos?

Vai starp šīm 20 augstskolām, kuras Latvijas Bankas vīzijā pēc studiju programmu izvērtēšanas paliktu Latvijā, ir arī reģionālās augstskolas?

Bitāns saka: ja iespējams panākt pietiekami augstu izglītības kvalitāti arī reģionos, tad nav problēmu – lai augstskolas reģionos paliek – kaut vai kā lielo valsts augstskolu filiāles. Taču, ja tās nav konkurētspējīgas, bet ir tikai kā reģionālie centri, tad “tā nav pietiekami liela ambīcija, un tas jau vien apliecina, ka šīs reģionālās augstskolas nav pietiekami kvalitatīvas, kas nozīmē, ka mēs nogriežam šo augstskolu absolventiem turpmākās karjeras izaugsmes iespējas, pasakot, ka varat cerēt strādāt vietējā uzņēmumā, bet starptautiski nemaz nedomājiet konkurēt, un varat cerēt tikai uz otrās šķiras darbiem”. 

"Lai mēs ekonomisko izaugsmi un tautas labklājību celtu, mums ir jāiegulda jauniešos un jāveic šī investīcija, kas ilgtermiņā atmaksāsies ar lielu uzviju." 

Leonīds Ribickis

Foto: LETA

Latvija ir pietiekami maza valsts un nevar atļauties neizmantot visu pieejamo potenciālu – jāmēģina panākt, lai visas augstskolas, pat ja to nebūs katrā reģionā, būtu pietiekami kvalitatīvas, uzsver Bitāns.  Pret to iebilst Kiopa, sakot, ka augstskolas reģionos ir nepieciešamas, bet jautājums ir par augstskolas profilu.

Visas augstskolas ir definējušas savas pētniecības programmas, un IZM ir ap šīm pētniecības programmām skaņojusi augstskolu stratēģijas, kas ietver gan pētniecību, gan augstāko izglītību. Tā Daugavpilī ļoti skaidri veidojās profils – dabas zinātņu dzīvā bioloģija jeb zaļā bioloģija, tāpat Daugavpilī ir skolotāju izglītība, valodas.

Daugavpils Universitātes (DU) rektors un Latvijas Rektoru padomes priekšsēdētājs Arvīds Barševskis gan akcentē, ka centieni koncentrēt visu galvaspilsētā noteikti nav optimāls scenārijs vienmērīgai teritorijas attīstībai.

“Ja mērķis ir atbrīvot Latvijas ārpus galvaspilsētas reģionus no iedzīvotājiem, tad tā arī jāsaka,” norāda Barševskis, atzīmējot, ka pašlaik lielākā daļa reģionos strādājošo speciālistu ir beiguši tieši reģionālās augstskolas un tieši reģionālo augstskolu beidzēji parasti paliek turpat uz vietas, taču Rīgas augstskolu absolventi mēģina atrast labāk apmaksātu darbu galvaspilsētā un ļoti reti kad atgriežas uz savu reģionu. 

Latgalē atsevišķās specialitātēs līdz 90% speciālistu ir absolvējuši DU vai Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmiju (RTA).

“Ja šeit nebūtu augstskolas, kas notur vietējo jaunatni un sagatavo reģionam speciālistus, iedzīvotāju aizplūšana būtu nesamērojami straujāka. Manuprāt, diskusijā iesaistījušies Latvijas Bankas eksperti nepārzina situāciju ārpus galvaspilsētas. Cik no viņiem ir bijuši reģionālajās augstskolās, lai spriestu par to infrastruktūru vai studiju kvalitāti? Piemēram, DU iepriekšējos struktūrfondu plānošanas periodos ir izveidota supermūsdienīga studiju un pētnieciskā infrastruktūra, kas nebūt nav sliktāka par tādu Rietumeiropas universitātēs. To apliecina virkne pētnieku un viesprofesoru, kas pie mums ierodas no Eiropas, lai pastrādātu ar mūsu aprīkojumu,” pauž Barševskis. 

"Ja mērķis ir atbrīvot Latvijas ārpus galvaspilsētas reģionus no iedzīvotājiem, tad tā arī jāsaka."

Arvīds Barševskis

Foto: LETA

Viņš arī norāda, ka lielākā daļa reģionu augstskolu sagatavo pietiekami kvalitatīvus speciālistus, ko apliecina arī studiju programmu un pētniecības starptautiskā izvērtējuma rezultāti.

DU kā lielākais Austrumlatvijas izglītības, zinātnes un inovāciju centrs ir uzsākusi reģiona augstākās izglītības konsolidācijas ceļu, saglabājot pievienoto institūciju maksimālu autonomiju un izveidotās tradīcijas. Pēdējo divu mēnešu laikā valdība DU pievienojusi Latvijas Hidroekoloģijas institūtu un Daugavpils Medicīnas koledžu, turklāt tas panākts bez skandāliem un protestiem.

“Svarīgi iepriekš visus strīdīgos jautājumus izrunāt un panākt optimālu vienošanos. Turklāt pievienošanai jābūt nevis mehāniskai, bet jēgpilnai,” saka Barševskis, piebilstot, ka, piemēram, pateicoties Daugavpils Medicīnas koledžas pievienošanai, viņu darbības jomās DU sāks attīstīt bakalaura un maģistra līmeņa programmas, kas būs izdevīgi gan koledžas studentiem, gan mācībspēkiem, gan universitātei kopumā. “Mēs ejam šo ceļu un tā turpināsim. Un to es uzskatu par reālu reformu un jēgpilnu konsolidāciju. Reģionos augstskolām ir jābūt ne mazāk kvalitatīvām kā galvaspilsētā. Tā tas ir jau tagad, un tā būs nākotnē,” uzsver Barševskis. 

Kiopa piebilst, ka arī Rēzekne ir veidojusi ļoti spēcīgu profilu tehnoloģiju attīstības virzienā un bakalaura līmenī RTA ļoti labi var turpināt strādāt un mācīt. Savukārt izglītības jomā Rēzeknē ir spēcīga speciālā izglītība, un gan Rēzekne, gan augstskola var apgādāt savu reģionu ar skolotājiem un būt par tādu atbalsta centru un punktu skolotāju izglītībai. “Šādi mēs varam iet cauri katrai vietai un apsvērt, kas tad ir konkrētās reģionālās augstskolas specifiskais profils. Kritiskā masa, protams, būs Rīgā, un tās būs LU, RTU, RSU un Jelgavā Latvijas Lauksaimniecības universitāte (LLU).” Turklāt arī Jelgava un Rīga ir tik tuvu viena otrai, ka kļūst par vienu centru. “Ja paskatāmies no tāda putna lidojuma Eiropas līmenī, tad tikai ar šo kopīgo centru, kas ir Rīgā un Jelgavā, mēs vispār parādamies uz kartes,” saka Kiopa. 

Šobrīd reģionālās augstākās izglītības iestādes nedublē viena otru, bet piesaista studējošos un zinātniekus ar saviem nišas produktiem un pakalpojumiem.Ventspils Augstskolas rektors Kārlis Krēsliņš

LLU rektore Irina Pilvere skaidro, ka augstskola ir Latvijas bioekonomikas augstākās izglītības un pētniecības centrs, turklāt viens no lielākajiem Baltijas valstīs. LLU specifika saistīta ar tās ciešo sadarbību ar tautsaimniecības nozarēm (lauksaimniecība, mežsaimniecība, kokapstrāde, pārtikas rūpniecība) un to pieprasījuma apmierināšanu pēc jauniem speciālistiem un inovācijām. Līdz šim universitātes darbība bijusi vairāk vērsta uz Latvijas tautsaimniecības attīstību un sabiedrības labklājību, mazāk starptautiski, kas pēdējos gados mainās. 

Augstskolas studijas un pētniecība balstās principā “No lauka līdz galdam”, iekļaujot visu pārtikas ieguves, pārstrādes, drošības, produktu ražošanas un tirgū izplatīšanas ķēdi, turklāt nepārtikas nozarēs – mežsaimniecībā, veterinārmedicīnā u. c. – saglabājot šo pašu principu un iekļaujot gan pamatprodukcijas vai pakalpojuma radīšanu, gan tā plašu izmantošanu veselīgas dzīves nodrošināšanā.

Latvijas Bankas skatījumam par augstas kvalitātes izglītību reģionos pilnībā piekrīt Ventspils Augstskolas (VA) rektors Kārlis Krēsliņš, uzsverot: lai sekmētu valsts policentrisku attīstību un iedzīvotāju piesaisti reģionam, reģionālajām augstskolām ir ļoti būtiska loma, jo tās sagatavo reģionam nepieciešamos speciālistus. Tieši šis apstāklis ir ļoti nozīmīgs arī ārvalstu investīciju piesaistē reģionam, jo ārvalstu investoriem ir svarīgi, ka reģionā ir pieejams izglītots un augsti kvalificēts darbaspēks. 

Turklāt jau šobrīd reģionālās augstākās izglītības iestādes nedublē viena otru, bet piesaista studējošos un zinātniekus ar saviem nišas produktiem un pakalpojumiem, piemēram, VA tās ir programmas datorzinātnēs un elektronikā, tulkošanas studijās, fundamentālie un lietišķie pētījumi Starptautiskajā radioastronomijas centrā un Viedo tehnoloģiju centrā. 

Augstskolas esamība reģionā ir garants tam, ka tiks uzturēta intelektuālā vide, ka būs priekšnoteikumi sabiedrībai, kas mācās mūža garumā.Liepājas Universitātes rektore Dace Markus

Arī Vidzemes Augstskolas (ViA) rektors Gatis Krūmiņš “konceptuāli pilnīgi noteikti piekrīt” uzstādījumam, ka nevienai augstskolai nevajag dot kādas “atlaides” kvalitātes ziņā tikai tāpēc, ka tā neatrodas Rīgā. “Tam, kur atrodaties, īpaši, ja runājam par pētniecību, ir absolūti otršķirīga nozīme. Globālajā pasaulē akadēmiskos un industriālos partnerus neinteresē, vai jūsu mājvieta ir Rīgā vai Valmierā, viņus interesē, ko jūs varat izdarīt,” saka ViA rektors, piebilstot, ka tad, ja ir skaidri redzams, ka augstskola ražo brāķi, nav jēgas to turpināt, neraugoties uz atrašanās vietu. 

Krūmiņš gan arī bilst, ka šajā kontekstā noteikti būtu jāsāk ar Rīgas augstskolu filiāļu tīkla reorganizāciju. “Protams, ka no policentriskas attīstības viedokļa nav slikti, ka augstskolas sadarbojas ar pašvaldībām, taču jāmeklē citi ceļi, tagadējās filiāles varētu pārveidot par mūžizglītības centriem vai biznesa inkubatoriem, kas veicina tautsaimniecības produktivitātes celšanu. Bet vienu gan pateikšu – reģionālo augstskolu pievienošana kādām universitātēm rezultātu nedos. Ja tiešām līdz konsolidācijai nonākam, tad pareizāks, lai arī smagāks solis būtu institūcijas slēgšana, jo augstskolas nodošana universitātei nekādā veidā studiju kvalitāti neuzlabos, visdrīzāk, otrādi,” saka Krūmiņš. 

Savukārt Liepājas Universitātes rektore Dace Markus pauž kritisku attieksmi, sakot: “Lai kāda būtu Latvijas Bankas fantāzija, pat dažu kilometru attālumā esošu augstskolu mehāniskas apvienošanas metode nav efektīvākā, to varam spilgti vērot, piemēram, Lietuvā notiekošajos procesos.”

Viņas skatījumā, arvien rezultatīvāki ir citi resursu konsolidācijas veidi: tiek veidotas kopīgas vairāku (arī starptautisko) augstskolu studiju programmas, ir starpaugstskolu zinātniskie pētījumi, vienā pilsētā esošas iestādes slēdz sadarbības līgumus kopīgai aparatūras, ierīču un citu pakalpojumu izmantošanai. Augstskolas esamība reģionā ir garants tam, ka tiks uzturēta intelektuālā vide, ka būs priekšnoteikumi sabiedrībai, kas mācās mūža garumā. Bez tam, strauji pieaugot starptautiskajiem sakariem, reģionalitāte mūsdienās kļūst par arvien nosacītāku jēdzienu, lēš Markus. 

Kiopa uzsver, ka IZM augstskolām līdz 2020. gadam devusi vairākus uzdevumus:  

  • radīt tautsaimniecības attīstībai vajadzīgas zināšanas, pētīt, nodarboties ar pētniecību; 
  • veidot Latvijā iesakņotu un globāli saistītu cilvēkkapitālu, ar to saprotot cilvēku, kuram gan saknes, gan dvēsele, gan vērtības ir sakņotas Latvijā un arī pēc iespējas ātrāk ir darbs Latvijā, un viņš saprot, kā pasaule funkcionē, un saprot, kā tāda maza Latvija var būt globāls spēlētājs. Šo izpratni sniedz mācību process; 
  • stiprināt Latvijas uzņēmumu inovētspēju – atbilstoši izglītojot studentus, kuri vēlāk, kļūstot paši par uzņēmumu īpašniekiem un darba devējiem, ir atvērti sadarbībai ar augstskolām un inovācijām; 
  • būt par resursu centru, kur kopā satek gan finansējums iepriekšminēto trīs uzdevumu veikšanai, gan intelektuālais kapitāls, un ap šo centru veidojas dzīve reģionos. 

Indieši, vācieši un latvieši studentu pilsētiņās pēta un rada 

Izglītības eksports ir viena no Nacionālās attīstības plānā minētajām atbalstāmajām jomām līdz 2020. gadam. 

Domnīcas “Certus” aplēses rāda, ka, piemēram, 2016./2017. gadā šīs nozares eksports turpināja pieaugt un nozares radītā pievienotā vērtība Latvijas tautsaimniecībai konkrētajā mācību gadā bija 170 miljoni eiro. No tiem 84,5 miljoni eiro bija tiešais pienesums studiju maksas, nodokļu nomaksas veidā un 85,5 miljoni  eiro – netiešais pienesums jeb pienesums caur saistītām nozarēm, nauda, ko ārvalstu studenti atstāja Latvijā, maksājot par mājokli. 

“Certus” aplēses atklāj, ka 2016./2017. studiju gadā Latvijas augstskolās akadēmiskā grāda vai profesionālās kvalifikācijas iegūšanai studēja 6314 ārvalstu studenti, kas ir pieaugums pret 2015./2016. gadu, kad tie bija 5458 studenti. Tāpat augstākās izglītības eksports nodrošināja 1703 darbvietas un ārvalstu studentu tiešie nodokļu maksājumi sasniedza 22,5 miljonus eiro – par 2,5 miljoniem eiro vairāk nekā iepriekšējā gadā.

Kiopa gan uzsver, ka, pirmkārt, Latvijas izglītība ir vērsta uz pašmāju studentiem, bet izglītības eksports ir attīstāma joma, taču nevajadzētu lolot pārāk nereālas cerības. Lielās pasaules izglītības eksporta valstis ir ASV, Austrālija, Jaunzēlande, un Latvija šajā tirgū ielauzties nevar – “mēs neesam tāda veida spēlētāji”. 

Latvijai ir nišas, un augstskolas to ir ļoti labi uztaustījušas. Kiopa kā piemērus min RSU, kas ļoti labi startē medicīnas jomā un piedāvā izglītību Eiropā, RTU, kurā inženieru izglītība arī labi startē. Viņa gan piebilst, ka tas “nebūs primārais mūsu nodokļu maksātāju naudas ieguldījums”, jo Latviju vairāk interesē internacionalizācija, kas bagātina Latvijas studentus, dod viņiem iespējas un attīsta valsti.

RSU rektors Gardovskis stāsta, ka ceļš izglītības eksportā aizsācies pirms vairāk nekā 20 gadiem, bet īpaši tas sāka attīstīties pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Pēdējos gados RSU ir izdevies ārvalstu studentu skaitu palielināt līdz 22% no kopējā RSU studentu skaita. Tas panākts, mērķtiecīgi investējot studiju kvalitātes, vides un mācību bāžu attīstībā. Tālāk jau studējošie viens otram ir ieteikuši RSU, “kā rezultātā ir pat veselas Vācijas pilsētas, kur lielākā daļa jauno ārstu ir studējuši RSU”. 

Viņš saka, ka skeptiķi gan mēdz iebilst, bet, objektīvi raugoties, uz Latviju nebrauktu vairāki simti vācu un skandināvu studentu, ja viņi neredzētu, ka izglītības līmenis nekotējas vienlīdz augstu kā pašmāju augstskolās. Izglītības eksports ir tikpat spēcīgs kā, piemēram, farmācijas eksports. 

"Lielās pasaules izglītības eksporta valstis ir ASV, Austrālija, Jaunzēlande, un Latvija šajā tirgū ielauzties nevar – “mēs neesam tāda veida spēlētāji”. Ir skaidrs, ka Latvijai ir nišas, un augstskolas to ir ļoti labi uztaustījušas."

Agrita Kiopa

Foto: LETA

Šobrīd atbilstoši RSU kapacitātei ir sasniegts maksimālais studējošo skaits no ārvalstīm – ap 2100 līdz 2200 studentu, un pie tā RSU plāno turēties arī tuvākajos gados. 

RSU strādā pie klīnisko prakšu un filiāļu ķēdes izveides Eiropā – jau ir vairāki sadarbības partneri Vācijā, piemēram, Diseldorfā, Berlīnē, taču augstskola meklē arī partnerus Itālijā un citviet, lai studentiem būtu prakses iespēja gan Latvijā, gan arī ārpus tās. Pirmās vietējo un ārvalstu studentu grupas jau izgājušas praksi Vācijā, saņemot studiju kredītpunktus. 

Savukārt RTU rektora Ribicka aplēses liecina – ap 2036. gadu pie pašreizējās tendences to ārvalstnieku skaits, kuri studē un iegūst inženiera grādu RTU, būs lielāks nekā vietējo studentu skaits – vairāk nekā 6000 studentu. Viņa vērtējumā, internacionalizācija vai dažādu kultūru apmaiņas pieredze ir svētīga un derīga studējošajiem visos līmeņos, jo Latvijas uzņēmēji brauc uz Ķīnu, Indiju, ASV un citām Eiropas valstīm un cenšas atrast kā jaunus tirgus, tā iespējas sadarboties un veidot jaunas ražotnes. 

Ārvalstu studentu skaita pieaugums ir iemesls, kāpēc RTU jau ceturto gadu ir studentu skaita ziņā lielākā augstskola Latvijā un arī Baltijā, saka Ribickis, piebilstot, ka visur ir straujš studentu skaita kritums demogrāfiskā iemesla dēļ, bet RTU – eksponenciāls pieaugums. 

LU rektors Muižnieks saka, ka LU studentu skaits no ārvalstīm ir 5% un augstskola vēlētos līdz 2020. gadam šo skaitu audzēt līdz 10%. Ja šobrīd ārvalstu studentu skaits ir ap 700, tad pieaugums līdz 1300 vai 1400 studentiem nemaz nešķiet tik nereāls. Arī viņš akcentē internacionālas studiju vides plusus, kā arī saka, ka LU ir mērķis piesaistīt tieši doktorantus no ārvalstīm. 

Gan Muižnieks, gan Ribickis atzīst, ka studentu apmācībā būtisks ir klātbūtnes un socializācijas aspekts, ko veicina gan RTU studentu pilsētiņa Ķīpsalā, gan LU būvētie akadēmiskie centri. Šeit studentiem koncentrēti tiek piedāvātas gan mācību, gan brīvā laika pavadīšanas iespējas, kā arī iespējas veidot sadarbību ar uzņēmējiem un izstrādāt jaunus produktus.

Arī RSU, saskaņā ar plaši atzītu modernu pasaules universitāšu praksi, 2016. gadā sāka veidot vienotu universitātes kompleksu ap tās centrālo ēku Dzirciema ielā 16. Par vairāk nekā miljonu eiro tika iegādāts zemesgabals, uz kura plānota studiju un zinātnes kompleksa būvniecība, kā arī paredzēts būvēt studentu viesnīcu.

Domnīcas “Certus” pētnieks Auers uzsver, ka jauno studiju pilsētiņu attīstīšana Torņakalnā, Ķīpsalā un arī RSU jaunais kampuss fundamentāli mainīs studiju vidi Latvijā – būs pasaules līmeņa auditorijas, semināru telpas, atpūtas zonas un veidosies starpdisciplināru kampusu atmosfēra. Šādā vidē būs lielāka sadarbība starp fakultātēm, programmām, pasniedzējiem un zinātniskiem institūtiem. 

LU un RTU "studentu mājas" Pārdaugavā

Domnīcas “Certus” rekomendācijas augstākās izglītības eksporta veicināšanai.

1.Ekonomikas ministrijas lomas paplašināšanās

  • Ekonomikas ministrijai būtu jāuzņemas atbildība par augstākās izglītības nozares eksportu, līdzīgi kā Lielbritānijas Uzņēmējdarbības, inovācijas un prasmju departaments bija atbildīgs par augstākās izglītības eksportu Lielbritānijā. Ekonomikas ministrijai jādod iespēja universitātēm konkurēt Eiropas Savienības fondu piesaistē ar komercuzņēmumiem inovatīvu projektu realizācijā un studentu kopmītņu finansēšanā. 

2. Pārdaugava – Rīgas kampuss (Universitāšu pilsētiņa)

  • Publiskās investīcijas transporta un komunikāciju infrastruktūrā ar mērķi nodrošināt studiju, pētniecības un studentu izmitināšanas iespējas Pārdaugavā un pozicionēt Daugavas kreiso krastu kā starptautiskās augstākas izglītības centru. Rīgas kampusa (Universitāšu pilsētiņas) koordinācijas padome, kuras koordinēšanas funkcijas uzņemtos Rīgas mēra birojs, aicinātu IZM, Ekonomikas ministriju, Rīgas pašvaldības, universitāšu, kā arī privātā sektora pārstāvjus un ieinteresētās personas saskaņot investīcijas, daloties ar uz nākotni vērstu informāciju par turpmāko ārvalstu studentu skaitu, studentu mājokļu plānojumu un galvenajiem infrastruktūras projektiem.

3. Vienkāršota un paātrināta ārvalstu studentu piesaiste

  • Konsolidēta un modernizēta “study in Latvia” mājaslapa palīdzēs ārvalstu studentiem vieglāk atrast nepieciešamo informāciju un iestāties Latvijas augstskolās.
  • Augstākās izglītības likuma 85. panta grozījumi ļautu atbilstoši kvalificētiem universitāšu darbiniekiem pārbaudīt un veikt ārvalstīs iegūto izglītības dokumentu akadēmisko atzīšanu.
  • Vēstniecībām un diplomātiskajām pārstāvniecībām, kuras atrodas valstīs ar lielu skaitu potenciālo ārvalstu studentu, kā arī Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei būtu jāpieņem darbā papildu personāls, lai nodrošinātu darbu ar palielināto dokumentu apjomu, kas saistīts ar studiju pieteikumiem pavasara un vasaras periodā.

Zinātne un pētniecība pusbadā? 

Ja gribam runāt par izcilību, tad mums ir tikai viena metode – jāfinansē pētniecība, tai jābūt tieši desmitreiz vairāk finansētai nekā šobrīd, saka Kiopa. Uz katastrofāli zemo  finansējumu augstākajai izglītībai un zinātnei, kas līdz šim tā arī nav atgriezies pirmskrīzes līmenī, norāda arī augstskolu rektori, piemēram, Barševskis saka, ka tā ir politiska izšķiršanās – finansēt vai nefinansēt augstāko izglītību. Ja valsts vismaz atdotu krīzes sākumā par vairāk nekā 50% samazināto finansējumu, rezultāts būtu pavisam citāds. 

Kiopa stāsta, ka nākamajam gadam “dzīvā pētniecības nauda” valsts pētījumu programmām un fundamentālajiem lietišķajiem pētījumiem ir 12 miljoni eiro. Par šo naudu iespējams segt tikai ļoti nelielu daļu visu to jautājumu, kas Latvijai kā ekonomikai, kā sabiedrībai ar zinātniskām metodēm ir jāatbild. 

Ja šī summa palielinās desmitkārtīgi un ja Latvija šajā darbā iesaista augstskolu mācībspēkus un studentus, tad ir iespējams runāt par izcilību.

"Finansējumu (..) saņems RTU un LU laboratorijās un institūtos, kas nodarbojas ar materiālzinātnēm, ar biomedicīnu, medicīnu, jo šajās jomās pastāv cerība, ka nauda tiks atpelnīta. Savukārt “humanitārie” nespēj naudu atpelnīt, tātad varēs vienkārši pirkt baltus palagus un stāvēt uz Daugavas tilta."

Ojārs Spārītis 

Foto: LETA

Kiopa piebilst, ka augstākās izglītības jomas attīstības ziņā Latvija patlaban vienā aspektā ir soli priekšā daudzām citām valstīm un tas ir snieguma finansējumā “ielikts bonuss” par radošajām aktivitātēm, ja augstskola veic projektus radošajās jomās – arhitektūra, teātra izrādes, noformējumi – un šajā darbā iesaista studentus. Šajā ziņā līdere ir Latvijas Kultūras akadēmija (LKA), taču iesaistās arī citas augstskolas. Turklāt LKA īsteno arī dažādus pētniecības projektus. 

Savukārt par zinātnes popularizēšanu un attīstību atbildīgās Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents Ojārs Spārītis sūrojas, ka pēdējos 26 gados ir notikusi arī LZA lomas marginalizēšana, to pārveidojot par personālo akadēmiju un atņemot zinātniskos institūtus, atstājot tikai zinātnes popularizēšanas, terminoloģijas izstrādes funkcijas, bet liedzot ietekmi uz valsts ekonomikas attīstības procesiem.

Viņš arī ir skeptisks par to, kā patlaban tiek dalīta nauda zinātnei, – šai jomai piešķirtais finansējums pēdējos gados ne tikai neesot pieaudzis, bet pat esot samazinājies, turklāt joprojām netiekot pildīts Zinātniskās darbības likums, kurā ir paredzēts ikgadējais pieaugums budžetā zinātnei par 0,15% no IKP.

IZM publiskotie dati rāda, ka 2016. gada budžetā zinātnei tikuši atvēlēti 39,61 miljons eiro, bet 2017. gadā – 39,65 miljoni eiro. No tiem 2016. gadā zinātniskās darbības nodrošināšanai – 6,21 miljons eiro, bet 2017. gadā – 3,01 miljons eiro, no kuriem fundamentālajiem un lietišķajiem pētījumiem pērn piešķirti 4,38 miljoni eiro, bet šogad – 1,19 miljoni eiro. LZA darbības nodrošināšanai piešķirtais finansējums nedaudz sarucis – ja  2016. gadā tas bijis 1,03 miljoni eiro, tad 2017. gadā – 1,02 miljoni eiro. Zinātnes bāzes finansējums pērn bija 27,14 miljoni, šogad 27,18 miljoni, valsts pētījumu programmām pērn piešķiri 5,69 miljoni eiro, bet šogad – 8,89 miljoni eiro. 

“Jebkurā gadījumā pie jebkuras kombinācijas puse zinātnieku paliktu pusbadā, neapmierināti, un ar pusi zinātnes jaudas nevar kādai valstij būt attīstība,” saka Spārītis.

Viņš arī uztraucas, ka šobrīd, pretēji iepriekš valdībā lemtajam, ka 2018. gadā ir turpināmas valsts pētījumu programmas un tām piešķirams finansējums iepriekšējā gada apmērā, naudu ir paredzēts iedalīt fundamentāliem un lietišķiem pētījumiem. Šādus pētījumus neveic humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvji, savukārt valsts pētījumu programmas, ko šo jomu zinātnieki veic un kam iepriekš piešķirta budžeta nauda, tagad iecerēts “nepabeigtā veidā paslaucīt zem tepiķa”, jo jaunie noteikumi tos  neļauj pabeigt. Finansējumu šādā veidā saņems RTU un LU laboratorijās un institūtos, kas nodarbojas ar materiālzinātnēm, ar biomedicīnu, medicīnu, jo šajās jomās pastāv cerība, ka nauda tiks atpelnīta. Savukārt “humanitārie” nespēj naudu atpelnīt, “tātad humanitārie varēs vienkārši pirkt baltus palagus un stāvēt uz Daugavas tilta”, saka Spārītis. 

Spārīša teiktajam gan iebilst Kiopa, sakot, ka visas 14 valsts pētījumu programmas, par kurām runā LZA prezidents, noslēdzas šogad. Ar katru tās vadītāju ir noslēgts līgums par programmas kopējo apjomu un laika periodu, kurā programma īstenojama. Tā kā programmas tika uzsāktas 2014. gada otrajā pusē, tad 10 no 14 vēl tiks pabeigtas 2018. gadā tā finansējuma ietvaros, par kādu ir noslēgts līgums. Līgums noslēgts arī ar Spārīti, kurš pats šajā periodā arī ir programmas “Letonika” vadītājs.

Kiopa uzsver, ka šīm programmām tiks piešķirts pilns finansējums –  tieši tāds, kāds ir noteikts katras programmas līgumā. “Šobrīd diemžēl uz ministriju tiek izdarīts spiediens, lai bez konkursa iegūtu papildus finansējumu programmas turpināšanai. Tas nav pieņemami un nav iespējams. Finansējums programmu īstenošanai tiek piešķirts konkursa kārtībā,” pauž Kiopa.  Kā liecina IZM publiskotie dati, starp šīm valsts pasūtījumu programmām, kurām pirmajā posmā bijuši pieejami vairāk nekā 4 miljoni eiro, bet otrajā posmā ap 6 miljoniem eiro, ir gan pētniecības programmas dabaszinātnēs, fizikā, informācijas tehnoloģijās un komunikācijā, biomedicīnā, ģeoloģijā, gan arī sociālajās zinātnēs. 

Kiopa atzīst, ka pētniecības finansēšanas jomā izstrādāta jauna kārtība fundamentālo un lietišķo pētījumu finansēšanai, kas novērš interešu konfliktu projektu vērtēšanā. Tāpat valsts pasūtījumu programmas, kas pēc būtības ir valsts pasūtījums zinātnei, turpmāk tiks veidotas atbilstoši katras nozares vajadzībām.

Spārītis pauž uzskatu, ka LZA vajadzīga paaudžu nomaiņa, bet to nevajag likvidēt, jo zinātņu akadēmijas veiksmīgi darbojas vairākās Eiropas valstīs un tieši akadēmijas ir tās, kas visplašāk un tālredzīgāk spēj novērtēt perspektīvos zinātniskos virzienus, kuros valstij būtu jāiet, kā arī spēj no šiem virzieniem ieteikt valsts ekonomikai attīstībai labākos un norādīt, kā harmoniski un līdzsvaroti sadalīt finansējumu, lai nebūtu zinātnieku grupējumu rīdīšanas vienam pret otru. Novembrī LZA plānots ievēlēt 20 jaunus akadēmiķus, kuri pieder vidējai vai gandrīz jaunajai paaudzei, kuras “domāšana ir daudz ātrāka un daudz vairāk vērsta uz rezultātu, kas ir sagaidāms šajā saskares zonā starp ražošanu un laboratoriju”. 

Spārītis arī ieskicē nākotnes vīziju – LZA ar ekspertīzes, prognozēšanas un ekonomiskās analīzes metodēm jābūt tai, kura dod valstij rekomendācijas ekonomikas, zinātnes un izglītības attīstībai. LZA ir pietiekoši daudz iespēju attīstīties un būt ar savu lomu nācijas zinātnes administrēšanā, attīstībā un zinātnes filosofijas veidošanā, jo LZA ir viena kodola organizācija, kurai var būt simtiem satelītu – gan humanitāri, gan sociāli, gan ražojoši un pētoši un dabaszinātnēs orientēti. Viss ir atkarīgs, kā šo saimniecību būvē un pārvalda, skaidro LZA prezidents. 

Zinātnisko institūtu vētīšana 

Zinātnisko institūtu, kā arī augstskolu struktūrvienību darbības izvērtējumā pirms vairākiem gadiem tika secināts, ka ir 15 institūti un struktūrvienības, kas ir spēcīgi un starptautiski nozīmīgi, 33 zinātniskie institūti un augstskolu struktūrvienības tika novērtētas kā spēcīgi vietējie spēlētāji, kā apmierinoši vietējie spēlētāji tika novērtēti 77 institūti un augstskolu struktūrvienības. Pēdējiem tika ieteikts apvienoties, panākot kvalitatīvai attīstībai nepieciešamo kritisko masu. Savukārt 22 vājus institūtus un augstskolu struktūrvienības eksperti ieteica slēgt. 

Kiopa atzīst, ka izmaiņas šajā jomā ir notikušas, veikta integrācija un jau iespējams runāt par daudz viengabalaināku organizāciju. Arī LU rektors Muižnieks stāsta, ka pārskatīta to institūtu darbība, kas saņēmuši sliktu vērtējumu. Tie gan nav slēgti, bet  darbība uzlabota. 

Netrūkst arī labu piemēru – gan RTU, gan LU aktīvi sadarbojas ar starptautiskām zinātniskām institūcijām, piedalās nozīmīgos pētījumos, kā arī, sadarbojoties ar uzņēmējiem, ievieš dažādus jauninājumus. Piemēram, RTU ir līgumi ar Eiropas pētniecības centriem kā kosmosa, tā klimata pārmaiņu jomā un augstskola jau piekto gadu sadarbojas ar CERN – lielāko pētniecības iestādi pasaulē. Katru gadu tur tiek rīkotas doktorantu vizītes, turklāt pieteikties var arī LU un citu augstskolu fiziķi. Savukārt LU attīsta dažādus sadarbības projektus, piemēram, septembrī noslēgts sadarbības memorands ar tehnoloģiju gigantu “Mictrosoft”. 

Zinātnieku sasniegumi

“SumoBoy” 

SIA “RobotNest” izstrādātais robots – konstruktors ir palīgs elektronikas, programmēšanas un robotikas pamatu apgūšanai.  Ar “SumoBoy” ir iespējams piedalīties starptautiskos robotikas turnīros un, sacenšoties ar citiem robotikas interesentiem, pārbaudīt savas programmētāja un konstruktora prasmes.

“Bioplastic Solutions”

“Bioplastic Solutions” darbības pamatā ir RTU izstrādātais biopolimērs dabai draudzīgu iepakojuma materiālu un citu produktu izgatavošanai. Biopolimērs satur tikai netoksiskus komponentus. No tā izgatavotie produkti saskarē ar mitru augsni četru mēnešu laikā noārdās, nepiesārņojot vidi. 

Unikāla industriālās elektroapgādes sistēma

RTU Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātes zinātnieki radījuši unikālu līdzstrāvas elektroapgādes sistēmu, kas ir energoefektīva un ļauj  līdz 15%  ietaupīt patērēto elektroenerģiju. Radītais ir vieds līdzstrāvas elektroenerģijas tīkls, kurā iespējams atjaunot un uzkrāt enerģiju, vienlaikus integrējot tajā arī no neizsīkstošiem avotiem gūtu enerģiju. Projektā piedalījās arī auto gigants “Daimler AG”, kas gatavojas ražotnēs ieviest  sadarbībā ar RTU radīto sistēmu.

Kosmētikā ūdens vietā bērzu sulas

LU Bioloģijas fakultātes  pētnieku grupa  sadarbojas ar industriju, veicot dažādu bioloģisku aktīvo vielu pētniecību, kas ļauj  uzņēmumiem radīt jaunus vai uzlabot esošos produktus. Veiksmīgākā sadarbība  bijusi un turpinās citos pētījumos ar “Madara Cosmetics”, kam pētnieki palīdzējuši radīt "Cell Repair Biocomplex" produktu līniju un pierādīt tās efektivitāti. Šajā līnijā ūdens vietā tika izmantota bērzu sula kombinācijā ar iedarbīgām augu ekstraktu kombinācijām.

Baktēriju konsorcijs “apēd” naftas produktus

LU Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūtam ir ilggadēja sadarbība ar SIA „Ekoosta” un citiem uzņēmumiem, pētot naftas produktu biodegradāciju. 2011. gadā patentēts baktēriju konsorcijs – tas sastāv no astoņiem celmiem, katrs no tiem atsevišķi uzrāda naftas produktu degradēt spēju, taču vislielākā aktivitāte tiek sasniegta, kad šīs baktērijas strādā kopā jeb konsorcijā.

Slavenās lokanās magnētiskās stīgas

2016. gada Zinātnes balvu ieguva LU Fizikas un matemātikas fakultātes izgudrojums - "lokanu magnētisko stīgu modelēšana un sintēze", ko izstrādāja  Andrejs Cēbers un Kaspars Ērglis. Lokanas magnētiskās stīgas ārējos laukos spēj kustēties līdzīgi mikroorganismiem, ko iespējams izmantot mikrodzinējos, mikromaisītājos, nanorobotos un līdzīgās mikroierīcēs.     

Magnēti metāla maisīšanā efektivizē alumīnija rūpniecību 

LU Fizikas institūta pētnieku jaunākais atklājums magnetohidrodinamikas nozarē un tās pētniecībā ir tas, kā metāla maisīšanai izmantot magnētus, lai alumīnija rūpniecību padarītu efektīvāku. Pirmā iekārta uzstādīta Latvijā, kur jau pierādījies, ka jaunizgudrotā sistēma ir līdz pat desmit reizēm efektīvāka nekā alternatīvās tehnoloģijas. Saņemts pirmais pasūtījums no Norvēģijas.

Virtuālās realitātes hakatonā Latvijā rada laparoskopijas treniņu iekārtu 

Vidzemes Augstskolā pavasarī norisinājās starptautiskais papildinātās un virtuālās realitātes hakatons Latvijā, ko rīkoja augstskolas inženierzinātņu fakultāte sadarbībā ar industriālajiem partneriem “Overly” un “Anatomy Next”. Viena no radītajām idejām ir laparoskopijas treniņu iekārta, kuras mērķis būtu palīdzēt medicīnas studentiem veikt ķirurģiskas procedūras realitātei pielāgotā vidē. 

Reformētā profesionālā izglītība 

Dažos izglītības līmeņos, piemēram, profesionālajā izglītībā, radikālas pārmaiņas pēdējos gados jau notikušas – profesionālās izglītības iestāžu skaits sarucis no 83 2010./2011. mācību gadā līdz 51 iestādei. 2011. gadā uzsāktās profesionālās izglītības iestāžu tīkla optimizācijas ietvaros izveidoti vairāk nekā 20 profesionālās kompetences centri, apvienojot profesionālās izglītības iestādes, un pie tā nav paredzēts apstāties – līdz 2020. gadam plānots apvienot arī mūzikas un mākslas vidusskolas un izveidot kompetences centrus, kas īstenos arī pieaugušo izglītošanu. 

Kopš 2009. gada risināts jautājums par to, kā uzlabot mūsdienu prasībām tolaik par ne visai atbilstošu atzīto profesionālo izglītību un izveidot modernu un mūsdienīgu materiāli tehnisko bāzi, sekmējot profesionālās izglītības kvalitāti un atbilstību darba tirgus prasībām. Tika sāktas strukturālās reformas, reorganizēti un lielākajām skolām un tehnikumiem pievienoti vairāki desmiti profesionālo skolu, izveidoti profesionālās izglītības kompetences centri (PIKC) – tehnikumiem pievienotas Latvijas reģionos esošās mazās profesionālās skolas, kas kļuva par to filiālēm, kā arī reformēts profesionālās izglītības saturs.

Pie sasniegtā politikas veidotāji nedomā apstāties – Nacionālās attīstības plānā līdz 2020. gadam paredzēts palielināt profesionālās izglītības ieguvēju īpatsvaru. 

Samērā plašu rezonansi profesionālās izglītības iestāžu reforma izraisīja Smiltenē. Smiltenes tehnikumā šobrīd mācās ap 900 audzēkņu tādās profesijās kā celtniecības un ceļu būves mašīnu mehāniķis, ceļu būvtehniķis, automehāniķis, ēdināšanas pakalpojumu speciālists, hidrobūvju būvtehniķis, pavārs, konditors, veterinārārsta asistents un lopkopības tehniķis u. c.  

2011. gadā Smiltenes tehnikumu apvienoja ar Smiltenes Profesionālo vidusskolu, bet 2015. gadā tehnikumam pievienoja Jaungulbenes profesionālo vidusskolu, likvidējot mācību vietu Jaungulbenē, un Alsviķu arodskolu, kas kļuva par PIKC struktūrvienību. Alsviķu arodskola, kurā profesiju varēja apgūt cilvēki ar īpašām vajadzībām, gan pret apvienošanu bija skeptiska. Pirms apvienošanas Smiltenes Profesionālajā vidusskolā bija ap 250 audzēkņu, brīdī, kad tehnikumu apvienoja ar Jaungulbenes profesionālo vidusskolu, tajā “uz papīra” bija 70 audzēkņi. Uz Smiltenes tehnikuma atnāca 25. Alsviķos pamatā saglabājies tāds pats audzēkņu skaits kā pirms skolu apvienošanas – 150.

Smiltenes tehnikuma direktors Andris Miezītis pauž kritiku profesionālās izglītības iestāžu apvienošanas procesam Latvijā, sakot, ka lēmumi tikuši pieņemti diezgan nepārdomāti, turklāt profesionālās izglītības pārstāvji ir tādā kā pabērna lomā. “Mūs koordinē ar e-pasta starpniecību. Tādas direktoru sanāksmes nenotiek, viss notiek zināmā pašplūsmā,” jomu raksturo Miezītis. Toties prestižā, PIKC statusu ieguvušā Rīgas Valsts tehnikuma direktore Dagnija Vanaga norāda, ka ir nepieciešams paaugstināt vidējā speciālista prestižu sabiedrībā kopumā, ne tikai lielajās pilsētās, bet arī lauku reģionos. Tāpēc arī Laidzes un Limbažu profesionālās skolas pievienojušās tehnikumam, kļūstot par tā teritoriālajām struktūrvienībām. Šādi tikusi saglabāta pieejamība kvalitatīvai profesionālai izglītībai lauku jauniešiem un pieaugušajiem reģionā. Programmu klāsts ticis pielāgots vietējam darba tirgum.

Profesionālās izglītības kompetences centri ir veidoti ar mērķi apvienot noteiktas nozares uz inovācijām orientētus uzņēmumus un zinātniskās institūcijas, lai tie sadarbotos rūpniecisko pētījumu, jaunu produktu un tehnoloģiju attīstības projektu īstenošanā, tādējādi veicinot uzņēmumu konkurētspējas paaugstināšanu.Rīgas Valsts tehnikuma direktore Dagnija Vanaga

Miezītis par Smiltenes profesionālo skolu apvienošanu saka, ka lēmums bijis pareizs, bet to vajadzējis izdarīt jau ātrāk. Savukārt Smiltenes tehnikuma un Alsviķu arodskolas apvienošanu tehnikuma direktors joprojām vērtē kā nepareizu soli, norādot, ka ar Alsviķu arodskolu saistīto problēmu risināšanu vajadzēja uzņemties Labklājības ministrijai, jo Smiltenes tehnikums un Alsviķu arodskola pilda dažādas funkcijas, proti, Alsviķu skolā tomēr primārās ir sociālās funkcijas. 

PIKC statusa iegūšanu Miezītis vērtē ļoti pozitīvi, sakot, ka šajos četros gados tehnikums ir nostabilizējies kā profesionālās izglītības iestāde. Jaunais statuss ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansējumu pavēra iespēju ievērojami uzlabot Latvijas tautsaimniecībā nepieciešamāko programmu veterinārmedicīnas un ceļu būves materiālo bāzi, līdz ar to tehnikums var piedāvāt daudz kvalitatīvāku izglītību. Turklāt tehnikums ir jauniešu vidū atzīta mācību iestāde, tur mācās jaunieši ne vien no Vidzemes, bet arī no Kurzemes, Latgales un Zemgales. 

Profesionālā izglītība šobrīd ir kļuvusi par mūsdienīgu, konkurētspējīgu izglītības piedāvājumu valstī.Izglītības un zinātnes ministrija 

Vaicāta par ieguvumiem no PIKC statusa iegūšanas, Vanaga saka, ka šie centri ir veidoti ar mērķi apvienot noteiktas nozares uz inovācijām orientētus uzņēmumus un zinātniskās institūcijas, lai tie sadarbotos rūpniecisko pētījumu, jaunu produktu un tehnoloģiju attīstības projektu īstenošanā, tādējādi veicinot uzņēmumu konkurētspēju. PIKC statusā ir ietverts 10% arī finanšu pielikums pedagogu darba atalgojumam.

Tas nosaka arī izglītības iestādes prestižu, attīstības iespējas, sadarbības iespējas gan ar darba devējiem, gan ar starptautiskajiem sadarbības partneriem, kā arī darba vidē balstītas izglītības realizāciju. Tas arī dod iespēju RVT  piedalīties starptautiskos Eiropas fondu finansiāli atbalstītos projektos. Tas ļauj secināt, ka šī darbības forma ir sevi attaisnojusi.

Vanaga arī uzsver, ka lielākā daļa audzēkņu darbu atrod mācību laika pēdējos kursos. Spējīgākie audzēkņi kvalifikācijas prakses laikā tiek pie pastāvīgiem darba līgumiem ar darba devējiem. Tehnikuma absolventi ir ļoti pieprasīti darba tirgū. 

Turklāt tehnikuma sadarbība ar uzņēmējiem ir ļoti intensīva. Arī labas sadarbības piemēru nav mazums: RVT Krāslavas teritoriālajā struktūrvienībā tika izveidota jauna izglītības programma – tērpu dizaina speciālists, pateicoties sadarbībai ar SIA “NEMO”. Mācību klase ir izveidota uzņēmumā, audzēkņiem sekmīgi realizējot darba vidē balstītas izglītības modeli. RVT sadarbības partneri ir, piemēram, franču auto ražotāja “Peugeot” pārstāvniecība un oficiālais importētājs Baltijas valstīs “KW Brüün Baltic OŪ”, “Swedbank”, “Sadales tīkls”, “Latvijas Dzelzceļš”, “Latvijas Finieris”, SIA “Livonia Print”, SIA “Poligrāfijas grupa Mūkusala” un  citi uzņēmumi.

Arī Smiltenes tehnikuma direktors Miezītis atzīst, ka pēc mācību beigšanas tehnikuma audzēkņi ar skolā iegūtajām traktortehnikas tiesībām tiek ļoti labi nodrošināti ar darbu Latvijas ceļu sakārtošanā, kā arī strādā par veterinārārsta asistentiem un ēdināšanas pakalpojumu speciālistiem.

IZM rezumē, ka profesionālās izglītības jomā notikušas ļoti būtiskas pārmaiņas – profesionālās izglītības iestāžu infrastruktūras un aprīkojuma modernizācija, satura reforma, pedagogu profesionālā pilnveide un karjeras atbalsta pasākumi –, kuras sekmēja ievērojamie ES fondu finanšu ieguldījumi. 

2016. gadā noslēdzies nozīmīgs posms profesionālās izglītības attīstībā – pēdējos trīs gados modernu mācību kompleksu veidošanai 11 profesionālās izglītības iestādēm tika atvēlēti 129,24 miljoni eiro. Profesionālā izglītība kļuvusi par mūsdienīgu, konkurētspējīgu izglītības piedāvājumu valstī, uzskata par nozari atbildīgā ministrija. 

Līdz 2020. gadam paredzēts pabeigt darbu pie profesionālās izglītības iestāžu tīkla sakārtošanas un mācību satura modernizācijas. Paredzēts, ka pilnībā tiks modernizēts līdz 80% profesionālās izglītības iestāžu, veidojot mūsdienīgu un konkurētspējīgu profesionālās izglītības piedāvājumu valstī. Turklāt profesionālās izglītības programmas tiek īstenotas un plānotas, ņemot vērā darba tirgus pieprasījumu un izvērtējot Ekonomikas ministrijas prognozes, kā arī ņemot vērā priekšlikumus, ko sniedz nozaru ekspertu padomes sadarbībā ar darba devējiem. 

Darba devēji arī ir iesaistīti mācību procesā gan profesijas standarta izstrādē, profesionālās izglītības programmu un audzēkņu skaita uzņemšanas plāna saskaņošanā, gan arī iesaistīti profesionālās kvalifikācijas eksāmena satura un rezultātu izvērtēšanā un prakses nodrošināšanā. Līdz ar to profesionālās izglītības programmas atbilst darba tirgus un tautsaimniecības vajadzībām. 

Portāls "Delfi" aicina paust viedokli par izglītību un zinātni